Sens teiciens vēsta, ka pirmais kara upuris ir patiesība. Šis apgalvojums gadu gaitā ir pierādījies vairākkārt, un tam ir savs pamats, ko izskaidro pati kara būtība. Militāristi uzvar kaujas, bet karu likteni lemj politiķi. Ne velti pat daži no vēstures lielākajiem kara tēmas domātājiem, piemēram, Sun Dzī (Sun Tzu) un Kārlis fon Klauzevics (Carl fon Klausewitz) norāda, ka karš ir politikas turpinājums tikai citiem līdzekļiem. Pretinieks ir spiests pieņemt kaut ko, ko citādos apstākļos tas nedarītu. Vēsturiskā perspektīvā runājot, tas var radīt šķietami pretrunīgus rezultātus. Piemēram, Vjetnamas karā, kurā ASV armija faktiski nekad nezaudēja nevienu kauju, tomēr zaudēja karu. Vainoti tika masu mediji par to, ka tie amerikāņu sabiedrībā bija mazinājuši apņēmību un pārliecību par kara nepieciešamību. Džordža Buša (juniora) prezidentūras laikā tas tika pārskatīts un tika “atklāts”, ka valsts amatpersonas, sniedzot publiskus paziņojumus, nebija pietiekami uzsvērušas morālo apņēmību karu uzvarēt, tādēļ sabiedrība pieņēma, ka karš ir zaudēts.

Tas demonstrē informācijas instrumentālo un politizēto raksturu bruņotu konfliktu kontekstā. Tas atsauc atmiņā dažas desmitgades atpakaļ pastāvošu izpratni par masu medijiem un žurnālistiem kā propagandistiem (lai noskaņotu sabiedrisko domu un viedokli) un aģitatoriem (lai stimulētu cilvēkus uz kādu konkrētu un vēlamu rīcību). Kā tas sasaucas ar pašreizējo situāciju Ukrainā? Šo, tāpat kā citus nesenus konfliktus, ir veicinājusi virspusēja pretēju normu un vērtību izpausme un rūgts informācijas karš, kas norit paralēli faktiskajam bruņotajam konfliktam. Ieklausoties iesaistīto pušu naratīvos, šis konflikts savā būtībā ir par anti-fašisma (Krievija un separātisti) un anti-terorisma (Kijeva un sabiedrotie) cīņu. Bruņotie grupējumi cīnās reālā kaujas laukā, kamēr cits karš tajā pašā laikā norisinās informatīvajā telpā.

Vispirms, 2014.gada februārī bija nepieciešams leģitimizēt demokrātiski ievēlētā, tābrīža Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča gāšanu. No vienas puses, Krievija to traktēja kā provokāciju un režīma maiņu bez tiesiska pamata, no otras puses Rietumi to aizstāvēja, sakot, ka tas ir tas, ko Ukrainas iedzīvotāji vēlas, un Janukovičam tika uzlikts “prokrieviski” orientētas personas zīmogs. Lai gan viņa rīcība pierādīja: ja nu viņam bija kāda orientācija, tad tikai uz sevi orientēta (pro-Janukoviča). Šājā posmā kā argumenti netika minētas ne starptautiskās tiesības, ne Ukrainas suveneritāte. Protams, Ukrainas iedzīvotājiem bija pamats būt neapmierinātiem ar Janukoviča režīmu, apzinoties augsto korupcijas līmeni, pietuvināto cilvēku iecelšana amatos, administratīvo resursu izmantošana personīgiem un politiskiem mērķiem, tomēr, ja mēs pieminam demokrātiju, tad vārdiem un darbiem vajadzētu sakrist.

Pēc Janukoviča režīma sabrukuma politiskais konflikts un krīze strauji un būtiski palielinājās. Jaunais režīms no Rietumu puses tika slavēts par demokrātisku un Ukrainas valstij labu esam, nostiprinot demokrātijas un neatkarības (no Krievijas) rāmi. Tas gan tika neitralizēts drīz pēc tam, kad Youtube platformā parādījās slavenais Viktorijas Nulandas un Džefrija Pjata (Geoffrey Pyatt, ASV vēstnieks Ukrainā) sarunas ieraksts, kas Krievijas retorikā bija uzskatāms pierādījums tam, ka ASV iejaucas Ukrainas lietās. Krievija tikmēr kritizēja jauno pagaidu valdību un koncentrējās uz galējo ekstrēmistu klātbūtni (piemēram, Svobodo), kas ļāva radīt neo-nacistu rāmi. Rietumi to centās mazināt, sakot, ka tas no Krievijas puses ir situācijas pārspīlējums.

Politiskie nemieri drīz pārvērtās sociālos nemieros un, rezultātā, izvērtās par pilsoņu karu, ko jaunās Kijevas amatpersonas raksturoja kā “pretterorisma operāciju”. Šis raksturojums tiek piedāvāts, lai novērstu jebkādu sajūtu par Kijevai pretēji noskaņoto, kas lielākoties raksturoti kā prokrieviskie separātisti, rīcības leģitimitāti. Krievijas informatīvajā telpā bruņotais konflikts tikmēr ir starp krievus nīstošajiem neonacistiem Kijevā, ko Rietumi liekulīgi atbalsta, un tiem, kas cīnās par savas kultūras un fizisko eksistenci. Tas atspoguļojas dažādās “informatīvajās” vietnēs, piemēram, Kijevas pusē izveidotajā Euromaidan Press un Krievijas informācijas platformā Predatel (nodevējs).

Šo vietņu uzdevums ir atbalstītu viņu pārstāvētās puses politiku, lai pārliecinātu sabiedrību un aicinātu to uz rīcību (atbalstīt materiāli vai nemateriāli vienu konkrētu pusi). Ir viena lieta sabiedrībai stāstīt par draudiem, bet kamēr vien nepastāv saistība starp prognozētajiem un reālajiem draudiem, ir maz ticams, ka izdosies mobilizēt sabiedrību. Pat neraugoties uz apgalvojumiem, ka tad, kad Krievija būs tikusi galā ar Ukrainu, tā neapstāsies, mēģinājumiem šo nosaukt par vēl vienu Minhenes vienošanos (1938) un Vladimira Putina salīdzināšanu ar Staļinu un Hitleru. Tikmēr Krievija turpina savu brīdinājumu par briesmām, pie kā var novest flirtēšana ar ekstrēmistiskiem elementiem un cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainā.

Austrumukrainas militārā konflikta ietekme bija nepietiekami atspoguļota Rietumos, taču ļoti uzsvērta Krievijā, kas arī iezīmē katras puses politiskās pozīcijas un to, kāpēc krievu civiliedzīvotāji drīzāk apstrīd Rietumu skatījumu, bet atbalsta Krievijas. Nemaz nerunājot par brīvprātīgo bataljonu lomu Ukrainas militārajā ofensīvā (kas no Krievijas puses tiek saistīta ar neo-nacistu atdzimšanas rāmi). Kad jau šķita, ka pilsoņu karš tuvojas beigām un militārā uzvara bija Kijevas pusē, pēkšņi sekoja liela mēroga separātistu ofensīva. Tā, protams, bija nepietiekama nepārprotamai uzvarai, bet pietiekama, lai nodrošinātu dārga, nepopulāra un ieilguša kara norisi. Kijevā un Rietumos gan bija dzirdami trauksmes zvani par Krievijas iebrukumu, tomēr, jāatzīst, šis nebija iebrukums šī vārda ierastajā nozīmē, ko “šoka un bijības” gaismā ieraudzījām, piemēram, 2003.gadā ASV vadītā Irākas iebrukuma laikā. Šis ir savdabīgs iebrukuma paveids, kur viena puse beigās ir spiesta sākt reālu karu, kamēr otra puse ir spiesta iziet uz politiskiem kompromisiem.

Foto – flickr.com, CC – Mustafa Khayat