Attēli, kuros Ņujorkas metro redzams Sergejs Brins (Sergey Brin), viens no Google izveidotājiem, ar Google briļļu (Google Glass) prototipu uz acīm, nonāca ziņu lapās visā pasaulē.  Google projekts, kas cenšas radīt savu, uz galvas uzstādāmu sīkdatoru, ir, iespējams, viszināmākais paplašinātās realitātes (augmented reality – red.) projekts, tomēr paplašinātās realitātes tehnoloģiju izmantošanas iespējas ir daudz plašākas un tās jau pamazām sāk integrēt dažādās nozarēs, tai skaitā, žurnālistikā un medijos. Pētnieki Džons V. Pavļiks (John V. Pavlik) no Kataras Ziemeļrietumu universitātes un Frenks Bridžes (Frank Bridges) no Ņūdžersijas Universitātes ir sastādījuši monogrāfiju par saviem pētījumiem, kas veltīti tam, kā paplašinātā realitāte kļūst par rīku stāstu stāstīšanā žurnālistikā.

Atsaucoties uz Mashable, lielāko neatkarīgo interneta ziņu vietni par digitālo kultūru, sociālajiem tīkliem un jaunākajām tehnoloģijām, paplašinātās realitātes tehnoloģijas „tiešā vai netiešā veidā uzlabo dzīvi, skatījumu uz fizisko, reālās pasaules vidi, kuras elementi ir paplašināti ar datoru veidotiem papildinājumiem, piemēram, skaņu, video, grafiku vai GPS datiem”. Kopš deviņdesmito gadu sākuma šī tehnoloģija ir izmantota dažādiem nolūkiem, tai skaitā, mākslā, videospēlēs un pat lidmašīnu būvē. Monogrāfijā teikts, ka Boing bija viens no agrīnajiem paplašinātās realitātes tehnoloģiju pielietotājiem un izmantoja tās, lai palīdzētu inženieriem un lidmašīnu veidotājiem „kārtot lidmašīnu daļas”. Nesen sāktā paplašinātās realitātes tehnoloģiju miniaturizācija un komercializācija, galvenokārt, mobilo telefonu aplikācijās, ir pavērusi ceļu „mediju organizācijām, kas sāk tās pielietot žurnālistu un stratēģiskās komunikācijas vajadzībām”, raksta Pavļiks un Bridžes. BBC, New York Times, USA Today, Wall Street Journal, Boston Globe un Financial Times bija pirmie mediji, kas sāka eksperimentēt ar paplašinātās realitātes tehnoloģijām. Izmantojot Aurasma attēlu atpazīšanas aplikāciju, piemēram, Times un Journal bija iespēja integrēt mobilo digitālo mediju iespējas drukātajā saturā. Piemēram, „iPhone vai iPad ierīcēs klikšķinot uz prezidenta amata kandidāta Mita Romnija bildes, kas pievienota rakstam, ierīce sāka atskaņot viņa runu, jo audio ieraksts bija sinhronizēts ar šo foto”, skaidro pētnieki.

Šīs jaunās iespējas piedāvā dažādas pieejas stāstu stāstīšanai digitālajos medijos un var iedvesmot jauniem un inovatīviem risinājumiem, kas var mudināt auditoriju lasīt ziņas. Atsaucoties uz autoriem, „paplašinātās realitātes tehnoloģijas 21. gadsimta žurnālistikas stāstu stāstīšanu pārvērtīs, iespējams, tieši tāpat kā fotogrāfija to izdarīja pirms 150 gadiem”. Kā? Pavļiks un Bridžes piemin „atrašanās vietas dokumentāciju” (eksperiments, ko 1996.gadā veica Kolumbijas Universitātē) jeb digitalizēto stāstīšanu, kad projekta dalībnieki, ejot pa vēsturiski nozīmīgām vietām, uz galvas nēsāja īpašus displejus. Atrodoties konkrētajā vietā, izmantojot GPS un atrašanās vietas atzīmēšanas sistēmas, multimediju saturs par konkrēto vietu parādījās uz displejiem acu priekšā. Tas līdzinās trīsdimensiju dokumentālajai filmai un muzeja ekskursijai, kas lietotājiem dod iespēju iepazīt  apkārtni no pirmās personas (lietotāja) perspektīvas. Līdzās Google Brilles, kam New Yourk Times pat radīja speciālu aplikāciju, vēl daudzi uzņēmumi strādā pie līdzīgiem valkājamiem tehnoloģiju produktiem, par ko daudz tika runāts arī nesen notikušajā Vispasaules Mobilo tehnoloģiju kongresā Barselonā.

QR jeb ātrās reaģēšanas/atbildes kodi (quick response code), no otras puses, ir līdz šim visplašāk lietotais un vieglāk izmantojamais paplašinātās realitātes formāts, kas ieviests žurnālistikā pēdējos gados. QR kodi ir grafikas (sk. blakus), kas,izmantojot „ātro skenēšanu”, savieno lietotāju ar interneta saturu. Lejupielādējot QR kodu lasītāja aplikāciju (ir daudz risinājumu, no kuriem lielākā daļa ir bez maksas un ir atrodami gan iTunes, gan Google Play), lietotāji var pavērst savu viedtālruni vai planšetdatoru pret QR kodu, piekļūstot tiešsaistes saturam bez fiziskas pārlūkprogrammas atvēršanas vai adreses ierakstīšanas adreses logā. (Izmēģiniet QR kodu pa kreisi, kas izveidots ar Kaywa QR kodu ģeneratoru). Žurnāls Esquire izmantoja šo tehnoloģiju 2009.gadā uz kāda no žurnālu vākiem, sniedzot lasītājiem, kuri noskenēja vāka attēlu, iespēju redzēt kustīgu animāciju, kurā redzams aktieris Roberts Davnijs Juniors. USA Today mēģināja atkārtot ko līdzīgu 2010.gadā, piedāvājot lasītājiem Harija Potera pasaules karti, kas pēc noskenēšanas kļuva par trīsdimensiju animāciju. Saskaņā ar abu autoru rakstīto, QR kodi tiek uzskatīti par „sākumu sabiedrības adaptācijai paplašinātās realitātes plašākai izmantošanai”, pat ja pagaidām tos atpazīst tikai pieci līdz desmit procenti amerikāņu.

Tomēr kopumā, kad runa ir par žurnālistiku un stāstu stātīšanu, paplašinātās realitātes lauciņš ir joprojām maz izpētīts. Piemēri, ko piedāvā Pavļiks un Bridžes skaidri parāda šo tehnoloģiju potenciālu kļūt par ziņu izklāstīšanas standartu nākotnē, jo, „kā rāda aprakstītie pētījumi, šīm pārmaiņām piemīt potenciāls radīt jaunu stāstīšanas formu, padarot to daudz iesaistošāku, pasniedzot stāstus vairāk no pirmās personas perspektīvas, nevis attālinātas trešās personas pozīcijām, kā to līdz šim darījusi lielākā daļa laikrakstu, žurnālu, televīzijas un radio staciju”. Saskaņā ar autoru rakstīto, viņu pētījumi par paplašināto realitāti žurnālistikā šobrīd aizved tikai pie jauniem pētījumu jautājumiem: cik lielā mērā paplašinātās realitātes tehnoloģijas iesaistīs iedzīvotājus mediju satura radīšanā; vai būs cilvēki, kas lieto saturu, kas papildināts ar paplašinātās realitātes elementiem; vai paplašinātās realitātes tenoloģiju radītais saturs vairos auditorijas zināšanas vairāk nekā saturs bez šādiem papildinājumiem; kādas stāstīšanas formas izveidosies, ja visi – mediju organizācijas, žurnālisti un mediju lietotāji, sāks lietot paplašinātās realitātes tehnoloģijas. Pat no tehnoloģiskā viedokļa paplašinātās realitātes tehnoloģiju lietošana žurnālistikā joprojām ir tikai pašā sākuma stadijā.

Foto kredīts: chead / Flickr CC

No angļu valodas tulkojusi Līga Ozoliņa. Raksta oriģināls Augmented Reality, Evolving Storytelling ir publicēts Eiropas Žurnālistikas observatorijas interneta portāla angļu valodā.