Eiropas Žurnālistikas observatorijai turpina pievienoties jauni dalībnieki. Šajā rakstā albāņu kolēģi piedāvā nelielu ieskatu Albānijas mediju sistēmā un tās problēmās.

Diskusija par preses brīvību divdesmit demokrātijas gados Albānijā ir aktualizējusies vairākkārt.

Nu, kad Albānija piedzīvo trešo desmitgadi kā demokrātiska valsts, šai diskusijai vajadzētu tikt paceltai citā līmenī. Žurnālista Sokola Balla (Sokol Balla) jaunā grāmata, kam dots nosaukums Freedom of Expression – A European Challenge, kalpo kā ievads jaunajam kursam attiecībā uz preses brīvību Albānijā.

Šajā grāmatā Bella piedāvā pāris vadlīnijas, ko būtu ieteicams apsvērt, pieņemot apstākli, ka preses brīvība Albānijā attīstās. Viņš uzsver faktu, ka Albānijā vairs nav aktuāli tie jautājumi un problēmas, kas bija pirms desmit vai piecpadsmit gadiem, kad brīva prese bija pašos tās pirmsākumos. Lai arī Bella nesaka, ka Albānijā ir plaukstoša „mediju industrija”, katrā gadījumā mediju sistēma šajā valstī ir kļuvusi daudz komplicētāka.

Mediju brīvības centrālā problēma Albānijā slēpjas ekonomiskajos apstākļos, no kā arī attīstās visas pārējās problēmas. Pirmā un, visdrīzāk, nozīmīgākā problēma ir mediju finansēšana. Vairāk kā viena trešā daļa no mediju finansējuma veido produktu pārdošana vai reklāma. Pārējo nosedz pie varas esošo personu atbalsta maksājumi vai līdzekļi no neskaidriem ekonomikas segmentiem.

Vissatraucošākais ir fakts, ka žurnālisti necenšas izpētīt šī mediju finansējuma avotus, jo kā konsekvence varētu sekot viņu algu samazināšana vismaz par divām trešdaļām un daļa darbavietu tiktu pat likvidētas.

Jaunajos apstākļos mainās ekonomika un kultūra. Vairāk kā jebkad iepriekš Albānijā var vērot to, ka mediji kļūst par daļu no pakalpojumu industrijas, ko ietekmē vērienīgu ekonomisko un mārketinga grupu izplešanās.

Šajā situācijā daudz komplicētākas kļūst preses brīvības problēmas un nākas uzdot daudz ciniskākus jautājumus. Piemēram, ja medijs nespēj sevi finansiāli nodrošināt, vai ir jēga radīt iespaidu par spriedzi žurnālistu un finansējuma devēju starpā? Vai cieš vārda brīvība, ja medijus finansē ekonomiskās grupas, kas pārstāv noteiktas mārketinga intereses?

Balla grāmatas noslēgumā pievēršas jautājumam par straujo sabiedrisko attiecību sfēras attīstību Albānijā. Visi spēlētāji – uzņēmumi, valsts iestādes un citi – Albānijā pastiprināti attīsta  sabiedrisko attiecību dienestus. Albānijā, kur ir salīdzinoši neliela pieredze baudīt izteiksmes brīvību, šajā situācijā kritiski jāizvērtē tas, kurā brīdī informācija par produktu vai pakalpojumu kļūst par reklāmu.  Tāpat var uzdot jautājumu, kā novilkt robežu starp valsts iestāžu darbības atspoguļošanu un propagandas izplatīšanu. Un visbeidzot, kā, ņemot vērā sabiedrisko attiecību un mārketinga kompāniju ietekmi, nākotnē attīstīsies mediju ētika?

Bella nāk klajā ar šiem apsvērumiem, lai mudinātu Albānijas iedzīvotājus padomāt par vēlamo mediju vides attīstību, kam būtu jāsniedzas tālāk par ierasto kārtību un būtu jātiecas iemiesot, tā saucamo, European Challenge (centienus pārņemt Eiropas praksi).