Jaunākais Eiropas Žurnālistikas observatorijas pētījums par mediju caurskatāmību ļauj novērtēt to, cik daudz dažādi Eiropas valstu mediji ļauj auditorijai sekot līdzi redakcijas darbam un ar to līdzdarboties.

Šis starptautiskais salīdzinošais pētījums analizē vai, un ja, jā, tad kādā veidā, redakcijas 12 Rietumeiropas un Austrumeiropas valstīs ļauj saviem lasītājiem un skatītājiem piedalīties un sekot līdzi redakcijas darbam: vai informācijas avoti tiek norādīti; vai kļūdas tiek atzītas un izlabotas; vai redakcijās tiek algots cilvēks, kas uzrauga kolēģus un sistemātiski novērš kļūdas; vai tiek veidoti blogi, izmantots Twitter vai citi sociālie tīkli, lai žurnālisti un lietotāji varētu apspriest redakcionālos lēmumus? Tāpat pētījuma ietvaros analizēts, vai šajos jautājumos pastāv līdzības starp medijiem, kas darbojas Rietumeiropas un Austrumeiropas valstīs, vai, gluži pretēji, atšķirīgās žurnālistikas kultūras noved pie atšķirīga lietotāju iesaistes līmeņa žurnālistikas procesā un pie atšķirīga mediju caurskatāmības līmeņa.

Rezultāti rāda, ka daudzu Eiropas valstu mediju redakcijas savā darbā ir ieviesušas atsevišķus caurskatāmības instrumentus. Lielākoties gan tiek izmantoti salīdzinoši vienkārši un plaši izmantoti instrumenti. Gandrīz visi mediji saviem lietotājiem piedāvā iespēju komentēt pie satura, komunicēt sociālajos tīklos. Tikmēr instrumenti, kuru piedāvāšana varētu no redakcijas prasīt arī zināmus laika ieguldījumus un cilvēkresursus, lai veidotu dialogu ar savu auditoriju, tiek piedāvāti retāk. Reti kurš Eiropas medijs algo „tiesībsargu”, kas nodarbotos ar lasītāju interešu aizstāvēšanu – uzklausīšanu, kļūdu monitorēšanu un to novēršanu. Tāpat reti kurā medijā darbojas lietotāju un/vai ekspertu veidotas konsultatīvās padomes. Reti tiek piedāvāta arī opcija lietotājiem uzreiz medija mājas lapā ziņot par kļūdu konkrētā rakstā vai sižetā.

Liela daļa mediju Eiropā izmanto caurskatāmības instrumentus galvenokārt mārketinga mērķiem, lai auditorijai radītu ilūziju, ka tā var līdzdarboties redakcionālajā procesā, tomēr patiesu dialogu ar saviem lietotājiem neveido.

1. Caurskatāmība – atbilde nenovēršamajai žurnālistikas lomas sarukšanai Web 2.0 laikmetā?
Žurnālistikas pētnieki norāda, ka redakcijām un žurnālistiem ir jābūt caurskatāmiem attiecībā uz redakcionālo lēmumu pieņemšanu, lai vairotu satura ticamību un nostiprinātu mediju lomu sabiedrībā.  Tomēr šis aicinājums atduras pret dažādiem arvien jauniem mediju skandāliem. No vienas puses, pētnieki uzdod jautājumu, vai mediji uzņemas pietiekamu atbildību par savas darbības uzraudzīšanu, no otras puses, tie vēlas noskaidrot, vai mediji nodrošina auditoriju ar pietiekamām iespējām līdzdarboties. Lai lietotāji varētu daudz adekvātāk novērtēt žurnālistikas kvalitāti, redakcijām, balstoties uz Klausu Meijeru (University of  Eichstätt), vajadzētu padarīt redzamu gan savu struktūru, gan medijā notiekošos procesus, atklāt ziņošanas apstākļus, minēt informācijas avotus, diskutēt par motivāciju, tai skaitā, žurnālista ieinteresētību un, visbeidzot, atzīt kļūdas, tās labot un par to informēt savus lietotājus. Laikā, kad žurnālistiem jāsacenšas par auditorijas uzmanību ar citiem satura sniedzējiem, caurskatāmības nodrošināšana ir veids, kā celt uzticību profesionālajai žurnālistikai.

Tradicionāli par klasisku mediju caurskatāmības instrumentu, kas raksturīgs drukātajiem medijiem, tiek uzskatīta mediju lietotāju interešu aizstāvja (tiesībsarga) eksistence un aktīva darbošanās medija ietvaros. Tomēr, pateicoties digitālajam laikmetam, parādās arvien jaunas iespējas, kā lietotājiem iesaistīties redakcijas darbā. Tās var būt internetā pārraidītas redakcionālās konferences, redakcijas blogi, Twitter ieraksti un līdzdalība sociālajos tīklos, kur žurnālisti var diskutēt ar lietotājiem par savu darbu un pamatot savu rīcību.

2. Mediju caurskatāmība
Pielietojamie mediju caurskatāmību veicinošie instrumenti var tikt iedalīti sekojošās kategorijās:

• Informācijas sniegšana par redakciju un tās struktūru (ieinteresēto pušu, redakcijas struktūras, autoru vārdu publicēšana; informācijas par žurnālistiem un redaktoriem sniegšana; iespēja kontaktēties ar redakciju un konkrētu žurnālistu (telefona numurs, e-pasta adrese); informēšana par redakcionālās politikas nostādnēm un mediju īpašnieku, to piederošo daļu publiskošana; ētikas kodeksa un norādījumu, kā žurnālisti attiecas un izmanto sociālajos tīklos un medija veiktās aptaujās iegūto informāciju, sniegšana);
• Informācija, kas atspoguļo žurnālista darba procesu un informācijas avoti (saites uz ārējiem resursiem; gadījumā, ja izmantota ziņu aģentūru informācija, norāde uz to; lietotāju aptauju izmantošana);
• Informācija par redakcionālo lēmumu pieņemšanas procesu (redakcionālās video konferences, redakcijas blogi, rubrikas „mediju žurnālistika” uzturēšana);
• Kļūdu labošanas un atzīšanas instrumenti (rubrika, kas veltīta kļūdu labojumiem, poga ziņošanai par kļūdām, lietotāju interešu aizstāvja amata nodrošināšana, rubrika lietotāju vēstuļu/kritikas publicēšanai; sabiedriski konsultatīvā padome);
• Instrumenti, kas veicina dialoga un diskusiju veidošanos starp mediju un tā lietotājiem (komentēšanas funkcijas nodrošināšana, diskusiju forums, kategoriju „Lasītākais”, „Apspriestākais” piedāvāšana, savienojums ar sociālajiem tīkliem, piemēram, Twitter, Facebook u.c.)

3. Metodoloģija
Pētījuma ietvaros analizēts, cik lielā mērā dažādi mediju caurskatāmības instrumenti ir izmantoti/piedāvāti lietotājiem vadošo mediju interneta vietnēs Vācijā, Anglijā, Francijā, Īrijā, Itālijā, Latvijā, Austrijā, Polijā, Portugālē, Zviedrijā, Šveicē un Ungārijā. Papildu tika analizētas arī Krievijas mediju interneta vietnes. Caurskatāmības instrumentu izmantojums visās valstīs tika pētīts:

–          Trīs interneta vietnēs, kas pieder laikrakstiem ar lielāko tirāžu;
–          Vienā nedēļas laikraksta/žurnāla interneta vietnē;
–          Trīs interneta vietnēs, kas pieder TV ziņu raidījumiem ar augstākajiem skatīšanās reitingiem.

Dažu valstu gadījumā, analizējamo mediju izvēli bija jāmaina pragmatisku pētījuma interešu vārdā. Katras valsts pētījumā ir minēti detalizētāki iemesli, kā izvēlēti konkrētie mediji.

Pētījumā tika arī analizēts, kādā mērā nodrošinātā mediju caurskatāmība atšķiras atkarībā no žurnālistikas kultūras, kuru pārstāv konkrētās valsts medijs; vai ir vērojamas atšķirības nodrošinātajā mediju caurskatāmībā atkarībā no tā, vai avīze pieder pie bulvāra preses izdevumiem vai ir kvalitatīvs dienas laikraksts, vai pastāv atšķirības tajā, kādu caurskatāmību nodrošina drukāto mediju un televīzijas raidījumu interneta vietnes.

Pētījums ir veikts 2010./2011.gada ziemas sezonā. Pētījuma dalībnieki bija studenti, kuri Dortmundes Tehniskajā universitātē piedalījās žurnālistikas seminārā „Foreign Correspondence of Media”, kā arī Eiropas Žurnālistikas observatorijas vienības no Erich-Brost-Institute (Vācija), Lugano Universitātes (Šveice), Vroklavas Universitātes (Polija), Mediju Institūta (Latvija).

4. Rezultāti
Pētījums atklāj ievērojamas atšķirības tajā, kādi caurskatāmības instrumenti tiek izmantoti Eiropas ziņu sniedzēju interneta mājaslapās. Atšķiras ne tikai intensitāte, kādā konkrēti instrumenti tiek nodrošināti dažādās žurnālistikas kultūrās, bet novērojamas arī atšķirības starp drukāto mediju interneta vietnēm un TV raidījumu vietnēm internetā.

Tomēr joprojām paliek atklāts jautājums, vai šie instrumenti jeb iespējas, piemēram, poga, lai ziņotu par kļūdām vai sabiedriski konsultatīvās padomes izveidošana ir patiešām domātas, lai būtiski celtu medija darbības caurskatāmību un ja tā, vai šie instrumenti to nodrošina. Kamēr šādu instrumentu izmantojums it kā liecina par šo interneta vietņu caurskatāmību, daudzos gadījumos patiesībā šo instrumentu ieviešana ir vien kā labs papildinājums konkrētā medija mārketinga stratēģijai, lai uzlabotu medija pozīcijas sabiedrības priekšā.

Pētījumā novērots, ka instrumenti, kas no medija neprasa daudz finansiālu ieguldījumu un ir viegli uzstādāmi, tiek piedāvāti plašāk – tikai daži no analizētajiem medijiem piedāvā instrumentus, kas prasa ieguldīt daudz papildu laika vai naudas līdzekļus. Tikai dažos medijos darbojas konsultatīvā padome: starp analizētajiem medijiem tāda darbojas vienīgi vācu Bild-Zeitung, BBC un īru sabiedriskajā televīzijā un radio RTÈ.

Tas pats attiecināms uz redakcijas sapulču pārraidīšanu internetā, kas var būt gan laikietilpīgi, gan diezgan riskanti. Bild-Zeitung laiku pa laikam publicē interneta lapā slavenību viedokli par laikraksta saturu. Tikmēr pirms dažiem mēnešiem Repubblica kļuva par pirmo itāļu laikrakstu, kas rubrikā Repubblica Domani piedāvā internetā noskatīties laikraksta rīta redakcijas sapulces.

Redakcijas blogu uzturēšana, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet lēts instruments, tomēr prasa ļoti daudz laika. Daži mediji, piemēram, vācu Tagesschau un krievu Nowaja Gaseta redakcijas lēmumus un nostādnes tomēr komunicē ar redakcijas bloga starpniecību. Daudzas no aplūkotajām mediju interneta vietnēm piedāvā redakcijas darbinieku veidotus blogus, kuros arī aprakstīti redakcionālie jautājumi. Lielākajā daļā gadījumu tie gan tiek veidoti par notikumiem un lēmumiem par tēmām, kurām seko konkrētais autors. Reizēm redakcijas bloga elementi ir vērojami lietotāju interešu aizstāvja (tiesībsarga) blogā. Piemērs tam ir Hosē Kueiros (José Queiros) blogs portugāļu laikrakstā Público. Šajā blogā tiek sniegtas atbildes uz lietotāju jautājumiem, piemēram, par izmantotajām pētniecības metodēm un žurnālistiskajiem lēmumiem.

Vērtējot to, vai un kādā mērā medijos darbojas lietotāju interešu aizstāvji jeb tiesībsargi, novērojamas atšķirības starp dažādām žurnālistikas kultūrām. Kamēr Francijā, Šveicē un Portugālē no septiņiem analizētajiem medijiem tiesībsargs darbojas trijos, Īrijā ir viens nacionālais tiesībsargs, bet austriešu Der Standard strādā lasītāju pārstāvis, kura pienākumi ir līdzvērtīgi tiesībsarga pienākumiem. Vācu, angļu, krievu, itāļu, latviešu, ungāru, poļu un zviedru analizētajos medijos šāds interešu aizstāvis nedarbojas (atsevišķās šajās valstīs darbojas nacionālais tiesībsargs, kas, cita starpā, var nodarboties arī ar mediju darbības uzraudzību).

Vēl kāds sabiedrības iesaistīšanas instruments ir viedokļa aptauju rīkošana. Šis instruments ir plaši izmantots poļu mediju interneta vietnēs. Gan tabloīds Fakt, gan sabiedriskā televīzija TVP ir ieviesušas šādus elementus savās mājas lapās. Vēl vairāk, laikrakstam Gazeta Wyborcza un privātajai telekompānijai TVN ir pat savas aptauju veikšanas platformas internetā. Tiesa, Gazeta Wyborcza izmanto savu alert24 tikai laiku pa laikam, kamēr TVN žurnālisti regulāri izmanto savu platformu Kontakt24. Arī citās Eiropas valstīs gan drukāto mediju, gan TV interneta vietnēs tiek veidotas lietotāju aptaujas, tomēr tas nav tik plaši izplatīts. Austrija ir vienīgā, kurā nevienā no septiņām analizētajām interneta vietnēm nav izmantotas aptaujas, kā lietotāju iesaisti un caurskatāmību veicinošs instruments. Taču arī pārējos gadījumos, kur aptaujas tiek veiktas, netiek sniegta informācija par to, kādi ir rezultāti, kādiem nolūkiem iegūtā informācija tiks izmantota utt. Tādējādi nākas apšaubīt šī instrumenta efektivitāti.

Vienkāršs, tomēr reti izmantots caurskatāmību veicinošs instruments ir medija ētikas kodeksa publicēšana. Šķiet, tikai portugāļu medijos tā publicēšana tiek pieņemta par normu. Izņemot bezmaksas laikrakstu Destak, pārējie analizētie portugāļu mediji piedāvā savās interneta vietnēs iepazīties ar medija ētikas kodeksu. Vācu, zviedru, itāļu, ungāru un poļu mediju mājas lapās nav atrodama informācija par to ētikas kodeksiem. Latvijā iznākošais dienas laikraksts Diena publiskos izteikumos ir norādījis, ka tam ir ētikas kodekss, tomēr interneta lapā tas nekur nav publicēts. Atsevišķos gadījumos, piemēram, īru laikrakstā Irish Times, caurskatāmības nodrošināšanai ir publicētas vispārīgas vadlīnijas par žurnālistisko darbu šajā medijā. Tajā pat laikā jautājums ir, cik lielā mērā ikdienā šīs vadlīnijas tiek ievērotas. Piemēram, France2 tiesībsarga mājaslapā ir publicēta saite uz „žurnālistu hartu”, kas pieņemta 1918.gadā.

Cits sabiedrības acīs medija darbības caurskatāmību veicinošs instruments ir opcija „ziņot redakcijai par kļūdu”, tādējādi ļaujot lietotājiem piedalīties redakcijas darbā. Lai arī atsevišķi mediji atsevišķās valstīs savās interneta vietnēs piedāvā opciju ziņot par kļūdām, netop skaidrs, vai šie ziņojumi patiesi tiek ņemti vērā un kļūdas izlabotas, jo praktiski nevienā medijā nav rubrika, kurā tas tiktu publicēts. Cita situācija ir medijos, kuros darbojas lietotāju interešu tiesībsargs: to blogos tiek publicēti lasītāju ieteikumi, ir atsauce uz norādītajām kļūdām un to novēršanu.

Latvija un Krievija ir piemērs tam, kā var izpausties virspusēja medija pieeja caurskatāmības nodrošināšanai. Piemēram, latviešu laikraksta Diena interneta vietnē tiek piedāvāta poga, uz kuras spiežot ziņot par kļūdām, taču tā nedarbojas. Tiklīdz lietotājs uzklikšķina uz šādas pogas krievu nedēļas laikraksta Argumentij i faktij interneta vietnē, „izlec” paziņojums, ka šī ziņojuma rezultātā atbildīgais redaktors var tikt pat atbrīvots no darba. Tas parāda, ka no medija puses šīs opcijas jēga netiek izprasta pēc būtības.

Eiropā, kultūrā, kurā atgriezeniskās saites veidošana ar auditoriju tiek augstu vērtēta, diemžēl joprojām tā nav pietiekama. To apliecina arī biežums, kādā analizēto mediju interneta vietnēs ir ieviestas tādas kategorijas kā „Kritika” vai „Lasītāju vēstules redakcijai”. Šādas stabilas rubrikas ir atrodamas tikai četros no analizētajiem īru medijiem: Irish Independent, Irish Times, Sunday Tribune un Evening Herald. Citi veidi, kā publicēt lasītāju ieteikumus, ir tos iekļaut tiesībsarga blogā (piemēram, portugāļu Público) vai pašu lasītāju blogos (franču Sud-Ouest).

Plaši izplatīts veids, kā lietotājiem tiek nodrošināta iespēja līdzdarboties mediju satura veidošanā, ir izmantojot komentēšanas iespēju. Visi vācu, franču, austriešu, itāļu, šveiciešu, latviešu un zviedru analizētie mediji piedāvā šo iespēju. Retāk, lai arī joprojām plaši izplatīta, ir diskusiju forumu nodrošināšana. Aptuveni puse no analizētajiem medijiem ir raduši veidu, kā integrēt savā interneta vietnē diskusiju forumu. Vienīgi analizēto Portugāles mediju vidū forums darbojās tikai vienā medija interneta vietnē. Turpretim poļu mediju vidū piecās no analizētajām septiņām interneta vietnēm bija atrodams forums, arī lielākajā daļā ungāru interneta vietņu tādi bija atrodami.

Informācija par redakcijas darbiniekiem parasti tiek sniegta tikai autora laukā pie raksta vai sižeta. Bez tam, ja arī mājaslapā tiek norādīts darbinieka vārds un fotogrāfija, tad tikai galvenajiem redaktoriem, žurnālistiem, kuri veido blogus, ziņu raidījumu vadītājiem. Šajā ziņā būtiskas atšķirības starp valstīm netika novērotas. Attiecībā uz redakcijas darbinieku un redakcijas politikas atklāšanu, tam pamatīgi pieiet tikai Šveices un Polijas mediji, kur vismaz četri no analizētajiem medijiem to nodrošina.

Poļu medijos šī tendence vērojama arī tajā, kā mediju kompānijas sevi prezentē. Piemēram, Rzeczpospolita, Gazeta Wyborcza, Wprost, TVP un Polskie Radio – visi publicē detalizētu informāciju par kompānijas finansiālo stāvokli.  Vācu un britu mediji arī novērtē to, cik būtiski ir prezentēt mediju kompāniju: visās analizētajās šo valstu interneta vietnēs brīvprātīgi publicēta informācija par kompāniju. Tikmēr citās valstīs bieži vien tā nav redaktoru izšķiršanās sniegt ziņas par mediju īpašniekiem. Piemēram, Austrijā īpašumtiesības un akciju paketes turētāji ir jāatklāj saskaņā ar likumu. Arī Francijā likums regulē to, ka jāatklāj informācija par medija pārdošanas un reklāmas pārstāvjiem un pārējo personālu.

Visi analizētie mediji nodrošina, ka ar tiem ir iespējams sazināties, vai nu izmantojot speciālu tam paredzētu kontaktformu vai arī pa kādu kopēju e-pasta adresi. Turpretim iespēju sazināties ar konkrētiem redaktoriem vai autoriem mediji nodrošina ievērojami retāk. To nodrošina tikai Der Spiegel (Vācija), The Sun (Anglija), Le Nouvel Observateur (Francija), Die Presse (Austrija), Latvijas Avīze (Latvija).

Informācijas avotu un pētniecības procesa atklāšana, kas lietotājam rada iespaidu par to, kā konkrētā ziņa vai sižets ir tapis, ir nekonsekventa vairākās no analizētajām valstīm. Portugāle un Ungārija pagaidām ir soli priekšā pārējo valstu medijiem, ja runa ir par aģentūru materiālu izmantojuma atspoguļošanu. Citi analizētie mediji citās valstīs to dara nekonsekventi.

5. Nobeigums
Neviens no pētījumā iekļauto valstu medijiem nav ideāls caurskatāmas žurnālistikas un caurskatāmas mediju darbības piemērs. Ievērojamas atšķirības caurskatāmības instrumentu lietojumā novērojamas starp Eiropas un Krievijas ziņu mediju interneta vietnēm. Atsevišķi mediju caurskatāmības instrumenti pamazām tiek ieviesti visās valstīs. Pagaidām starptautiski vispārizplatīti ir tikai tādi instrumenti, kā medija savienojums ar sociālajiem tīkliem, komentēšanas funkcija un lasītāko, skatītāko ziņu saraksta piedāvāšana lietotājiem. Katrā ziņā konkrētu mediju caurskatāmību nodrošinošu instrumentu ieviešana un to regulāra uzturēšana ir atkarīga no katra konkrētā medija vai tā struktūrvienības. Tādējādi atsevišķi labi piemēri ir novērojami visās valstīs.

Rezumējot var secināt, ka priekšroka tiek dota tādu mediju caurskatāmības instrumentu ieviešanai, ko ir viegli uzstādīt un uzturēt. Instrumenti, kas prasa papildu laika vai naudas ieguldījumus, piemēram, sabiedrības interešu aizstāvja jeb tiesībsarga amata vai sabiedriski konsultatīvās padomes uzturēšana pētījumā iekļauto mediju vidū ir retāk sastopama parādība. Turklāt, lai arī šajos medijos ir ieviesti atsevišķi mediju caurskatāmības instrumenti, tie vairāk iet roku rokā ar konkrētā medija mārketinga stratēģiju, nevis kalpo pēc būtības.

Nekonsekventais caurskatāmības instrumentu lietojums liek apšaubīt to efektivitāti. Daudzos gadījumos piedāvātajiem caurskatāmības instrumentiem trūkst pašas caurskatāmības, piemēram, interneta mājaslapa piedāvā iespēju ziņot par kļūdām, taču nekur nenorāda, vai pēc šīs ziņošanas saturs ir labots. Tas pats attiecas uz savienojumu veidošanu ar sociālajiem tīkliem un faktu, ka nekur mājaslapā neparādās norādījumi, kā šo savienojumu lietot, ko tas dos utt.

6. Literatūra
Craft, Stephanie; Heim, Kyle (2009): Transparency in Journalism: Meaning, Merits, and Risks. In: Wilkins, Lee; Clifford G. (Hrsg.): The Handbook of Mass Media Ethics. New York, London: Routledge, p. 217-228.

Fengler, Susanne/Eberwein, Tobias/Leppik-Bork, Tanja/Lönnendonker, Julia/Pies, Judith: Medieninnovationen – neue Chancen für die Medienselbstkontrolle? Erste Ergebnisse einer international vergleichenden Studie. In: Wolling, Jens (Hrsg.): Tagungsband zur DGPuK-Tagung 2010 in Ilmenau (tiks publicēts 2011.gadā).

Meier, Klaus (2009): Transparenz im Journalismus. Neue Herausforderungen im digitalen Zeitalter. In: Brandner-Radinger, Ilse (Hrsg.): Was kommt, was bleibt. 150 Jahre Presseclub Concordia. Wien, p. 83-90.

Meier, Klaus (2010): Redaktion. In: Schicha, Christian; Brosda, Carsten (Hrsg.): Handbuch Medienethik. Wiesbaden: VS Verlag, p. 149-163.

Seko līdzi – tuvākajā laikā portālā publicēsim arī Latvijas pētījuma pilno versiju!

Pētījums izstrādāts Tīnas Betelas (Tina Bettels), Suzannas Fengleres (Susanne Fengler),  Andreasa Stratera (Andreas Sträter) un Mariellas Trilingas (Mariella Trilling, TU Dortmund) vadībā.

Tulkojusi Līga Ozoliņa