Turpinām iepazīstināt ar mediju vidi Eiropas Žurnālistikas observatorijas jaunajās partnervalstīs.

Šoreiz par Balkāniem un Albāniju un atšķirībām starp politizētu un pilsonisku sabiedrību,  mediju kalpošanu politikas interesēm, telepolitiku un to, vai situācija šajā reģionā apstiprina Semjuela Hantingtona (Semuel Huntington) izvirzītās tēzes par mediju radīto apdraudējumu demokrātijai. 

***

Šodienas Balkānu prese darbojas drīzāk kā politikas turpinājums, nevis sabiedrības viedokļa atspoguļotāja, un lielu daļu mediju joprojām kontrolē ietekmīgas politiskās grupas. Novērojumi, ko veikuši virkne autoru (piemēram, Karols Jakubovičs (Karol Jakubovicz), Mihais Komans (Mihai Coman), Kolins Sparks (Colin Sparks) un Tomašs Gobans-Klāss (Tomasz Goban-Klas)), raksturojot mediju situāciju pēc-komunisma sabiedrībās, attiecas arī uz Balkānu reģionu: prese kļuva plurālistiska, bet ne neatkarīga; brīva, bet ne neatkarīga.

Pāreja no „Padomju mediju modeļa” uz „Sociāli atbildīgo modeli”, šķiet, ir grūtāka nekā gaidīts. Kopš komunisma laikiem saglabājies paradums gan politiķiem, gan politiskajām partijām censties ietekmēt medijus un saglabājas spēcīga pārliecība, ka tam, kurš kontrolē informāciju, pieder vara. Politiķi, kuri ir apsēsti ar domu par varas saglabāšanu, „medijus uzskata nevis par būtisku, bet gan par galveno politikas instrumentu” (Goban-Klas, 1997).

Ja lūgtu nosaukt divus atslēgvārdus, kas raksturo pamatproblēmas, ar kurām šodien sastopas Balkānu mediji, šie vārdi būtu „pārpolitizēšanās” un „klientelisms” (clientelism) jeb kalpošana atbalstītāja interesēm. Principā šie vārdi simbolizē vienas monētas abas puses.

Izsekojot mediju un politikas attiecībām, kas veidojušās pēdējās desmitgadēs pēc komunisma krišanas, var secināt, ka politika ir ietekmējusi medijus vairāk kā mediji ietekmējuši politiku.

Nenovēršams ir fakts, ka uz konfliktiem vērsta un ļoti politizēta sabiedrība (kas ir stāsts par Balkānu sabiedrībām) ar to inficē arī medijus. Politizētas sabiedrības medijus izmanto arī kā nozīmīgu rīku, lai uzturētu konfliktu, tādējādi iznīcinot mediju neatkarību, objektivitāti un profesionalitāti. Dažiem ir pat grūti iedomāties mediju sistēmu, kas būtu pilnīgi brīva no atbalstītājiem.

Šīs mediju un politikas partnerattiecības pāri visam atspoguļo politikas dabu, ko drīzāk raksturo konflikti, nevis dialogs. Tas arī izskaidro faktu, kāpēc Balkānu sabiedrības ir vairāk politiskas, nevis informatīvas, vairāk politiskas, nevis pilsoniskas.

Visspilgtākā kalpošana politiķu interesēm ir vērojama Albānijas sabiedriskajā apraidē, ko nodrošina FYR Macedonia, Kosovo un Montenegro. Šie sabiedriskie mediji turpina atrasties valdošās varas kontrolē, kas tos lieto un ļaunprātīgi izmanto pirms un pēc vēlēšanām. Lai arī būtu dīvaini salīdzināt mūsdienu sabiedriskos medijus ar propagandas bastioniem, kas tie bija autoritārā režīma laikā, tomēr lielākā daļa, tā saucamo, sabiedriskās televīzijas kanālu joprojām kalpo par „sarkanā paklāja” kanāliem, jo nodrošina pilnīgu valsts protokola un valdošās varas informācijas atspoguļošanu. Šie kanāli atgādina kaut ko līdzīgu „Propagandas ministrijām”.

Izdabāšana kāda interesēm medijos ir komplekss fenomens, kas ir cieši saistīts ar sociālās un politiskās situācijas attīstību noteiktā reģionā. Politika Balkānos ir pārvērtusies par sava veida telepolitiku. Kopumā politiskās un publiskās debates no pretēju viedokļu izteikšanas vietas ir kļuvušas par skatuvi, uz kurs notiek debates, kam vienmēr ir pozitīva attīstības gaita.
Telepolitiku var skatīt kā vienu no politikas mediatizācijas aspektiem, tomēr šķiet, ka Balkānos telepolitika ietver mediju iztapšanu politikai, nevis politikas mediatizāciju, jo fokuss pārceļas no sabiedrības uz politiku un politiskajai sistēmai tiek kalpots vispirms, bet tikai pēc tam tiek ņemtas vērā sabiedrības intereses.

Lai raksturotu šo situāciju, albāņu analītiķis Fatos Luboņja (Fatos Lubonja) lieto apzīmējumu „mediju režīms”. Pamatojoties uz viņu, „ja, tā saucamajos, policijas vai militārajos režīmos tiek izmantota armija vai specdienesti, lai nodrošinātu varas saglabāšanu režīma rokās, tad šajā gadījumā tiek izmantoti mediji”. Visprecīzākais apzīmējums šajā gadījumā varētu būt pat „medijukrātija”. Kamēr teorijā jautājumi, kas attiecas uz medijiem tiek pasniegti kā demokrātiski jautājumi, realitātē tie kļūst par varas tematu. Kā raksta Sandra Hrvatina (Sandra B. Hrvatin) un Brankiča Petkoviča (Brankica Petkovic), „šodien šķiet neiespējami tikt pie varas, ja nav mediju atbalsta”.

Semjuels Hantingtons ir runājis par apdraudējumiem, ar kuriem var nākties sastapties demokrātijām, vedinot uz domām, ka mediji – demokrātijas mehānisms – var kļūt par mehānismu, kas strādā, lai „mazinātu vai iznīcinātu demokrātiju”.

Pastāv vēl arī cita tendence, kas sākotnēji šķiet, ka atspoguļo noteiktu, nevaldāmu neatkarību. Dažos gadījumos žurnālisti var rakstīt un kritizēt, cik vēlas, tomēr tas negūst nekādu reakciju, tam neseko protesti un nekādas pārmaiņas. Šis fenomens ir novērojams Albānijā, kur kādreiz ļoti sakāpināto reakciju uz kritiku ir nomainījusi pilnīga vienaldzība. Pēdējos pāris gados Tirānas laikrakstos ir publicēti vairāki ļoti nozīmīgi pētnieciskie raksti, tomēr gan pie varas esošie, gan tiesas uz to nekā nereaģēja un neveica izmeklēšanu, lai gan pētījuma rezultāts to prasīja. Žurnālistiem var būt tiesības runāt, tomēr „īstie” cilvēki neklausās. Un skumji, taču vienaldzība noved pie brīvas pasaules jēdziena devalvācijas.

Kopsavilkums rakstam „Balkan Media: Lost in Transition”, kas publicēts Akt magazine, Nr.7, 2011.