Endrū Goverss (Andrew Gowers) bija Financial Times redaktors no 2001. līdz 2005.gadam. Pēc tam viņš sāka darboties sabiedriskajās attiecībās, kļūstot par Lehman Brothers korporatīvās komunikācijas vadītāju, bet pēc tam mediju attiecību vadītājs BP grupā. Šobrīd viņš ir Trafigura korporatīvo attiecību globālais vadītājs. Eiropas Žurnālistikas observatorijas desmitajai gadadienai veltīto publikāciju ietvaros ar viņu sarunājas Stefans Russ-Mols.
– Atskatoties atpakaļ, vai finanšu un biznesa žurnālistika 2008.gadā un arī pēc tam nebija uzdevumu augstumos?
Es tā nedomāju. Vai drīzāk, tikai tādā nozīmē, ka ikviens kļūdījās pirmskrīzes periodā: valdības, regulatori, banku vadītāji un valdes, aizņēmēji, ekonomisti un citi tirgus dalībnieki. Šaja ziņā arī finanšu žurnālistus vadīja bara instinkts, kas traucēja ieraudzīt krīzes tuvošanos. Taču vēl pirms ekonomikas burbuļa plīšanas, bija arī uzteicami izņēmumi – žurnālisti, kuri aprakstīja un analizēja brīdinājuma zīmes un kuri nu pēc visa notikušā var pamatoti apgalvot, ka viņiem bija taisnība. Kad krīze jau bija klāt, es domāju, ka finanšu žurnālisti izdarīja labi savu darbu, skaidrojot, kas notiek un paredzot iespējamās sekas. Tas biznesa žurnālistikai bija ļoti nozīmīgs laiks, kam ir sekojusi virkne izcilu grāmatu, TV raidījumu un filmu, nerunājot par padziļinātiem, pētnieciskiem rakstiem un sižetiem.
– Vai kopš tā laika ir vērojamas būtiskas pārmaiņas? Vai ir vērojama “mācīšanās no kļūdām”?
Es domāju, ka ikviens vēl šobrīd atrodas mācīšanās procesā, jo mēs bijām un lielā mērā arī šobrīd vēl atrodamies neapzinātos un salīdzinoši neprognozējamos ūdeņos. Neviens nezina, kā beigsies pašreizējie monetārie eksperimenti. Tieši tāpat neviens nevar būt drošs, ka noteikumi un ierobežojumi, kas ieviesti kopš krīzes sākuma, būs pietiekami un atbilstoši, lai novērstu iespējamas nākamās krīzes.
– Jums ir pieredze abās pusēs – Jūs esat bijis vadošais redaktors, kurš nu pārgājis korporatīvās komunikācijas sfērā. Vai žurnālisti neizbēgami kļūst par korporatīvās komunikācijas upuriem? Vai tās kaut kādā mērā var uzlabot finanšu un biznesa žurnālistiku?
Man vienmēr ir bijis ļoti niansēts skatījums uz tā saucamo plaisu starp žurnālistiku un korporatīvo komunikāciju. Patiesībā, attiecības ir ciešākas nekā tām teorētiski vajadzētu būt. Žurnālistiem ir nepieciešams uzturēt labas attiecības ar korporatīvās komunikācijas speciālistiem, lai darītu savu darbu, kas nozīmē – precīzi un godīgi ziņot par uzņēmējdarbību (ne obligāti ziņošana par to, par ko uzņēmumi vēlas, lai ziņotu). Bez šāda veida sakariem, var rasties kļūdas, kas pašiem žurnālistiem var likt izskatīties muļķīgi. Tāpat, komunikācijas speciālistiem ir vajadzīgas uzticamas attiecības ar žurnālistiem (dažos, bet ne visos gadījumos), lai darītu savu darbu. Es nedomāju tādās kategorijās kā viens otras grupas “upuris”, drīzāk – viņi viens otram ir vajadzīgi.
– Kāda jūsuprāt ir drukāto mediju nākotne – vai citiem medijiem, neskaitot Wall Street Journal, Financial Times, Economist un The New York Times, izdosies ieviest konkurētspējīgus un veiksmīgus maksas satura risinājumus interneta vidē?
Plaši pieejama mobilā interneta parādīšanās ir radījusi eksistenciālu izaicinājums jebkuram plašsaziņas līdzekļu veidam, turklāt tas viss šobrīd atrodas tik agrīnā stadijā, ka ir grūti paredzēt, kā tas ietekmēs medijus. Taču līdz šim redzētais liek domāt par trīs lietām.
Pirmkārt, internets vairākos veidos saasina un pastiprina mediju savstarpējo konkurenci – tas ir nojaucis robežas starp dažādiem mediju veidiem, tādējādi visi cīnās pret visiem, un internets ir atņēmis žurnālistiem līdzšinējo monopolu uz ziņu radīšanu, jo nu ikviens var ziņot, komentēt, publicēt fotogrāfijas un darīt to bez maksas.
Otrkārt, tam ir bijis polarizējošs efekts. Proti, tas jo spilgtāk ir iezīmējis šķirtni starp masu medijiem un nišas medijiem, kas orientējas uz šauru (speciālistu) loku. Pirmie var piedāvāt bezmaksas saturu, dzīvot un attīstīties, pārdodot reklāmas vietas, kas viņu klientiem ļauj sasniegt masu auditoriju. Vadoties no tā, loģika saka, ka ir jāveido mediju produktus, kas spēj piesaistīt masas. Tā dara, piemēram, Lielbritānijas Daily Mail, kam ir izdevies kļūt par pasaulē populārāko laikraksta mājas lapu. Otrajiem vienkārši ir jākoncentrējas uz to, ko viņi patiešām dara labi un kur ir sevi pierādījuši. Tas ir Financial Times, Bloomberg vai Wall Street gadījums. Viņiem ir jārada izdevums, kas ražo rūpīgi izpētītu un pārbaudītu žurnālistiku, par ko lietotāji ir gatavi maksāt, jo tā ir respektabla, precīza un labi novērtēta informācija. Pēc definīcijas, organizāciju, kas spēj radīt šāda veida saturu, nav neierobežoti daudz, un nav arī neierobežoti daudz augstākā līmeņa lasītāju, kuri ar saviem makiem varētu nofinansēt to pastāvēšanu.
Rezultātā es nonāku pie trešā, proti, šobrīd visgrūtāk ir, kā es saku, “nenoteiktajiem” (neizteiksmīgajiem) medijiem. Viņi cenšas turēties pie vecajiem modeļiem, kuros mediji cenšs būt vispusīgi, lai kalpotu visu vajadzībām, lai gan tas mūsdienās vairs principā nav iespējams. Šiem medijiem nepiemīt spēja uztvert masu noskaņojumu un to apkalpot, kā arī trūkst unikālu ideju. Izdzīvojušo procents ir salīdzinoši zems – paskatieties tikai uz to vien, cik daudz ASV reģionālo un lielpilsētu laikrakstu ir pārtraukuši savu darbību pēdējo piecu gadu laikā.
Photo credits: MsAnthea / Flickr CC
