Ilgstoši un mokoši gatavots, Latvijā šī gada vasarā ir pieņemts jauns elektronisko mediju vidi regulējošais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums.

Jau 2002.gadā tika konstatēts, ka likumā ietvertais regulējums ir novecojis un vairs neatbilst ne tā brīža tehnoloģiju attīstībai, ne sabiedrības izpratnei par tās iespēju iegūt un izplatīt informāciju. Līdz ar to tika uzsākta jauna likumprojekta izstrāde, kurš tā arī nenokļuva tālāk par 1.lasījumu Saeimā, jo nepārtraukti tika atgriezts Saeimas komisijai labojumu veikšanai. Kad 2006.gadā ES pieņēma jauno Audiovizuālo pakalpojumu direktīvu[1], Latvijai bija šīs direktīvas noteikumi jāiestrādā savā tiesību sistēmā vēlākais līdz 2009. gada 19.decembrim. Šis termiņš, kā zināms, tika nokavēts, un Latvijai tas draudēja ar soda sankcijām, tādēļ vēl pirms aiziešanas 2010.gada vasara atvaļinājumā, 9.Saeima pieņēma jauno Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu[2] (turpmāk tekstā tas tiks saukts par EPL likumu) galīgajā lasījumā, neskatoties uz tā nepilnībām.

Noteikti ir apsveicami, ka ir pieņemts jaunais likums, kurš vairāk atbilst mūsdienu informācijas sabiedrības prasībām. Likumā ir veiksmīgi ieviesti jauni regulējumi reklāmas veidu, arhīvu izmantošanas un tiesību pārejas jomā, bet joprojām nenoregulēti un neskaidri ir jautājumi par terminoloģiju, nepamatoto reklāmu ierobežojumu atsevišķās jomās elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, raidorganizāciju pārraudzības shēmu, reģionālo un vietējo raidorganizāciju apraides tiesībām, raidījumu veidošanas valodas jautājumiem u.c.

Arhīvu izmantošanas noteikumi
Visvairāk un progresīvāk ir atrunāti jautājumi par raidorganizāciju arhīvu izmantošanu. EPL likumā beidzot ir skaidri noteikts, ka pagātnē (pirms 1993. gada) radītie audiovizuālie darbi un fonogrammas, kas atrodas sabiedrisko raidorganizāciju arhīvos, pilnībā pieder šīm raidorganizācijām. Pieņemot likumu, beidzot ir novērsta arī nepieciešamība pierādīt tiesību pāreju pagātnē radītajiem audiovizuālajiem darbiem un fonogrammām, jo ir skaidri noteikts, ka sabiedriskās raidorganizācijas (“Latvijas Radio” un “Latvijas Televīzija”) ir Latvijas Radiofona, bijušās Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas, Latvijas Republikas Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas, valsts uzņēmumu “Latvijas Radio” un “Latvijas Televīzija”, kā arī valsts bezpeļņas SIA “Latvijas Radio” un valsts bezpeļņas SIA “Latvijas Televīzija” tiesību un saistību pārņēmēji.

Terminoloģija
Tomēr likumā ir palikusi virkne jautājumu, kuri joprojām nav atrisināti un rada problēmas raidorganizāciju darbā. Pirmā no tām ir saistīta ar likumā iekļauto neskaidro terminoloģiju, kas radusies no direktīvas terminu tulkojumu tiešas pārnešanas likumā. Ja terminoloģija ir neskaidra un sarežģīti uzrakstīta direktīvā, tad Latvijas likumdevējs varēja šīs neprecizitātes labot, nacionālajā regulējumā nosakot skaidru un saprotamu terminoloģiju bez savstarpējām pretrunām.

Pirmkārt, nav saprotams likumdevēja pielietotais juridiskās tehnikas paņēmiens, definējot likuma subjektus: Jaunā likuma 1.pantā ir definēts jēdziens elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, bet Pārejas noteikumu 15.pantā ir noteikts, ka likumā lietotais termins “elektroniskais plašsaziņas līdzeklis” atbilst citos normatīvajos aktos lietotajiem terminiem “radio”, “televīzija” un “raidorganizācija”. Jāpiebilst, ka Preses likumā[3] lietots termins masu informācijas līdzekļi, runājot par televīzijas un radio veidotajiem produktiem, bet Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā ir ieviests jauns termins – plašsaziņas līdzekļi, kas gan no valodas viedokļa ir veiksmīgāks, bet vēl vairāk jauc terminoloģisko izpratni, tādēļ būtu ļoti svarīgi šos terminus saskaņot un vienādot.

Lai vismaz šajā rakstā novērstu terminoloģisko sajukumu, autore turpmāk lietos vienu terminu – raidorganizācijas.

Vēl viena neprecizitāte, kas saglabājusies no iepriekšējā likuma, ir EPL likumā noteiktais raidorganizāciju statusa iegūšanas apjoms, jo tajā (tāpat kā iepriekšējā – Radio un televīzijas likumā[4]) noteikts, ka raidorganizācija ir gan uzņēmums, kas veido programmas, gan uzņēmums, kas veic programmu retranslāciju. Taču šis nosacījums neatbilst Autortiesību likumā noteiktajam, ka raidorganizācijas veido programmas un ir blakustiesību subjekti, bet personas, kas veic televīzijas vai radio programmas neizmainītu retranslāciju, ir kabeļoperatori, kas netiek atzīti par blakustiesību subjektiem. Tātad – jaunajā EPL likumā būtu jāgroza un jāprecizē raidorganizācijas definīcija, šo nosaukumu piešķirot tikai personām, kuras nodarbojas ar programmu veidošanu un kurām izsniegta apraides atļauja.

Reklāmas jaunais regulējums
Uzteicama ir likumdevēja uzdrīkstēšanās iekļaut likuma regulējumā praksē jau sen ieviesušās jaunas reklāmas formas. Lai gan tās aktīvi tika izvietotas visu raidorganizāciju programmās jau ilgu laiku, tās līdz šim bija uzskatāmas par nelikumīgām, jo likums tādas neparedzēja. Likums ir pasteidzies un pietuvinājies tiesību attīstībai, definējot tādus jau praksē sen ieviesušos reklāmas veidus kā daļēja ekrāna reklāma, ilgstoša reklāma, interaktīvā (mijiedarbības) reklāma, virtuālā reklāma.

Bez tam – ir atļauta arī produktu izvietošana filmās, seriālos, sporta un izklaides raidījumos (izņemot bērniem paredzētos raidījumus), kā arī tiesības sponsora norādēs ietvert informāciju par sponsora darbību un tā produktiem. Ja raidorganizācija spēj piesaistīt sponsorus un reklāmdevējus, kas vismaz daļēji apmaksā programmu veidošanu, tad tas ir apsveicami, it sevišķi – šī brīža sarežģītajā ekonomiskajā situācijā. Taču nekādā gadījumā nav pieļaujamas atkāpes no vispārējā principa – skatītājam (klausītājam) jāredz (jādzird) un skaidri jāsaprot, kurā vietā beidzas žurnālista objektīvais vērtējums un kur sākas apmaksāta informācija!

Neskatoties uz veiksmīgi ielikto jauno reklāmas veidu regulējumu, tomēr vēl būtu jāapsver vēl dažas lietas saistībā ar reklāmu izvietošanu raidorganizāciju programmās, kas atvieglotu raidorganizāciju darbību aizvien pieaugušās mediju konkurences apstākļos:

Pirmkārt, būtu likumā jāiekļauj norma, ka raidorganizācijas drīkst ievietot reklāmas filmās, ja līgumā tas nav aizliegts, izvērtējot to izvietošanas vietas no autora tiesību pilnīgākas ievērošanas viedokļa.

Otrkārt, būtu jāatzīst par nepamatotu un jālikvidē atšķirīgas regulējums drukāto un elektronisko plašsaziņas līdzekļu reklāmu ierobežojumos attiecībā uz stiprā alkohola reklāmas izvietošanu un attiecībā uz priekšvēlēšanu aģitāciju.

Apstākļos, kad notiek visu satura izplatīšanas veidu “konverģence” – dažādu tehnisko iekārtu un tehnoloģiju saplūšana, televīzijas un radio programmas tiek izplatītas arī ar dažādu elektronisko sakaru tīklu palīdzību (satelīti, kabeļtīkli, internets utt.), bet avīzēm un žurnāliem tiek veidoti video pielikumi u.t.t., pilnīgi nepamatota ir šāda ierobežojuma noteikšana viena veida plašsaziņas līdzekļiem.

Raidorganizāciju pārraudzība
Pēc jaunā ELP likuma pieņemšanas joprojām nav novērsts pārraudzības institūcijas (Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes) interešu konflikts starp visas mediju vides pārraudzību un sabiedrisko raidorganizāciju interešu aizstāvēšanu. Likums nosaka, ka šī padome ir valsts kapitāla daļu turētāja sabiedriskajās raidorganizācijās Latvijas Televīzija un Latvijas Radio un ir to augstākā pārvaldes institūcija. Saskaņā ar Komerclikumu^[5] kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijas loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam, kas nozīmē – savas sabiedrības intereses jātur augstāk pār saviem konkurentiem. Taču šis pienākums kļūst praktiski neizpildāms, ņemot vērā, ka šai pašai padomei ir arī pienākums radīt vienlīdzīgus darbības nosacījumus visiem Latvijas jurisdikcijā esošajiem plašsaziņas līdzekļiem. Šīs funkcijas būtu jāatdala.

Sabiedrisko raidorganizāciju finansēšana
EPL likumā ir palikusi iepriekšējā Radio un televīzijas likumā iekļautā norma, ka sabiedrisko raidorganizāciju finansiālā nodrošinājuma avots pamatā ir valsts budžeta dotācija. Kā zināms, šī dotācija ir nepietiekama un tuvākajos gados, acīmredzot, netiks paaugstināta, tādēļ būtu tomēr jāapsver labi aizmirstā, bet joprojām aktuālā ideja par abonentmaksu ieviešanu. Ne velti šī metode sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanā eksistē lielākajā vairumā Eiropas valstu, acīmredzot, nekas labāks tomēr nav izdomāts. Šobrīd sabiedriskās raidorganizācijas var cerēt vienīgi uz savu saimniecisko ieņēmumu palielināšanu. Tas nozīmē aizvien vairāk piesaistīt sponsorus un reklāmdevējus, sacenšoties ar komerciālajām raidorganizācijām, bet, tā kā EPL likums pieļauj uz pusi mazāku reklāmas laiku sabiedrisko raidorganizāciju programmās, ņemot vērā sabiedriskā pasūtījuma uzliktos pienākumus, ir ļoti grūti izdarāms. Lai novērstu šo konkurences kropļojumu, šis reklāmas apjoma ierobežojums būtu jāsvītro.

Nacionālo televīziju programmu retranslācija
Raidorganizācija saskaņā ar Autortiesību likuma noteikumiem ir blakustiesību subjekts un viena no tās tiesībām ir atļaut vai aizliegt savu raidījumus retranslēšanu, kā arī saņemt par to atlīdzību. Savukārt, EPL likums gan nosaka, ka kabeļoperatoram ir  pienākums nodrošināt nacionālo raidorganizāciju programmu pievadīšanu abonentiem nemainītā veidā, pirms tam saņemot raidorganizācijas piekrišanu, taču, tālāk likumā ir noteikts, ka par šo programmu retranslāciju raidorganizācijai nav tiesību iekasēt maksu. Tagad – šeit veidojas likumu kolīzijas, jo likumi ir pretrunā viens ar otru.

Reģionālo un vietējo televīziju apraide
EPL likums nosaka, ka televīzijas programmu zemes apraidi ciparformātā nodrošina Ministru kabineta izraudzīts un apstiprināts komersants. Ar Ministru kabineta rīkojumu par komersantu ir apstiprināts SIA “Lattelecom”, un tam tiek piešķirtas radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības noteiktā diapazonā televīzijas programmu zemes apraidei ciparformātā līdz 2013.gada 31.decembrim.[6] ‘

Pēc neatlaidīgām reģionālo televīziju prasībām likumā tika iekļauti pārejas noteikumi, ka līdz 2011.gada 1.decembrim reģionālie un vietējie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi var turpināt savu televīzijas programmu zemes apraidi analogajā formātā ar saviem tehniskajiem līdzekļiem. Pēc šī perioda tie var turpināt savu televīzijas programmu zemes apraidi tikai analogajā formātā. Tas nav taisnīgi pret mazajām raidorganizācijām, kuras daudzu gadu garumā tās ir taupījušas un krājušas līdzekļus, lai nopirktu aparatūru raidīšanai ciparformātā.  Daļa raidorganizāciju gan jau uzsākušas raidīšanu testa režīmā, un nezin, kā spēs nākotnē nomaksāt lielo maksu par apraidi, bet dažas vēl negrib piekāpties un ir pat lūgušas palīdzību savu tiesību aizstāvēšana Latvijas Lielo pilsētu asociācijai.

EPL likums uzdod Ministru kabineta apstiprinātajam komersantam nodrošināt to reģionālo raidorganizāciju programmu izplatīšanu ciparformātā, kurām nav savu tehnisko izplatīšanas līdzekļu. Saskaņā ar minēto MK rīkojumu SIA “Lattelecom” ir jāļauj reģionālajām televīzijām patstāvīgas izplatīt savas programmas vienā vai vairākos apraides reģionos, ja reģionālās televīzijas to vēlas, un nedod tiesības ierobežot konkurenci un aizstāt reģionālo televīziju izvietotās raidīšanas iekārtas ar savējām. SIA “Lattelecom” neizmanto visas frekvences norādītajā diapazonā, līdz ar to paliek iespēja tajās raidīt arī reģionālajām un vietējām raidorganizācijām, jo tās to grib un spēj!

Lai nodrošinātu reģionālo un vietējo raidorganizāciju iespēju turpināt pastāvēt kā patstāvīgiiem plašsaziņas līdzekļiem, likumā būtu jānosaka, ka reģionālās un vietējās raidorganizācijas var turpmāk veikt savu programmu zemes apraidi ar saviem tehniskajiem līdzekļiem arī ciparu formātā.

Raidījumu veidošanas valoda
EPL likums nosaka, ka raidorganizāciju programmās vismaz 51 procentu no raidlaika jābūt Eiropā veidotiem audiovizuāliem darbiem, un vismaz 40 procentiem no tiem jābūt valsts valodā. Nav īsti skaidrs, vai šis labojums jaunajā likumā ir tikai drukas kļūda vai likumdevējs tiešām ir gribējis pazemināt latviešu valodā veidoto raidījumu apjomu, jo iepriekšējā likumā (Radio un televīzijas likumā) bija noteikts, ka ne mazāk par 40 procentiem (no 51 procenta) ir jābūt latviešu valodā veidotiem raidījumiem. Tas būtiski aizsargāja Latvijas filmu producentus un veicināja nacionālo filmu un seriālu veidošanu. Šī brīža likuma redakcijā šis nosacījums praktiski ir noņemts, jo jebkuru audiovizuālu darbu iespējams iztulkot latviešu valodā, un raidorganizācijas programma atbildīs likuma prasībām. Protams, tas ir dārgāk, nekā iepirkt gatavu kādā citā Eiropas valstī veidotu seriālu, taču noplicina Latvijas kultūru un līdz ar to arī ekonomiku.

Nobeigumā gribu uzsvērt, ka likums ir jauns, progresīvs un kļūs pavisam lietojams pēc atsevišķo nepilnību novēršanas. Lai politiķiem veicas visu ieinteresēto grupu interešu ievērošanā, neaizmirstot arī mērķi, kādēļ šāds likums ir vajadzīgs – daudzpusīgu, visu sabiedrību interesējošu raidījumu veidošana, ievērojot katra sabiedrības indivīda intereses saņemt pilnīgu žurnālistiski neatkarīgu informāciju, neuzbāzīgu un interesanti pasniegtu izglītību, kā arī un atraktīvu un košu izklaidi!

Ingrīda Veikša, Biznesa augstskolas “Turība” docente, Dr. iur.

---

[1] 2010. gada 10. martā tika pieņemta Audiovizuālo pakalpojumu direktīvas kodificētā versija, kas tagad ļauj lasītājam skatīt visus direktīvas grozījumus vienā dokumentā: Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/13/ES (2010. gada 10. marts), par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (kodificēta versija). Publicēta: Oficiālais Vēstnesis L 095, 15. 04. 2010., 1. – 24. lpp.

[2] Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums, pieņemts 28. 07. 2010., publicēts: Latvijas Vēstnesis, Nr. 118, 28. 07. 2010.

[3] Likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, pieņemts 20. 12. 1990., publicēts: Ziņotājs, Nr. 5, 14. 02. 1991.

[4] Radio un televīzijas likums, pieņemts 24. 08. 95., publicēts: Latvijas Vēstnesis, Nr. 137, 08. 09. 1995.

[5] Komerclikums, pieņemts 13. 04. 2000., publicēts Latvijas Vēstnesis, Nr. 158/160 (2069/2071), 04. 05. 2000.

[6] Ministru kabineta rīkojums Nr. 115, Rīgā 2009. gada 17. februārī (prot. Nr. 7 9. §), “Par elektronisko sakaru komersanta apstiprināšanu televīzijas programmu zemes apraidei ciparformātā”.