Baltic Media Health Check jau trešo gadu izseko izmaiņām Baltijas mediju tirgū, identificējot līderus un zaudētājus, un padziļināti aplūkojot akūtās problēmas. Lai lasītu pilnu pētījuma tekstu, klikšķiniet uz attēla!

Raksturojot īsumā, 2015.–2016.gads Baltijā ir bijis vadošo mediju saplūšanas un igauņu pārvaldītu mediju grupu nostiprināšanās laiks. Interneta mediji ir turpinājuši augt, taču arī pārējiem mediju formātiem, pat drukātajiem izdevumiem, tas nav nesis būtiskus satricinājumus, liecina Baltijas Mediju izcilības centra (BMIC) veiktais gadskārtējais Baltijas mediju pētījums Baltic Media Health Check (BMHC).

Tas, ko gan neatklāj šis pētījums, taču kas izriet no citiem pētījumiem un mediju ekspertu teiktā – katrā no trīs Baltijas valstīm ir savi sasāpējušie jautājumi, kas prasa kā izmaiņas normatīvajā regulējumā valstiskā līmenī, tā arī sauc pēc pašregulācijas stiprināšanas un profesionālo apvienību “muskuļu audzēšanas”.

Par šiem un citiem jautājumiem aizvadītajā nedēļā Konrāda Adenauera fonda un Eiropas Žurnālistikas observatorijas (EJO) organizētā diskusijā Rīgā sprieda mediju pētnieki no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, kā arī Latvijas mediju praktiķi (žurnālisti, redaktori, mediju vadītāji, īpašnieki, profesionālo apvienību pārstāvji) no nacionāla mēroga un vietējiem medijiem. Sanāksmes mērķis bija savest kopā mediju pētniekus ar praktiķiem, lai tie nedzīvotu divās paralēlās pasaulēs, bet lai ikgadējo pētījumu rezultāti par Baltijas valstu medijiem nonāktu līdz profesionāļiem un tiktu kopīgi apspriesti, vienojoties par rekomendācijām, kuras pēc gada atkal varētu izvērtēt.

Kas uzvarēs žurnālistikas “kultūru cīņā” Latvijā

Atklājot sarīkojumu, EJO latviešu portāla zinātniskais vadītājs profesors Ainārs Dimants runāja par dažādajām pasaulē pastāvošajām mediju sistēmām – Šveices komunikācijas zinātnieks Rožē Blūms (Roger Blum) savā aptverošajā klasifikācijā Latviju pamatoti pieskaita klienteliskajai sistēmai kopā ar Lietuvu un citām Vidusaustrumeiropas valstīm. Runātājs rosināja domāt par to, kurā virzienā – sabiedriskā pakalpojuma (public service), pie kuras pieskaita Igauniju, vai šoka sistēmai, pie kuras 2014.gadā vēl piederēja Krievija un Turcija, – pašlaik attīstās Latvijas mediju sistēma un kurā virzienā mēs gribētu, lai tā attīstītos. Tas savukārt atkarīgs no tā, vai žurnālistikas “kultūru cīņā” Latvijā uzvarēs instrumentālā, kas faktiski darbojas pēc sabiedrisko attiecību principiem, vai modernā žurnālistikas kultūra, kura balstās uz redakcionālo neatkarību un mediju korporatīvo sociālo atbildību, un abas kultūras mūsu zemē pārstāvētas lielos mediju tirgus segmentos, raksturoja A.Dimants.

Baltijā strauja izaugsme interneta plašsaziņas līdzekļiem

BMIC izpilddirektore Rita Ruduša, kura iepazīstināja ar jaunākajiem Baltic Media Health Check datiem, sniedza pārskatu par mediju tirgus attīstības tendencēm visās trīs Baltijas valstīs. Viņa norādīja, ka drukātie laikraksti pakāpeniski zaudē savus lasītājus, uzsverot, ka Latvijā šai ziņā labākā situācijā ir krievu valodā rakstošie nedēļas izdevumi. Žurnālu tirgus Baltijas valstīs ir stabilāks, bet tā saturs ir “dzeltens”.

Būtiskākie Baltijas mediju pētījuma “Baltic Media Health Check” rezultāti Baltijas Mediju izcilības centra prezentācijā angļu valodā. Lai skatītu prezentāciju, klikšķiniet uz attēla!

Strauji attīstās interneta plašsaziņas līdzekļi. DELFI joprojām ir līderis starp tiešsaistes resursiem visās trīs Baltijas valstīs, tomēr daži tā konkurenti, it īpaši 15min.lt un tv3.lt Lietuvā, TVnet.lv, Skaties.lv un LSM.lv Latvijā un postimees.ee Igaunijā, arvien straujāk vairo savu auditoriju.

Arī televīzijas kanāli visās trīs Baltijas valstīs turpina būt starp lielākajiem tirgus spēlētājiem kā ieņēmumu, tā peļņas pozīcijās. Lai arī ir jūtama sabiedrisko mediju pozīciju nostiprināšanās, joprojām vadošie spēlētāji bijuši zviedru MTG Broadcasting meitasuzņēmumi, tieši tāpēc satraucošs jautājums ir – kādas būs šī mediju milža pārdošanas sekas.

Bažas visās trīs Baltijas valstīs, bet jo īpaši Latvijā un Igaunijā, rada arī pašvaldību izdotie laikraksti, kam jaunākajā BMHC pētījumā veltīta pastiprināta analīze, jo bieži vien tie kalpo vietvaru, nevis pašvaldību teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju interesēm.

Igaunija joprojām bez valstiskas mediju politikas

BMIC pētījums vairāk balstījās mediju tirgus datu analīzē, savukārt uzaicinātie mediju pētnieki no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas universitātēm klātesošos iepazīstināja ar akadēmisko pētījumu rezultātiem un tendencēm, ļaujot ieraudzīt dažādas kopsakarības.

Tartu Universitātes žurnālistikas lektors Urmass Loits par vispārējām tendencēm Igaunijas mediju jomā (prezentācija angļu valodā). Lai skatītu prezentāciju, klikšķiniet uz attēla!

Tā, piemēram, viesis no Igaunijas, Tartu Universitātes žurnālistikas lektors Urmass Loits (Urmas Loit), iezīmējot vispārējās tendences Igaunijas mediju jomā un reklāmas industrijā, norādīja: kaut gan tiešsaistes plašsaziņas mediji attīstās un daudzveidojas, to respondentu skaits, kas nav gatavi maksāt par tiešsaistes saturu, ir ievērojami palielinājies: 2011.gadā tie bija 46%, bet 2014.gadā – jau 69%. Tajā pašā laikā vēlme skatīt reklāmu tiešsaistes medijos lasītāju vidū ir zema.

Pēc U.Loita domām, viena no nopietnākajām problēmām Igaunijā ir izpratnes trūkums valdības pārstāvju vidū, ka demokrātija tikai iegūtu no mediju neatkarības un redakcionālās autonomijas. Viņš norādīja, ka valstī joprojām nav izstrādāts plašsaziņas mediju likums, turklāt daudzas augstākās valsts amatpersonas apšauba, ka vispār būtu nepieciešams šāds likums vai jebkāda valstiski īstenota mediju politika. Līdz šim Igaunijas valdības centušas izvairīties no mediju jautājumu risināšanas.

Aktīvās mediju finansēšanas un reklāmas politikas plusi un mīnusi Lietuvā

Savukārt Lietuvas pārstāvis Viļņas Universitātes Žurnālistikas institūta direktors asociētais profesors Deimants Jastramskis (Deimantas Jastramskis) pievērsa uzmanību jautājumam par Mediju atbalsta fonda subsīdijām un valsts budžeta sadalījumam mediju organizācijām, kā arī tendencēm žurnālistu darba tirgū Lietuvā. Diezgan kliedzoši ir dati par to, kā desmit gadu izvērsumā ir audzis brīvo žurnālistu jeb frīlanseru skaits, īpaši audiovizuālā un foto satura radītāju vidū.

Viļņas Universitātes Žurnālistikas institūta direktora asociētā profesora Deimanta Jastramska pārskats par mediju nozari Lietuvā. Lai skatītu prezentāciju, klikšķiniet uz attēla!

Lai arī kopējais reklāmas tirgus Lietuvā ne tuvu nav atgriezies pirmskrīzes līmenī, sabiedriskajiem medijiem pēdējie gadi ir bijuši labvēlīgi (finansējums no valsts budžeta pieaudzis no vairāk kā 14 miljoniem eiro 2014.gadā līdz nedaudz vairāk kā 35 miljoniem eiro 2017.gadā) pēc tam, kad Lietuvas sabiedriskā televīzija un radio 2015.gadā izgāja no reklāmas tirgus. Tās bija labas ziņas arī komerckanāliem, tomēr pēc D.Jastramska domām, būtiskas izmaiņas reklāmas politikā var iezīmēt nupat – 12.aprīlī – Lietuvas valdības pieņemtais likumprojekts par aizliegumu no 2018.gada reklamēt alkoholu. Tas, protams, radīs mediju organizāciju ieņēmumu jūtamu samazinājumu, tāpēc D.Jastramskis pauda uzskatu, ka Lietuvas medijiem jāsāk domāt, kā šos zaudējumus kompensēt ar sociālās reklāmas ieņēmumiem.

Pašvaldību izdevumi – viens no mediju plurālisma draudiem Latvijā

Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Anda Rožukalne, runājot par situāciju Latvijā, centās to skatīt plašsaziņas mediju plurālisma koncepta ietvaros, kas paredz, ka vienā sistēmā var pastāvēt dažādi neatkarīgi plašsaziņas mediji. Lai tas īstenotos, ir būtiski nodrošināt satura un informācijas avotu daudzveidību, pārstāvēt dažādas kultūras un sociālās grupas un ievērot citus plurālistiskas un atklātas sabiedrības kritērijus. Balstoties uz šo pieeju, autore pievērsās daudziem Latvijai būtiskiem jautājumiem: mediju politikas attīstībai, viltus ziņām interneta sociālo mediju vidē, mediju tirgus koncentrācijas tendencēm Latvijā u.c.

Rīgas Stradiņa universitātes asociētās profesores Andas Rožukalnes pārskats par tendencēm un problēmām Latvijas mediju vidē. Lai skatītu prezentāciju, klikšķiniet uz attēla!

Īpaša uzmanība tika veltīta arī pašvaldību izdotajiem informācijas resursiem, jo pēc A.Rožukalnes domām, tas skar visus Latvijas mediju sistēmas aspektus, tajā skaitā plašsaziņas mediju plurālismu un daudzveidību. Apkalpojot vietējos varas pārstāvjus un rīkojoties vai nu kā propagandisti, vai arī tikai kā izklaidētāji, pašvaldību mediji stiprina “ierobežoto satura plurālismu”. Šādā veidā pašvaldības noteic publisko dienas kārtību, kas savukārt bremzē brīvu diskusiju attīstību un traucē medijiem pildīt savu satura daudzveidības nodrošināšanas funkciju. Šajā aspektā A.Rožukalnes secinājumi sakrita ar R.Rudušas paustajām bažām.

Praktiķi diskutē par nepieciešamajām izmaiņām Latvijas mediju vidē

Arī diskusijā, kas sekoja pētnieku sniegtajām prezentācijām un bija vairāk veltīta Latvijas aktuālo problēmjautājumu apspriešanai, pašvaldību izdevumu radītā neveselīgā konkurence reģionālo mediju tirgū un Augstākās tiesas (AT) lēmums Bauskas Dzīves lietā pret Iecavas novada domi bija viens no centrālajiem apspriestajiem jautājumiem.

Vietējā laikraksta Bauskas Dzīve galvenā redaktore Anita Rozentāle klātesošos informēja, ka lietu pēc AT lēmuma turpinās izskatīt Administratīvajā rajona tiesā un tās iznākumu var nākties gaidīt vēl pāris gadus. No vienas puses, esot gandarījums un zināms optimisms, jo gan Saeimā, gan Kultūras ministrijā ir izveidotas darba grupas, kurām būtu jārisina pašvaldību informatīvo izdevumu un to funkciju definēšanas jautājumi, no otras puses – šo darba grupu darbs ir fragmentārs, haotisks un lēns, ko pašlaik ietekmē arī pašvaldību vēlēšanu tuvums.

Diskusijā par reģionālajiem medijiem, kurā iesaistījās arī Latvijas Preses izdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Guntars Līcis, Latvijas Žurnālistu  asociācijas vadītājs Ivo Leitāns, nedēļas žurnāla Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele, izkristalizējās vairākas idejas, par kuru īstenošanu būtu jācīnās. “AT savā spriedumā pasaka, ka pašvaldībai var būt viedoklis un tai pat būtu jāpiedalās viedokļu daudzveidības nodrošināšanā. Tikai ir jānodrošina redakcionālā neatkarība. Es domāju, ka tas ir diezgan liels absurds, jo Valsts pārvaldes iekārtas likums skaidri un gaiši pasaka, ka valsts pārvaldes ietvaros ne amatpersonas, ne iestādes, neviena publiska persona nav ar savām interesēm. Tāpēc savs lāča pakalpojums no šī sprieduma ir, jo savā ziņā tas pasaka, ka likumīgs ir kaut kas, kas īstenībā nevar būt likumīgs. Pašvaldībai nav tiesības uz vārda brīvību. Vārda brīvība ir cilvēktiesību sastāvdaļa, bet publiska persona ir kaut kas pavisam cits,” teica N.Ločmele un aicināja panākt, ka tiek veikta padziļināta šī sprieduma juridiskā analīze un ar juridiskiem argumentiem tiktu norādīts uz tā kļūdām, lai tiesas nākotnē pēc tā bezzobaini nevadītos.

Tiesa, diskusijas dalībnieki atzina, ka AT spriedums nebūs panaceja un visu neatrisinās. Piemēram, reklāmas apjomi, kas nonāk reģionālajos medijos, turpina kristies. Gan šie, gan nacionālie mediji būtu ieinteresēti, ja valsts līmenī tiktu iedzīvināta caurskatāma valsts dotāciju piešķiršana.

“Mums tās [dotācijas] it kā parādās projektu veidā, kad redaktoriem ir jāpārvēršas par projektu rakstītājiem un jāmēģina kaut kā izlīst caur adatas aci, lai piemērotos valsts un fondu prasībām,” norādīja A.Rozentāle. Kolēģi piekrita, ka tā nav pareiza neatkarīgu mediju atbalsta forma. Visi bija vienisprātis, ka būtu jāizveido Mediju fonds, tiesa, praktiķu vidū domas dalījās par principu, kā varētu notikt fonda finansējuma sadale. Izdevēju pārstāvis G.Līcis un Dienas Mediji valdes priekšsēdētājs Edgars Kots aizstāvēja ideju, ka finansējuma sadale varētu būt institucionāla un medijs finansējumu saņemtu dažādu kritēriju kopuma izpildes gadījumā. Otrs variants – finansējumu varētu piešķirt konkursu veidā, pēc līdzīga principa kā pašlaik darbojas Valsts Kultūrkapitāla fonds, kad projektus izvērtē neatkarīgi eksperti, nevis valsts ierēdņi.

Attiecībā uz krievvalodīgās auditorijas (kurai dzimtā vai ģimenes valoda ir krievu valoda) uzrunāšanu diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka Latvijā trūkst alternatīva satura krievu valodā. To, ka tas ir nozīmīgs apstiprināja arī Freedom House Lietuvas nodaļas pārstāvis Vitis Jurkonis (Vytis Jurkonis), jo viņu valstī veikti pētījumi apliecinot, ka Krievijas propagandai ir savs efekts jeb iedarbība, tomēr tai ir arī savi ierobežojumi. Proti, TV ir vislielākā iedarbība uz auditoriju, tomēr, ja cilvēki patērē dažādu TV programmu saturu, tad viņu attieksme ir tuva vidējai valstī pastāvošajai attieksmei. Un šādā aspektā alternatīva satura piedāvājums ir ārkārtīgi būtisks.

Runājot par situāciju Latvijā, EJO krievu portāla redaktors Andrejs Berdņikovs norādīja, ka ir trīs iemesli, kāpēc mediji pie mums izplata Krievijas propagandu un nepiedāvā būtiski alternatīvu saturu. Pirmkārt, ir mediji un žurnālisti, kuri to dara pēc pārliecības, otrkārt, ir mediji un žurnālisti, kuri nepiedāvā alternatīvu informāciju, jo baidās pazaudēt auditoriju, un, treškārt, arī Latvijas sabiedrisko mediju programmās ir jūtama vēlme pielāgoties valdošajam tonim, jo arī no viņiem prasa reitingus, kas principā nav pareizi , jo, tieši otrādi, būtu jākoncentrējas arī uz to krieviski runājošo sabiedrības daļu, kura jau orientējas uz piederību Eiropai un Latvijai.

Diskusijas noslēgumā N.Ločmele aicināja žurnālistus un izdevējus solidarizēties, lai vērstos pret masīvo tendenci “čakarēt medijus caur tiesām un policiju”. “Pēdējā pusgada laikā mūsu pētnieciskā autore ir gājusi trīs reizes uz policiju sniegt liecības par to, ko viņa raksta. Man liekas, ka tas nav normāli, jo policija zina, ka mēs nevaram atklāt savus avotus. Līdz ar to tā saruna pēc savas būtības ir bezjēdzīga un tai ir tikai viens mērķis – radīt stresu un spiedienu,” sacīja N.Ločmele, norādot, ka tas var ietekmēt arī avotu gatavību paust informāciju. A.Dimants papildināja, ka šī tendence sasaucas ar politiķu kritiku par mediju darbību.

Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka praktiķiem nevajadzētu likties mierā, tiem vajadzētu būt aktīviem ierosinājumu iesniedzējiem ministrijām un likumdevējiem. Sekojot šim pamudinājumam, arī mēs izplatīsim šo pārskatu un zemāk apkopotos konkrētos ierosinājumus par mediju politikas izstrādi atbildīgajām amatpersonām, un profesionālajām apvienībām, lai jau pēc gada atkal varētu vērtēt, vai un kas no apspriestā ir mainījies un ieviests praksē.

Ierosinājumi mediju politikas veidotājiem un mediju praktiķiem

Reģionālo mediju tirgus kropļošanas novēršanai:

• pašvaldību likumā ir jādefinē, kas ir pašvaldību izdevumi un kādas ir to funkcijas;
• priekšvēlēšanu laikā KNAB jāmonitorē ne tikai pašvaldību drukātie izdevumi, kas ievēro aģitācijas prasības, bet arī to mājaslapas, kurās pirms kāda laika publicētās intervijas atkal tiek izceltas sākumlapās;
• jāpanāk, lai pašvaldību informatīvie izdevumi vispār netiktu reģistrēti masu informācijas līdzekļu (plašsaziņas mediju) reģistrā;
• jāveic padziļināta juridiskā analīze par AT spriedumu, kurā tiek jauktas publiskās un privātās tiesības, lai sava nepilnīguma dēļ tas nekļūst par sliktu precedentu;
• mediju profesionāļu un profesionālo apvienību vidū jāveido ciešāka sadarbība, jānodrošina informācijas aprite un stratēģiju saskaņošana, lai spētu efektīvāk stāties pretī Lielo pilsētu asociācijas un Latvijas Pašvaldības savienības lobijam.

Valsts atbalsts mediju finansēšanai:

• jāizveido Mediju fonds, kurā saplūstu līdzekļi, kas tagad ir sadalīti pa valsts resoriem dažādiem iepirkumiem medijiem, kā arī komercmedijiem paredzētā sabiedriskā pasūtījuma apjoma daļa. Par optimālāko finansējuma sadales modeli vēl būtu jādiskutē;

Latvijas krievvalodīgās auditorijas veiksmīgākai uzrunāšanai:

• jāstiprina sabiedrisko mediju darbība, mērķtiecīgāk un alternatīvi jāstrādā uz dažādām auditorijas grupām, nevis primāri jāprasa reitingi;
• vismaz interneta platformā LTV ir jāpiedāvā programma krievu valodā;
• pilnvērtīgi jāizmanto Latvijas Radio Latgales studija, izveidojot Latgales logu LR4 programmā;
• pierobežā aktīvāk jāinformē cilvēki par medijiem, kas nodrošina Latvijā radītu saturu krievu valodā, piemēram, LR4;
• ņemot vērā, ka atsevišķos krievvalodīgo mediju formātos saturs balansē uz naida runas robežas nepieciešams intensīvāks satura monitorings un nepieciešamības gadījumā vainīgo sodīšana.

Tiesībsargājošās iestādes un tiesas pret žurnālistiem:

• žurnālistiem un medijiem atbalstīt citam citu, kad notiek žurnālistu un mediju vajāšanas gadījumi, paužot, ka tas nav pieņemami, lai nerastos iespaids, ka tas jau skar tikai konkrēto žurnālistu vai mediju;
• profesionālajām apvienībām svarīgi veidot dialogu ar Latvijas policistiem un tiesnešiem, lai būtu vienota mediju un žurnālistu darbību regulējošo likumu izpratne;
• vajag atgriezties pie pirms aptuveni trīs gadiem izstrādātā ierosinājuma, kura mērķis bija izmainīt likuma formulējumu no tā, ka avotus drīkst likt atklāt ar tiesas pieprasījumu, uz to, ka avotus drīkst likt atklāt ar tiesas pieprasījumu tikai tad, ja runa ir par terorismu un smagu noziegumu pret personu izdarīšanu.

Dikusijā piedalījās:
Ivo Leitāns (LTV, Latvijas Žurnālistu asociācija), Anita Rozentāle (Bauskas Dzīve), Edgars Kots (Dienas Mediji), Guntars Līcis (Latvijas Preses izdevēju asociācija), Linda Rasa (Latvijas Avīze), Nellija Ločmele (Ir), Jānis Sildniks (DELFI), Andrejs Berdņikovs (EJO portāls krievu valodā), Ainārs Dimants (EJO, Biznesa augstskola “Turība”), Rita Ruduša (Baltijas Mediju izcilības centrs), Anda Rožukalne (Rīgas Stradiņa universitāte), Urmass Loit (Tartu Universitāte), Deimants Jastramskis (Viļņas Universitāte), Vitis Jurkonis (Freedom House Lietuvas nodaļa).