Vētra ūdens glāzē, ko izraisījuši pāris ekspertu atzinumi, kā Valsts prezidenta izveidotās Sabiedrības saliedētības ekspertu grupas ziņojums 2016.gada novembrī[1], un jau šāgada ieteikumi no ASV militārās domnīcas RAND par krievu valodas lietojumu mūsu sabiedriskajos medijos Krievijas īstenotā hibrīdkara apstākļos Baltijā[2], liek uzdot jautājumu, vai Latvijā un it īpaši valodnieku vidū, kuri pastāvīgi mēģina uzņemties kontroli pār latviešu valodu, atsaucoties uz „ideoloģiskām nostādnēm”, valda izpratne par mediju būtību demokrātiskā iekārtā.

Par valodniekiem jādomā it īpaši tādēļ, ka, nekonsultējoties ar komunikācijas zinātniekiem, viņi jau ieviesuši juridiskajā apritē absolūti ačgārno, no padomju totalitārās un autoritārās iekārtas propagandas un krievu valodas pārņemto jēdzienu, ka plašsaziņas mediji esot līdzekļi.

Tikmēr demokrātijā tie visupirms nav audzināšanas un aizsargāšanās līdzekļi, bet no latīņu valodas medium – starpnieki. Mediji ir spoguļi un platforma sabiedrības pašnovērošanai, dodot tai vienīgo iespēju adekvāti uztvert un saprast savus iekšējos un ārējos izaicinājumus un tikt galā ar tiem. Atšķirībā no publiskās pārvaldes mediju lietojums ir privāts un ļoti ierobežoti regulējams no demokrātiskas valsts puses. Turklāt mediju lietojums dzimtajā un ģimenes valodā ir daļa no nacionālās kultūras un identitātes, kura, kā latvieši, paši ilgstoši bijuši mazākumtautība, labi zina, vairumam cilvēku ir viena no galvenajām vērtībām un tātad īpaši sargājama. To lieliski apzinās un savā mediju politikā izmanto Krievijas autoritārais režīms, cenšoties veidot šeit „piekto kolonnu”. Ne velti Satversmes ievads apliecina pretējo: „Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības.”

Un vēl dažas izejas pozīcijas, kas acīmredzot jānoskaidro, lai oponentiem nebūtu jāmaldās trijās priedēs. Pirmkārt, valsts valoda un vēl vairāk – Latvijas tautas kopējā valoda – ir latviešu valoda, un valsts mediju politikai primāri jāattīsta mediji latviešu valodā un raidījumu dalībniekiem, kuri runā latviski, sabiedrisko mediju programmās citās valodās ir jānodrošina tulkojums.

Otrkārt, nodokļu maksātāju iespēju robežās gudrai valsts mediju politikai jāatbalsta mediji dažādu mazākumtautību valodās, piemēram, poļu, kā tas jau notiek Latvijas Radio 4, jo atbilst sabiedrisko mediju sūtībai Eiropas valstīs un pat Austrālijā, kurā ir radioraidījumi latviešu valodā.

Bet, treškārt, gudra valsts mediju politika neignorēs faktu, ka krievu mazākumtautība un lingvistiskā minoritāte Latvijā ir salīdzinoši ļoti liela, no medijiem galvenokārt lieto televīziju un tās vairumu sasniedz tikai agresorvalsts televīzijas kanāli, protams, krievu valodā. Līdz ar to šie ļaudis dzīvo bezalternatīvā Krievijas informācijas telpā un nav faktuāla pamata domāt, ka pārkatāmā nākotnē mājās pāries uz TV skatīšanos latviešu valodā.

Šādā situācijā ir tīrā liekulība un, galvenais, komunikatīva nelietderība, ja valsts amatpersona zina raidījuma valodu, vienalga, kuru, bet atsakās tajā runāt un prasa tulkojumu. Tādējādi dažs un daža partija (piemēram, Raivis Dzintars un Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, izsludinot konkursu “Aicini amatpersonu runāt latviski!”) atkal mēģina mākslīgi izcelt valodu jautājumu, lai vāktu sev zūdošās balsis vēlēšanās. Patiesībā tas ir mazākumtautības sindroms darbībā, kad pietrūkst pašpietiekamības un šķiet, ka nez kas ir kādam jāparāda. Ne velti Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums (28. pants) skaidri nosaka, ka raidījuma valoda ir viena, lai kura tā būtu. Tā ir valoda, kurā raidījuma veidotāji un dalībnieki vēlas un spēj sasniegt auditoriju un veidot savstarpējas uzticības attiecības bez citas valodas „stikla” sienas starp abām pusēm. Neviens taču neliek piedalīties raidījumā ar raidījuma valodu, kuru nepārvaldi, nevari uzrunāt auditoriju. Ja nezini valodu, ko prasies piedalīties raidījumos krievu, angļu vai vācu valodā? Raidījuma valoda visur ir viena, tur nav nekāda Bābeles torņa. Protams, tas neliedz īstenot Sabiedrības saliedētības ekspertu grupas ziņojuma ieteikumu par to, ka „krievvalodīgajiem elektroniskajiem medijiem arī būtu jāpiedalās latviešu valodas pozīciju stiprināšanā, balstoties uz tādām pieejām kā bilingvisms un tālmācība” (16.lpp.).

Taču jāatkārto, medijs ir galvenokārt pilnvērtīgai savstarpējai komunikācijai ar mērķauditoriju, nevis valodas mācībai un sevis parādīšanai. Jānošķir, ka latviešu valodas mācībai pirmām kārtām ir valsts un pašvaldību bērnudārzi un skolas un arī starppersonu komunikācija latviski. Bet skaidra, reālistiska plāna vietā, soli pa solim pārejot uz valsts apmaksātu izglītību tikai latviešu valodā vispirms jau bērnudārzos, piemēram, ieviešot bilingvālu programmu, nu galvenokārt ir iracionāla, populistiska ņemšanās, ka vajagot runāt latviski raidījumos, kas plašsaziņā – masu komunikācijā – notiek krieviski.

[1] „Divvirzienu komunikācija ar mazākumtautībām ir būtisks nacionālās drošības faktors, tikai šāda pieeja pakāpeniski veido savstarpēju uzticēšanos. Labu piemēru rāda tie politikas veidotāji un ierēdņi, kuri ar krievvalodīgajiem medijiem runā to auditorijas vairākuma valodā.” (10. lpp.) „Ņemot vērā mazākumtautību informācijas vajadzības un krievvalodīgās auditorijas īpatnības, valstij ir jāatbalsta sabiedriskajos medijos integrētas audiovizuālas krievvalodīgas platformas attīstīšana..” (16. lpp.)

[2] „In the short term, additional funding for the Estonian and Latvian government-supported Russian-language television stations may be the best available option. The relatively small audience makes it difficult to develop a functioning station with reasonable production values. A modicum of Western funding and support could help create stations that provide a relevant, objective, and competitive alternative to the Moscow-controlled stations.” (33. lpp.) „First, the United States and NATO should pursue the development of a more sophisticated and subtle strategic communication campaign, beginning with support for Russian-language television stations backed by the Baltic country governments.” (vii lpp.)

Foto: pixabay.com