Deniss Makveils (12 IV 1935 — 25 VI 2017). Foto – IAMCR

Aizvadītajā nedēļā komunikācijas zinātnes pasauli pāršalca skumja ziņa – mūžībā devies Deniss Makveils (Denis McQuail), komunikācijas zinātnes klasiķis, kura rastās atziņas jautājumos par mediju auditorijām, mediju atbildību, brīvību un politiku u.c. pēdējā pusgadsimta laikā ir būtiski ietekmējušas dažādus komunikācijas studiju virzienus.

Pieminot profesoru, Vidzemes Augstskolas docents Jānis Buholcs piedāvā pārlasīt interviju ar Denisu Makveilu, kas tapusi pirms teju desmit gadiem – 2007.gada augustā – ECREA Eiropas mediju un komunikācijas doktorantu vasaras skola laikā Tartu.

Tolaik sarunā meklētas atbildes uz jautājumu, kas notiek ar mūsdienu žurnālistiku un kādi ir tās izaicinājumi mūsdienu demokrātijas un tehnoloģiju apstākļos u.c. Daudzi no šiem jautājumiem šķiet aktuāli joprojām.

— Kādas tendences žurnālistikā jūs pēdējos gados esat pamanījis? Vai ir kādas izmaiņas, kā mediji īsteno savas attiecības ar sabiedrību un kā tie interpretē savas lomas sabiedrībā?
Žurnālistika kļūst par vērtīgu preci (commodity). Informācijai ir cena, tas ir īpašums, kas pieder mediju kompānijām vai pašiem žurnālistiem. Pastāv liela vēlme izvilkt vērtību no žurnālistikas rīcībā esošās informācijas.

— Žurnālistika ir vērtība, ko var lietot dažādiem — gan ideālistiskiem, gan pragmatiskiem mērķiem.
Domāju, ka žurnālistiem ikvienā sabiedrībā ir grūti spēlēt ideālistisku lomu — arī viņiem ir jādarbojas pēc tirgus principiem. Tomēr tirgū ir niša visiem žurnālistikas veidiem — gan ideālistiskai un augstas kvalitātes žurnālistikai, dziļiem komentāriem un izmeklējošajai žurnālistikai, gan politiski iekrāsotai žurnālistikai.

Žurnālistikas dažādību ietekmē tirgus, ko savukārt ietekmē tehnoloģiju attīstība, nauda un īpašnieku maiņa. Šīs pārmaiņas rada arī diezgan daudz neskaidrību par to, kā tas viss ietekmē [tradicionālās] žurnālistikas monopolu [uz informācijas vākšanu, apstrādi un izplatīšanu].

“Žurnālistikas pozīcijas nav fiksētas, tās atrodas pārmaiņu stāvoklī. Tas nozīmē, ka žurnālistika kā institūcija nepaliek skaidrāka, saprotamāka.”

— Vai jūs uzskatāt, ka tirgus ir būtiskākais elements, kas nosaka žurnālistikas attīstību un kvalitāti?
Tirgus attiecībām ir dažādas ietekmes. Ja runājam par tirgus ietekmēm, mēs runājam arī par komercializēšanos, par to, ka žurnālistikai [lai tā pelnītu], ir jābūt arī izklaidējošai. Žurnālistika vienmēr ir pildījusi arī šo pieprasījumu, gluži tāpat kā pieprasījumu pēc informācijas. Tomēr domāju, ka mūsdienās ir pieejamas arī alternatīvas žurnālistikai, cilvēki paši var meklēt informāciju, viņiem ir pieejami alternatīvi avoti.

— Runājot par profesionālo žurnālistiku, mēs varam uzskaitīt vairākus normatīvus priekšstatus par to, kas raksturo anglosakšu tradīciju: ziņas un viedokļa nošķīrums, akurātums, godīgums, objektivitāte, viedokļu sabalansētība. Jauno mediju gadījumā daudzus no šiem kritērijiem var atmest, jo tajā vidē neizskan prasības pēc noteiktiem priekšstatiem par labu žurnālistikas praksi. Piemēram, bloga autors var sevi pasludināt par neatkarīgu žurnālistu, un nav neviena, kas drīkst vai var viņu un viņa rakstīšanas stilu ietekmēt. Tas nākotnē droši vien arī plašākā mediju vidē ietekmēs priekšstatus par žurnālistikas standartiem.
Es nevaru pateikt, kas notiks tālā nākotnē, bet pārskatāmā nākotnē priekšstatu par to, kas ir žurnālistika, noteiks organizācijas un institūcijas, kuras atpazīst sabiedrība, potenciālie klienti, publika. To skaitā ir arī sabiedriskās institūcijas, kas uz žurnālistiku balstās, praktisku nodomu vadīti.

Vai tas ietekmēs mūsu izpratni par žurnālistiku kā profesiju, ir cits jautājums. Žurnālistika var būt specialitāte ar dažādām apakšspecialitātēm, bet bez skaidri novilktām robežām. Tomēr žurnālistikas robežas nekad nav bijušas skaidri noviltas — allaž ir pastāvējusi neskaidrība par to, kurš ir žurnālists un kurš nē. Protams, ir valstis, kurās žurnālistikas definīcija ir ietverta likumā; ir valstis, kur to var izsecināt no žurnālistikas kultūras, bet lielākajā daļā gadījumu šajā jautājumā skaidrības nav. Ja nav tradīciju un gadu gaitā iedibinātu likumu nav, neskaidrība ir lielāka.

— Jūs stāstāt par žurnālistikas daudzajām sejām. Tomēr šī daudzveidība var būt aizsegs arī žurnālistikas nonākšanai kādu citu spēku pakļautībā. Piemēram, kāds politisks spēks iegūst kontroli pār kādu mediju vai izdevniecību un vai nu tiešā, vai netiešā veidā liek veidot tādus materiālus, kas “saimniekam” ir izdevīgi. Šādā gadījumā žurnālistus un redakcijas mēdz vainot pasūtījuma pildīšanā, žurnālistikas ideālistisko principu nodošanā (lai ko tas arī nenozīmētu). Vēl kāds paziņo, ka šādi žurnālisti ir kļuvuši par savas redakcijas īpašnieka sabiedrisko attiecību darbiniekiem. Ja kādā sabiedrībā vai tās grupā šāda žurnālistika kļūst par normu, cik tālu ir iespējams aiziet?
Jā, žurnālistika ietver sevī arī tādu daudzveidību. Tas nozīmē, ka žurnālistika var būt politiski angažēta un var nebūt, tā var būt komerciāla un var arī nebūt. Šī daudzveidība turpinās arī mūsdienās, un nākotnē redzēsim, ka parādās vēl jauni žurnālistikas veidi.

Tomēr žurnālistikai ir kodols, kas balstīts žurnālistikas kā ziņu vācēja un veidotāja funkcijā. Ziņas ir prece. Žurnālistika mainās formā un saturā, bet joprojām tā apmierina tās pašas vajadzības, ko agrāk: informēt, izklaidēt un tamlīdzīgi. Un prece ir jāpārdod auditorijai.

— Tas nozīmē, ka žurnālistika ir tāda, kādu auditorija to ir izveidojusi.
Zināmā mērā jā. Auditorija to nav darījusi viena pati, tas noticis kombinācijā ar informācijas piegādātājiem.

— Ja valstī eksistē vārda brīvība, žurnālistikai ir visai maz ierobežojumu. Žurnālistika ir autonoma vide, kuras pārstāvji paši nosaka savas darbības noteikumus un, izmantojot privilēģiju ievākt, apstrādāt un izplatīt informāciju un veidot publisko viedokli, var koncentrēties tikai uz savām interesēm un noraidīt “sabiedrības interešu” prasības pēc atbildības, darbošanās kopēju, cēlu interešu labā un savas darbības efektu izvērtējuma. Jūs vienā no savām publikācijām norādāt, ka pilnīgi brīva prese ir brīva no jebkādiem pienākumiem pret sabiedrību. Vai jūs varat iedomāties žurnālistiku pilnīgi bez noteikumiem?
Brīvai presei nav ierobežojumu — tas tiesa. Tomēr ir gandrīz neiespējami iedomāties, ka mediji atteiktos no visiem noteikumiem, jo ir iedibinātas noteiktas gaidas, prasības un vajadzības, kuru ņemšana vērā medijiem ir svarīga, lai varētu darboties brīvā tirgus apstākļos.

Šie noteikumi nav pienākumi, jo nav likuma, ar ko medijiem tiktu nolikts kaut ko darīt. Noteikumi nav neizbēgami, tomēr no tiem izvairīties ir grūti, jo iedibinātā sistēma izdara lielu spiedienu uz tās dalībniekiem.

Savukārt pienākumi — kas ir pienākumi? Pienākumi ir kas tāds, kas vienkārši jāpieņem.

“Žurnālistikai kā profesijai nav ekvivalenta un, tajā darbojoties, cilvēki un institūcijas uzņemas zināmas saistības un pieņem zināmus standartus, kas, ja nekur citur, tad ir balstīti patērētāju un klientu vajadzībās un gaidās kā daļa no uzticamības un ticamības (trust and credibility) kredīta. Žurnālistikai tas ir vajadzīgs, jo, ja tai neuzticas, tā zaudē ietekmi.”

Protams, kādai organizācijai joprojām ir iespējams darboties, pilnībā atmetot visas normas, tomēr tam ir daudz seku, kas šo organizāciju izolē un mazina tās auditoriju un ietekmi un padara to drīzāk par māksliniecisku aktivitāti, nevis par žurnālistiku.

Žurnālistika ir pašregulējoša sistēma. Tāpēc, no vienas puses, es nevaru nosaukt nevienu mediju organizāciju, kas būtu atmetusi visus ierobežojumus, bet, no otras puses, nevaru nosaukt nekādus pienākumus, kas žurnālistiem būtu jāpilda. Tas, protams, ja neskaitām likumus, kas regulē žurnālistiku, kas tad arī ir vienīgie formālie ierobežojumi.

— Paļaušanās uz pašregulāciju tomēr atstāj vietu atšķirīgām izpratnēm par atbilstošu žurnālistikas praksi, un, ja auditorija kāda medija darbu ar savu uzmanību un naudu novērtē par piemērotu un kvalitatīvu, var domāt, ka viss ir kārtībā un vai nu neredzēt problēmas, vai arī izlikties, ka to nav.
Tas, ko teicu, nav arguments par labu neatbildīgai rīcībai, tomēr tas ir būtisks preses brīvības priekšnoteikums, kas savukārt paredz atbildību par izdarīto. Beigās darītājam ir jāatbild par darbiem, jo nav iespējams izvairīties no reakcijas un sekām, kas sagaidāms, piemēram, pēc melīga izteikuma. Katra publikācija sev nes līdzi seku risku.

— Ja šīs sekas skatām plašākā kontekstā, nonākam pie mediju efektiem uz sabiedrību. Šad tad pie mums dzirdamas norādes par šādiem negatīvajiem efektiem, kaut vai mediju vardarbības saistību ar vardarbību sabiedrībā vai arī pārlieku lielu negatīvās informācijas daudzumu.
Jā, tā ir problēma. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc žurnālistikai nav formālu pienākumu. Ja žurnālisti būtu atbildīgi par tekstiem, ko tie rada, tie vairs nebūtu brīvi, to brīvība būtu ļoti ierobežota. Tas ir nevēlami, jo tāda situācija būtu pret sabiedrības interesēm.

Iedomāsimies piemēru: veikalā pārdevējs tirgo brāķi vai saindētu pārtiku. Žurnālists par to uzraksta, un tas noved pie aplūkotā uzņēmuma bankrota. Arī ja žurnālista publikācija ir patiesa, šis ir piemērs sekām, ko rada publicitāte, par kuras ietekmi žurnālistiem var likt atbildēt — lai gan sekas nav tieši saistītas ar faktu. Ir dilemma: ja žurnālists nerakstītu, izdevuma auditorija nebūtu brīdināta un nezinātu briesmas, taču vienlaikus tas nenovestu pie šāda iznākuma.

— Sekas arī ir grūti pierādīt.
Jā, grūti ir nešaubīgi pierādīt. Ja žurnālistikai nāktos apsvērt iespējamos faktus, it sevišķi tos, kas ceļas no nepareizas interpretācijas vai nepareizas izpratnes, kā arī tos, kas ceļas no nepilnīgas informācijas, šis darbs kļūtu neiespējams.

Atbildības noliegumam ir dibināts pamats, tomēr neapstrīdēsim, ka mediju darbībai mēdz būt kādas negatīvas sekas, un tad ir nepieciešams tās novērst — vai nu ar redakcijas atvainošanos, kompensāciju vai ko citu.

“Šie ir delikāti jautājumi: no vienas puses, žurnālistikai ir nepieciešama plaša brīvība, spēja kritizēt un būt negatīviem, bet, no otras puses, tam ir sekas.”

— Kāds ir jūsu komentārs par pārmetumiem, ka mediji bieži vien ir pārāk negatīvistiski?
Negativitātei ir labās un sliktās izpausmes. Dažos gadījumos tā ir nevēlama un, iespējams, ka žurnālistikai ir vispārēja tendence būt pārlieku negatīvai — tādā veidā medijiem ir vieglāk pārdot ziņas. Mēs negatīvās informācijas piedāvāšanu varam kritizēt, bet tomēr ir grūti pateikt, kā lai atlasa “labo” negativitāti, kas ir ziņu sargsuņa un kritiskā funkcija, no negatīvās negativitātes.

Problēma ir tā, ka negatīvās ziņas nodara pāri, un bieži vien nodara pāri nevainīgiem cilvēkiem, vājiem un bezspēcīgiem cilvēkiem. Tie, kas ir bagāti un kam ir vara, sevi var aizstāvēt.

Tomēr tā nav pašas žurnālistikas problēma. Negativitāte ir arī daļa no tā, kas veido ziņas. Sliktas ziņas ir interesantas! Kādi uz baumām un skandāliem ļaudis nevar apmierināt savas individuālajās pasaulēs, tāpēc meklē tos medijos. Pieprasījums pēc negatīvā nāk no auditorijas, lai gan tas nav gana labs izskaidrojums šai problēmai.

— Mediji var arī izglītot savu auditoriju un novērst tās vēlmi pēc šādu iegribu apmierināšanas, pēc kā ne vienmēr ir nepieciešamība.
Mediji darbojas atšķirīgi, tiem ir dažādi noteikumi un standarti. Patērētājs var izvēlēties savu mediju, savu ziņu avotu balstoties uz sev svarīgiem kritērijiem — piemēram, uz to, lai būtu mazāk slikto ziņu. Tomēr domāju, ka nav iespējams sabiedrību pasargāt no negativitātes. Vismaz man negribētos to mēģināt darīt, jo tad būtu jāmēģina definēt, kas ir negativitāte, un tas būtu apšaubāmi. “Sliktu ziņu vēstīšana” ir nepietiekama definīcija.

— Tas arī ir jautājums par mediju regulēšanu vispār. Varbūt tā nebūs valdība, kas medijiem noteic, ko darīt, taču ir arī citi varas avoti, kam šajā jomā būtu kāda teikšana.
Domāju, ka nē, ja nu vienīgi pašregulācijas institūcijas, ar kurām mediji ir vienojušies, ka šāda regulācija notiks. Manuprāt, vienīgais iespējamais regulācijas mehānisms ir brīvprātīga šādas regulācijas pieņemšana. Vismaz par to, lai tie kāda priekšā atbildētu (answerable) un lai būtu kāds sūdzību uzklausīšanas un atbildēšanas mehānisms.

— Pieļauju, ka mediji nav diez ko ieinteresēti dzirdēt sūdzības.
Piekrītu, ka viņu pieredze par to varētu nebūt pārlieku laba. Tomēr to nākas pieņemt, jo par visu, ko kāds dara, ir cena, kas jāmaksā, un tad ir jautājums: vai cena ir maksāšanas vērta?

“Neesmu pārliecināts, ka iespējams pieņemt efektīvus mērus pret to, ko mēs saucam par negativitāti, ja neņem vērā izglītošanu un labas prakses piemēru rādīšanu, profesionalizāciju.”

— Vai medijiem būtu jājūtas atbildīgiem par to, ka daudzviet rietumu demokrātijās mazinās cilvēku uzticēšanās valdībām un politikai?
Nedomāju vis. Ir dažas atsevišķas situācijas, kur par šādiem efektiem varētu runāt, taču kopumā tā nav mediju atbildība. Uzskatu, ka mediji tomēr ir kanāls, kuram politiķi var piekļūt. Šis kanāls, protams, nav pilnībā atvērts, un nav vienādi pieejams visiem, taču iespējas pastāv. Ir dažas idejas, kas cirkulē plašāk un ko žurnālisti vairāk izceļ — par to, ka politiķi ar dažādiem trikiem mēģina ietekmēt publisko viedokli. Žurnālisti ir šo triku objekts, tāpēc tie ir ieinteresēti par šiem jautājumiem stāstīt no savas pozīcijas, taču arī auditorija nav naiva.

Politika joprojām ir būtisks ziņu avots gan Eiropā, gan citur. Un šīs ziņas jau nav tikai par to, cik politiķi ir slikti. Lielākā tiesa no politikas ziņām nav negatīvas — tiesa, tas nenozīmē, ka tās ir pozitīvas, taču tās satur to, ko politiķi ir vēlējušies pateikt savai publikai. Politika ir ziņu pamata sastāvdaļa, un, ja šīs ziņas visu laiku būtu negatīvas, viņi mazinātu pieprasījumu pēc šīs preces. Nedomāju, ka viņi tajā ir ieinteresēti, lai gan mēdz būt gadījumi, kad ziņa tiek pasniegta tā, lai izskatītos “pievilcīgāka”. Piemēram, televīzija negatīvumu veido, fokusējoties uz personiskajiem konfliktiem, kampaņām un triviālajiem aspektiem tā vietā, lai pievērstos nopietniem jautājumiem.

— Ko šajās diskusijās var dot komunikācijas pētnieki?
Mans uzdevums nav pateikt, ko vajag darīt, es neesmu politiķis. Mani interesē saprast, kā tas notiek. Politiķu uzdevums ir arī pateikt, ko darīt.

— Bet politiķiem taču ir nepieciešami priekšlikumi!
Politiķiem ir nepieciešama laba, kvalitatīva informācija. Ja tiem ir skaidra izpratne par kādas problēmas dabu un to, kāpēc tā notiek, tiem būtu jāspēj piedāvāt risinājumus. Neesmu pārliecināts, ka risinājumi jāgaida no pētniekiem. Tie gan bieži vien priekšlikumus piedāvā, taču viņi nav labākie, kam to vajadzētu darīt. Risinājumi ir jāveido politiskā līmenī, izsverot iespējas un alternatīvas, blakusefektus un citus jautājumus, par kuriem nepieciešamas cita veida zināšanas.

Priekšlikumus un risinājumus veido zinātnisko zināšanu, politisko zināšanu un organizatorisko un profesionālo zināšanu un prasmju kombinācija. Zinātnieka uzdevums ir diagnosticēt, noteikt problēmu, nevis to risināt.

Piemēram, daudzi Eiropas politiķi saka — mediji pārlieku negatīvi ziņo par Eiropas Savienības jautājumiem un ka politiskās neveiksmes, piemēram, tas, ka tika noraidīts Konstitucionālais līgums, ir preses negativitātes sekas. Šis ir viens no skaidrojumiem, turklāt viens no zināmākajiem problēmas skaidrojumiem. Politiķi nezina, ko lai saistībā ar to dara. Iemesli gan ir kompleksi, bet tas, ko iespējams darīt, ir grūti saredzams, ja skatāmies tikai no komunikācijas pētnieka aspekta. Tiesa, ne visas problēmas vispār ir atrisināmas.