Jaunievēlētais Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Ivo Leitāns. Foto – lsm.lv

Mēneša sākumā Latvijas Žurnālistu asociācijā (LŽA) notika gadskārtējā valdes pārvēlēšana un par tās priekšsēdētāju tika ievēlēts Latvijas Televīzijas ziņu dienesta žurnālists Ivo Leitāns. Eiropas Žurnālistikas observatorija tikās ar jauno asociācijas vadītāju, lai runātu par situāciju Latvijas žurnālistikā, par asociācijas plāniem un nozares aktualitātēm.

– Jaunākajā Preses brīvības indeksā Latvijas pozīcijas minimāli, taču uzlabojušās. Vai situācija tiešām uzlabojas?

Profesijā es strādāju jau desmit gadus. Šajā laikā ir bijušas dažādas situācijas, taču, ja runājam par pēdējiem gadiem, tad jāsaka, ka šīs Saeimas laikā no politiķu puses esam novērojuši vairākus satraucošus signālus, kas optimismu nevieš. Tā saucamie “pretspiegu” Krimināllikuma grozījumi, kas draudēja vērsties arī pret žurnālistiem, vēlme ierobežot žurnālistu akreditāciju. Nemaz ne tik sen bija mēģinājums atlaist Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītāju no tribīnes pat publiski atzīstot, ka tas ir politisks lēmums, ko gan pēc tam bija mēģinājumi noliegt. Administratīvā tiesa šo Saeimas lēmumu gan atcēla. Esošās padomes darbības termiņš beidzas nākamā gada sākumā. Kā tiks iecelta jaunā padome nav skaidrs, ņemot vērā, ka ir mērķis ieviest jauno sabiedrisko mediju pārraudzības modeli, nodalot elektronisko mediju regulatoru no sabiedrisko mediju uzraudzības. Modeli, kura sakarā jau izskanējušas diskutablas idejas. Piemēram, par to, ka jaunajā padomē būtu jāiekļauj arī politisko partiju pārstāvji. Ja, kas tāds notiek, atliek pavērot, kas notika Polijā un padomāt par to, cik maz vai daudz ticams ir tas, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt Latvijā…

Manuprāt bīstama ir tendence, ka politiķi ļoti atrauti no konteksta uztver un sev izdevīgā manierē tulko informāciju. Piemēram, pēc Dānijas sabiedriskā medija Ziņu dienesta vadītāja Ulrika Hāgerupa uzstāšanās politiķu galvenā atziņa bija tāda, ka Latvijā vajag vairāk pozitīvu ziņu. Bija konference par sabiedrisko mediju uzraudzību, kurā politiķiem tika stāstīts par dažādiem uzraudzības modeļiem. Kāda bija galvenā atziņa? Skandināvijā parlamenta pārstāvji redz’ piedaloties sabiedrisko mediju pārraudzībā, kāpēc gan Latvijā tā nevarētu!? Taču, kad mēs parunājam ar tiem cilvēkiem no Skandināvijas par potenciālajiem riskiem, viņi nesaprot, par ko ir mūsu šaubas, jo viņiem ir pilnīgi cita politiskā kultūra. Viņi nevar iedomāties, ka parlamenta politiķis darbojas kāda spēka, kāda sponsora interesēs, ka dara kaut ko, lai nodarītu medijam drīzāk ļaunumu, nevis veicinātu tā attīstību. Viņiem tas ir nesaprotams, bet mums tas ir diezgan labi saprotams. Tad vēl jautājums par reģionālo presi [un pašvaldību izdevumiem], kurā politiķi demonstrē ļoti neskaidru un mistisku nostāju. Tāpēc, atbildot uz jautājumu, īstenojoties nelabvēlīgākajiem no scenārijiem, Latvijas pozīcijas šajā un citos reitingos tuvākajos gados varētu drīzāk kristies, nevis kāpt uz augšu.

– Bet vai nozarē ir arī kādas pozitīvas tendences?

Manuprāt, pozitīvi ir tas, ka tiek veidoti jauni mediju produkti, ir jauni projekti un risinājumi. Kad tika pasniegta gadskārtējā LŽA izcilības balva, žūrijas komisija atzina, ka visās kategorijās tika iesniegts daudz darbu, ka žurnālistika ir ne tikai Rīgā, bet arī ārpus Rīgas. Ja ir sīvāka konkurence, uzlabojas arī kvalitāte. Manuprāt medijos ir vērojami centieni nostāties pretī sērgai, kas pārņem arvien vairāk interneta portālu – stāties pretī pseido ziņām ar virsrakstiem “Šokējoši…” un sociālo tīklu ierakstu atgremošanai. Ir mediji, kas cenšas šim vilnim stāties pretī. Taču jāsaka, ka kopējā aina ir visai baisa. Sākumā tu par to smejies, bet kad tie apmēri pieaug, kad, lai atrastu saturu, kas tiešām ir saturs, meklējumos ir jāpavada tik daudz laika… tas nemaz vairs nešķiet smieklīgi. Jā, varbūt tā ir radoša pieeja, lai panāktu klikšķu skaitu, taču žurnālistiskās vērtības tur nav. Šajā sliktajā ziņā ir arī labā ziņa – ir prieks, ka ir pilsoniskie aktīvisti, kas iestājas par mediju tīrību, kas norāda uz pseido ziņām, kas norāda uz sagrozītiem faktiem, kas veic eksperimentus. Tas ir labi, jo varbūt medijam vai žurnālistam, kuru tas tieši skar, paliek kauns par to, ka tā ir sanācis…

– Vai te nav jārunā arī par mediju lietotprasmi?

Droši vien. Šajā jomā es redzu, ka būtu daudz darāmā, bet neredzu, ka tas šobrīd varētu tikt īstenots un varētu iziet cauri valdībai, Saeimai, izglītības likuma grozījumiem. Politiskajā elitē nav liela ieinteresētība, lai cilvēkiem šī mediju lietotpratība būtu. Dažiem tāpēc, ka viņiem ir izdevīgi, ka šīs mediju lietotpratības nav, dažiem tāpēc, ka viņiem vispār nav skaidrs, par ko ir runa. Viņi nesaprot, kur ir problēma.

– Nupat ir ievēlēta jaunā LŽA valde. Kas būs tās galvenie darāmie darbi?

Tas, par ko esam vienojušies ar kolēģiem, mēs necentīsimies izdomāt darbus, neorganizēsim kaut kādus seminārus vai izbraukumus, nodarbosimies, ja tā var teikt, ar ugunsgrēku dzēšanu un sekosim līdzi aktuālajām nozares likumdošanas lietām.

Man patīk tas, ka iepriekšējai asociācijas vadītājai Sanitai Jembergai izdevās panākt, ka valde darbojas kā komanda un notika arī aktīvāka biedru iesaiste ikdienas darbos. Viņa deleģēja daudzus darbus darīt pašiem biedriem. Krimināllikuma grozījumu un žurnālistu akreditācijas gadījumā tas izrādījās ļoti efektīvi. Ceru, ka mums izdosies strādāt pēc līdzīga modeļa.

Man prieks arī par to, ka jaunajā valdē darbosies cilvēks no reģionālās preses. Tā būs Kurzemnieka galvenā redaktore Daiga Bitiniece. Aizvadītajā valdē šāda cilvēka “no iekšienes” nebija, taču nu būs cilvēks, kas to drēbi pārzina. Reģionālie mediji noteikti būs sadaļa, kurai būs jāseko līdzi īpaši rūpīgi, ņemot vērā, Bauskas Dzīve juridisko strīdu ar Iecavas novada pašvaldību par konkurences kropļošanu, dažādās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas brīnumieceres, Latvijas Pašvaldību savienības kongresa rezolūcijas.

– Pirms pieciem gadiem biji starp asociācijas dibinātājiem. Vai tā ir iemantojusi uzticību biedru vidū un tiek uztverta par nopietnu sarunu partneri politiķu vidū?

Kad asociācija tika dibināta, tā nāca kā alternatīva, kā protests, jo cilvēkiem nebija sajūta, ka esošā Latvijas Žurnālistu savienība viņus pārstāvētu un iestātos par viņu interesēm. Šobrīd LŽA ir vairāk kā simts biedru. Es domāju, ka mēs ar savu darbu esam pierādījuši, ka esam organizācija, ar kuru rēķinās, kuru aicina piedalīties likumdošanas izmaiņu un politiku izstrādē un apspriešanā. Prakse rāda, ka asociācija ir spējusi kaut ko ietekmēt. Prakse rāda, ka asociācija ir spējusi par kaut ko vienoties un iestāties. Ar labu vārdu cenšamies uzteikt gan savus biedrus, gan kolēģus, kuri nav mūsu asociācijas biedri, ja novērtējam viņu veikumu. Lai gan neesam arodbiedrība vai pašpalīdzības kase, esam palīdzējuši arī finansiāli biedriem, kuri nelaimē vai grūtībās nonākuši savas profesionālās darbības dēļ. Šāda palīdzība savulaik ir sniegta kompromat.lv īpašniekam un autoram Leonīdam Jākobsonam pēc piedzīvotā uzbrukuma, arī Aināram Dimantam pēc strīdīgās atcelšanas no NEPLP vadītāja amata tika izsniegts aizdevums juridiskās palīdzības iegūšanai.

Vēlme iestāties asociācijā ir viļņveidīga. Protams, es pats mudinu iesaistīties jaunus biedrus, tomēr tas nav pašmērķis, un, būsim reāli, ir cilvēki, kuri nestājas un kuriem nepatīk nekādas biedrības un asociācijas, ir cilvēki, kas ir izstājušies, jo saprot, ka no organizācijas viņiem neko nevajag vai arī kas ir apvainojušies, jo kādas viņu problēmas risināšanā asociācija iepriekš nav gana aktīvi iesaistījusies.

– Vai asociācijā ir arī kādi strīdīgi jautājumi, kas šķeļ biedrus?

Nododot pilnvaras, noslēguma runā Sanita Jemberga atzina, ka viņas vadītajai valdei neizdevās un viņa prognozēja, ka visdrīzāk arī mūsu sasaukumam neizdosies sakārtot jautājumu par žurnālistu sociālo aizsardzību. LŽA nav arodbiedrība, kas pārstāvētu tikai darba ņēmējus, tā nav arī darba devēju organizācija. Sabiedrisko mediju darbiniekiem šis jautājums vispār nav tik aktuāls. Līdz ar to diskusijas iestrēgst.

Es pats šajā jautājuma varu spriest no darba ņēmēja pieredzes, kas gūta strādājot gan privātajos, gan sabiedriskajos medijos, strādājot gan tādās organizācijās, kur par visu tiek maksāti visi nodokļi, gan tādās, kurās daļa maksāta kā alga, daļa kā autoratlīdzība. Nav noslēpums, ka man ir slikta pieredze ar to, kāds bija mans sociālais nodrošinājums pēc 2009., 2010.gada notikumiem laikrakstā Diena. Es zinu, ko tas nozīmē un kā tas ir, kad tu paliec bez jebkāda īpaša finansiāla drošības spilvena. No otras puses, ir stāsts arī par darba devējiem, par reģionālo presi. Protams, atšķiras arī darba devēji – ir tādi, kuri tiešām nevar atļauties maksāt no visas algas nodokļus un viņiem tas ir izdzīvošanas jautājums, bet noteikti ir arī tādi darba devēji, kuri varētu atļauties maksāt visus nodokļus, bet to nedara. Kā atrast kopsaucēju, nezinu. Jāpiekrīt Sanitai [Jembergai], iespējams, veiksmīgāk tas virzītos uz priekšu, ja risinājuma meklējumi sāktos no saknēm, no pašām mediju organizācijām, no iekšējām arodbiedrībām, streikiem, pārrunām, nevis no asociācijas augšas.

– Noteikti jau to ietekmē arī pašu žurnālistu īstermiņa domāšana – gribas taču pelnīt tagad…

Protams, domas mainās ar gadiem un mainoties ģimenes stāvoklim. Cilvēki, kuri jaunībā ir bijuši gatavi tik strādāt un strādāt, brīdī, kad nonāk situācijā, kad jāņem slimības lapa vai saslimst bērns, nerunājot nemaz par pensiju, saprot, ka tas nav normāli, ka to nemaz nevar atļauties darīt. Taču tā korporatīvā kultūra ir tā iesakņojusies. Un nevar jau noliegt, ka ir darba devēji, kuri situācijā, kad darbinieks sāk pret kaut ko iebilst, saka, ka, ja kaut kas nepatīk, var arī iet, jo rindā jau gaida SZF studenti.

– Iepriekš teici, ka jaunu biedru piesaiste nav pašmērķis, bet kā ar krievvalodīgajiem žurnālistiem? Vai gaidāt arī viņus zem sava jumta?

Jāatzīst, ka šobrīd ir vērojama tāda sava veida nodalīšanās, jo vairāk krievvalodīgo darbojas žurnālistu savienībā. Krievvalodīgie biedri mūsu asociācijā ir galvenokārt sabiedriskajos medijos strādājošie. Mana vēlme, protams, būtu, lai jauno biedru vidū būtu arī krievvalodīgie. Tas noteikti būtu lietderīgi, ņemot vērā, ka tuvākā pusgada, gada viens no darba kārtības jautājumiem būs, piemēram, sabiedrisko mediju pārraudzības jautājumi, sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus, kas skars gan latviski, gan krieviski raidošos sabiedriskos un komerciālos elektroniskos medijus.

– Bet vai nav tā, ka krievu žurnālistiem, tāpat kā atsevišķu latvisko izdevumu vai izdevniecību darbiniekiem šķiet, ka ja viņu medijs bieži tiek minēts ar sliktu vārdu, tad viņi nekvalificējas dalībai asociācijā, lai gan paši varbūt gribētu…

Jā, tā varētu būt. Gan krievu žurnālistu gadījumā, gan ar Neatkarīgās žurnālistiem. Tāda situācija vēsturiski ir izveidojusies arī ar telekompānijas LNT darbiniekiem. Ir kaut kādi seni stereotipi vai klanu cīņas, kuru  sākumu neviens pat vairs īsti neatceras, taču atskaņas ir jūtamas. Man vispār šķiet, ka mums nevajadzētu šķirot cilvēkus pēc piederības medijam un no pieņēmumiem, vai tas ir labs vai slikts medijs, bet gan pēc tā, ko dara konkrētais cilvēks – ja mums šķiet, ka šis cilvēks savā darbā pārkāpj profesionālos standartu un ētiku, tad to arī izvērtēt un lemt par viņa atbilstību būt vai nebūt mūsu asociācijā.

Teksts precizēts 13.06.2016., ņemot vērā, ka starp reģionālo izdevumu Bauskas Dzīve un Iecavas novada pašvaldību nav sākta tiesvedība, taču norit oficiāla sarakste, kas gadījumā, ja prasītais netiks pildīts, varētu novest līdz prasības iesniegšanai tiesā.