Jautājums, kas mēs esam un gribam būt, tātad par Latvijas nacionālo identitāti – Ziemeļvalsts vai Krievijas nomaļvalsts? –, šīs un iepriekšējās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā tās priekšsēdētāju Ināras Mūrnieces un Ineses Laizānes (abas no VL–TB/LNNK) „drošajā” vadībā ir pārliecinoši atbildēts. Proti, nomaļvalsts. Bet vai tā tam ir jāpaliek?

Šī par plašsaziņas mediju nozari atbildīgā Saeimas komisija nekad pat nav sākusi izskatīt, bet vienmēr bez atbildes nolikusi atvilktnē Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) izstrādāto un atkārtoti – gan 2013. gada rudenī 11. Saeimai, gan 2014. gada rudenī pašreizējai, 12. Saeimai – ar īpašu vēstuli oficiāli iesniegto likumdošanas priekšlikumu par atteikšanos no televīzijas raidījumu ieskaņošanas un pakāpenisku pāreju uz to subtitrēšanu un dublēšanu.

Attiecīgā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (EPLL) grozījumu redakcija un anotācija gan arvien ir pieejama NEPLP mājas lapā.

Priekšlikums pamatojās uz NEPLP kompetences ietvaros jau 2012. gada 19. jūnijā pieņemtās un joprojām spēkā esošās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālās stratēģijas 2012.–2017. gadam 2.4. punktu nolūkā sekmēt latviešu valodas un citu Eiropas Savienības (ES) valodu apguvi un tika patiešām rūpīgi izstrādāts un izsvērts pēc Latvijas Nedzirdīgo asociācijas lūgumiem, balstoties uz mediju lietojuma un sociolingvistiskiem pētījumiem, pēc vairākkārtējas apspriešanas pusotra gada garumā ar visām iesaistītajām pusēm, un slīpēts, ārpakalpojumā par nodokļu maksātāju naudu piesaistot mediju tiesībās specializējušos advokātu biroju Eversheds Bitāns.

Tā kā jaunais NEPLP sastāvs nule ir sācis darbu pie jaunas elektronisko plašsaziņas mediju nozares attīstības nacionālās stratēģijas izstrādes 2018.–2022. gadam un lai nodrošinātu stratēģiju pēctecību, ir īstais laiks vēlreiz atgādināt un nepazaudēt pirms nu jau četriem latviešu valodas lomas stiprināšanai zaudētajiem gadiem sagatavotā likumprojekta mērķi un piedāvātos līdzsvarotos risinājumus.

Kā norādīts likumprojekta anotācijā, mērķis ir dot iespēju uztvert televīzijas raidījumus to oriģinālajā valodā un kvalitātē, nodrošināt kvalitatīvu raidījumu tulkojumu un veicināt subtitru izmantošanu, tādējādi vienlaikus sekmējot gan svešvalodu, it īpaši ES valodu, gan valsts valodas apguvi, kā arī dodot iespēju raidījumu saturu uztvert vājdzirdīgām personām.

Kā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāzina, ka EPLL vispārēji paredz trīs veidus raidījumu svešvalodā tulkojuma nodrošināšanai: 1) ieskaņošana (angļu valodā voice over, faktiski runāšana virsū oriģinālskaņai, saglabājot to neskaidrā fonā); 2) dublēšana (tulkojuma valodā pilnībā atveidojot katru atsevišķo balsi, kas ir ievērojami dārgāk) un 3) subtitrēšana (saglabājot oriģinālo skanējumu, un izmaksas vismaz vidējā termiņā ir visnotaļ samērojamas ar ieskaņošanu).

Būtiski, ka pašreizējā regulējuma ietvaros izveidojusies prakse, kas Latvijas jurisdikcijā esošajās TV programmās pirmajā skaņas celiņā nodrošina priekšrocības krievu valodai iepretī ES valodām, jo raidījumus krievu valodā televīzijas parasti neieskaņo, bet gan subtitrē. Toties ES valodām runā virsū un tādējādi no svešvalodām Latvijas televīzijās neproporcionāli daudz skan krievu valoda, veidojot attiecīgo kultūrvidi.

Cēlonis ir tas, ka, atbilstoši EPLL, par TV raidījumiem valsts valodā pašlaik netiek uzskatīti latviešu valodā subtitrēti raidījumi, it kā audiovizuālajos elektroniskajos plašsaziņas medijos rakstu valoda, kas ir literārās valodas pamats, būtu mazvērtīgāka pa runāto valodu. Absurdistāna!

Tikmēr pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma veiktais pētījums Study on the use of subtitling liecina, ka Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kur joprojām tiek praktizēta ieskaņošana – vēl tikai Bulgārijā, Polijā un Lietuvā. Toties Igaunijā (2/3 TV programmu raidlaika), tāpat kā Ziemeļvalstīs – Dānijā, Somijā, Islandē, Norvēģijā, Zviedrijā, un pat Apvienotajā Karalistē un Īrijā televīzijā tiek izmantota subtitrēšana.

Jāatgādina, ka NEPLP sagatavotajā un iesniegtajā likumprojektā (2013) bija paredzēts noteikt pienākumu visus TV raidījumus (izņemot tiešraides, ziņas un valodu mācību raidījumus) un filmas gan valsts valodā, gan svešvalodā nodrošināt ar subtitriem valsts valodā.

Lai nodrošinātu saudzīgu pāreju uz jauno regulējumu attiecībā uz tulkojumu nodrošināšanu, papildus subtitriem tika pieļauta iespēja filmas un raidījumus ieskaņot, ja filmu un raidījumu translācija ir paredzēta laika posmā no pulksten 9.00 līdz 19.00, kad salīdzinoši lielāka ir vecāka gadagājuma auditorija, vai arī dublēt. Arī attiecībā uz bērniem paredzētajām filmām tika piedāvāts saglabāt pašreizējo regulējumu, atbilstoši kuram tulkojums var tikt nodrošināts ar dublēšanas vai ieskaņošanas palīdzību.

Tāpat, lai dotu elektroniskajiem plašsaziņas medijiem laiku sagatavoties jaunā regulējuma ieviešanai, likumprojekts paredzēja divu gadu pārejas periodu.

Vienlaikus tika izdarītas nepieciešamās EPLL izmaiņas, lai subtitrētas filmas un raidījumi varētu tikt uzskatīti par raidījumiem valsts valodā un noteikts deleģējums NEPLP sagatavot un apstiprināt noteikumus, kas nosaka prasības attiecībā uz filmu un raidījumu tulkojuma kvalitātes nodrošināšanu, ņemot vērā, ka tādi kritēriji kā subtitru lielums, krāsa, burtu skaits, nomainīšanās ātrums u.c. aspekti var būtiski ietekmēt subtitru uztveramību.

Bet kad pienāks latviešiem tie laiki, ko Ziemeļvalstis un pat Igaunija jau tagad redz? Uz šo nācijas un televīzijas modernizācijas (kas ne mazāk nepieciešama to sekmīgai komunikācijai interneta un mobilajās platformās, kur subtitri ir parasta lieta) jautājumu atkal nekavējoties jāatbild tiklab NEPLP, kā Saeimai.

Foto – ekrānšāviņš no ltv.lv, kolāža – EJO