Sabiedriskais medijs nedrīkst būt līdzeklis. 2.daļa

2017. gada 19. November • Galvenais raksts, Jaunākie raksti, Mediji un politika • by

Turpinot rakstu par Saeimā pirmajā lasījumā pieņemto Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumprojektu, jākonstatē, ka likumprojektā – faktiski Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas „politiskajā testamentā” – ieraugāmi vēl citi būtiski sastāvelementi, kas apzināti veido nevis spēcīgus, bet pat politiski ietekmējamākus sabiedriskos plašsaziņas medijus, nekā pašreiz. Un tikai pēc tam varam runāt par likumprojekta stiprajām pusēm.

Stiprāku – koleģiālu, nevis autoritāru, vadības iekārtu

Vai tad velti gan iepriekšējais, gan galu galā arī pašreizējais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) sastāvs, veicot speciālajā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā tam uzdoto pārraudzību, sabiedriskā pasūtījuma izstrādi un valsts kapitāldaļu turētāja pienākumus abos sabiedriskajos medijos – jāuzsver, Latvijā lielākajos mediju uzņēmumos – Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā (LTV), jau pirms pieciem gadiem bija nonācis pie viena un tā paša slēdziena? Proti, pie tagad praksē (LTV kopš 2013. gada) pārbaudītās un sevi apliecinājušās atziņas, ka stipram un stabilam sabiedriskajam medijam vispiemērotākā ir koleģiāla valde – ar koleģiālu lēmumu pieņemšanas kārtību, reizē pareizi deleģējot individuālās atbildības jomas katram no valdes locekļiem: valdes priekšsēdētājs kā sabiedriskā medija vadītājs, koordinators un seja, valdes loceklis programmu attīstības jautājumos kā sabiedriskā medija maka tērētājs un valdes loceklis finanšu jautājumos kā sabiedriskā medija maka turētājs. Pretējā gadījumā, ja ir viens valdes loceklis, viņš lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā ir pilnībā atkarīgs no padotajiem, kam nav likumos noteiktās valdes locekļu atbildības, un politiskajos un ekonomiskajos spiedienos ir viens pats mājās, kā tāds maziņš ulmanītis 1940. gadā.

Lietas ir jābūvē un jādara pareizi, ja gribam pareizu rezultātu, – tik vienkārši. Tomēr, to ignorējot, likumprojekts piedāvā atkal atgriezties pie viena valdes locekļa – ģenerāldirektora (5. panta 2. daļa), kurš var būt arī bez profesionālās pieredzes masu mediju jomā, pietiek ar profesionālo pieredzi jebkuru uzņēmumu vadībā (5. panta 3. daļa). Kopumā tas ir bīstami, jo padara sabiedrisko mediju vadību ietekmējamāku, manipulējamāku gan no organizācijas iekšpuses, gan no ārpuses. Bet varbūt tāds ir arī mērķis? Vai arī „vienkārši” aprobežotība lietu izpratnē. Citas versijas nudien nav saskatāmas.

Jāvieš skaidrība par pārvaldības institūciju atbildības jomām

Turklāt, lai gan attiecībā uz pārvaldības modeli likumprojekts strukturēts tā, ka sākas ar valdi (5. pants) un tikai ievērojami vēlāk nonāk pie padomes (sākot ar 12. pantu), tieši valdes vadības funkcijas un, galvenais, atbildība par šo vadību ir ļoti neskaidri, aizplīvuroti formulētas. Noteicošajā, 5. pantā, kas tā arī saucas „Sabiedriskā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa valde”, paredzēts tikai, ka sabiedriskā medija valde, kā jau minēts – viena locekļa sastāvā, īsteno „administratīvo pārvaldību” (5. panta 1. daļa), nekādas citas atbildības jomas nav minētas. Toties paradoksāli, ka ar šo viena locekļa atlasi „rezultātā tiek izveidota profesionāla un kompetenta kapitālsabiedrības pārvaldības institūcija” (5. panta 4. daļa). Galu galā, kuram būs galvenā atbildība par šo lielo uzņēmumu pamatdarbību, kas ir sabiedriskā pasūtījuma īstenošana, ja galvenajai uzņēmuma pārvaldes institūcijai – valdei – tas eksplicīti nemaz netiek uzdots?

Tikmēr 10. pantā „Sabiedriskā pasūtījuma izstrādes kārtība” konkrēti uzdevumi minēti tikai Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, kas „vada sabiedriskā pasūtījuma izstrādi” (10. panta 1. daļa): gan nosaka katra sabiedriskā medija vispārējo stratēģisko mērķi (1. punkts), gan definē sabiedriskā medija misiju, vīziju un vērtības (2. punkts), gan nosaka sabiedriskā medija nefinanšu mērķu sasniegšanu un darbības efektivitāti raksturojošus rezultatīvos radītājus (3. punkts), gan prognozē ārējos un iekšējos faktorus, kas var ietekmēt sabiedriskos medijus, un piedāvā šiem faktoriem atbilstošas sabiedrisko mediju attīstības stratēģijas (4. punkts), gan identificē sabiedrisko mediju vājās un stiprās puses, riskus un iespējas (5. punkts), gan, visbeidzot, formulē sabiedrisko mediju funkcijas un atbildību kopējā masu mediju darbības vidē un valsts informatīvajā telpā (6. punkts). Pēdējais punkts gan būtu paša likumprojekta uzdevums.

Un uzreiz rodas jautājums par padomes profesionālo kapacitāti (pie tās vēl atgriezīsimies) un resursiem šo uzdevumu veikšanai, kaut vai zinot, ka valdes locekļu atalgojums ir daudz augstāks nekā padomes locekļiem un abu uzņēmumu resursi ir daudz lielāki nekā padomei kā iestādei. Taču paredzēts, ka valdes locekļi (ģenerāldirektori) padomei iesniedz tikai priekšlikumus sabiedriskā pasūtījuma gada plānam (11. panta 1. daļa), tajā ietverot „sabiedriskā pasūtījuma gada plāna īstenošanas finanšu aprēķinu”, pat ne budžetu (11. panta 5. daļas 10. punkts). Savdabīgi, ka pārskats par gada plāna izpildi katru gadu jāiesniedz līdz 31. aprīlim (11. panta 7. daļa), lai gan tāda datuma kalendārā līdz šim nav bijis.

Pie sabiedriskā pasūtījuma gada plānā ietveramās informācijas (11. panta 5. daļa) nepieminēta paliek mūsdienu mediju vidē izšķirošā interneta mediju un specifiski sociālo mediju izmantošana. Juridiski tā nebūt nav pašsaprotama, jo elektronisko plašsaziņas mediju jēdziens, kā tas lietots likumprojektā, ietver tikai radio un televīzijas, nevis automātiski arī interneta tehnoloģisko platformu.

Jēdziens „budžets”, nevis vienkārši „valsts budžets”, pirmoreiz parādās 17. pantā „Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes funkcijas un kompetence”: padome uzrauga sabiedrisko mediju „finanšu līdzekļu izlietojuma atbilstību apstiprinātajam budžetam” (8. punkts), un šis budžets acīmredzot radies, kad padome „pēc gadskārtējā valsts budžeta likuma un tā grozījumu pieņemšanas lemj par piešķirto līdzekļu sadalījumu atbilstoši apstiprinātajiem (pasv. mans, tātad apstiprinātajiem bez budžeta – A. D.) sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu sabiedriskajiem pasūtījumiem (pasv. mans, tātad vairs ne plāniem, bet citiem  dokumentiem, kādiem? – A. D.)” (4. punkts). Bet vai tas ir sabiedrisko mediju, vai tomēr padomes budžets?

Vienlaikus likumprojekts paredz (15. panta 6. daļa): „Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes funkciju veikšanai, tai skaitā sabiedriskā pasūtījuma nodrošināšanai (pasv. mans – A. D.), nepieciešamo finansējumu piešķir no valsts budžeta.” Un augstāk – padomes priekšsēdētājs „rīkojas ar padomes finanšu līdzekļiem” (15. panta 3. daļa). Tā kā detalizētāku regulējumu, bez jau minētā, likumprojekts nepiedāvā, nepārprotami secināms, ka visa atbildība par valsts dotācijas sabiedriskajam pasūtījumam izlietojumu tiek uzlikta nevis katra sabiedriskā medija valdei, bet, turklāt par abiem medijiem reizē, tikai vienai fiziskai personai – padomes priekšsēdētājam. Protams, šādā juridiskā konstrukcijā viņam ir jābūt apveltītam ar dievišķām spējām. Atkal jājautā – vai tiešām šādas neskaidrības atbildīgo institūciju kompetencēs atkal ir iestrādātas neapzināti, turklāt zinot neseno pieredzi ar padomes priekšsēdētāja atbrīvošanu par to, ka padome, jāuzsver – kā koleģiāla institūcija, bija ļāvusi abiem mediju uzņēmumiem pārcelt uz nākamo gadu valsts dotāciju, izlietojot to stingri atbilstoši piešķīruma mērķim?

Sabiedrisko mediju padomes politiskā „āža kāja”

Tā kā līdzās finansējuma modelim otrs būtiskākais elements sabiedrisko mediju pārvaldībā, lai tie darbotos neatkarīgi un kvalitatīvi, ir to pārraudzības kārtība, izšķirošs ir jautājums par nepolitizētas sabiedrisko mediju padomes izveidi un šīs padomes profesionālo kapacitāti (rīcībspēju). Te nu politisko „āža kāju” atrodam jau pašā piedāvājumā.

Pirmkārt, solis atpakaļ salīdzinājumā ar pašreizējo regulējumu Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā (56. pants), ir likumprojektā paredzētais, ka četri padomes locekļi (no pavisam deviņiem), kurus ievēlē Saeima, nenoteiktā veidā „respektējot opozīcijas viedokli” (13. panta 1. daļas 1. punkts), tiek legalizēti kā politiskās varas pārstāvji sabiedriskajā pārraudzībā, turklāt ievērojami pārsniedzot vienu trešdaļu no padomes locekļiem, kā tas noteikts, piemēram, Vācijā pēc Satversmes tiesas sprieduma. Tātad politiskā pārstāvniecība nekādā ziņā nedrīkstētu pārsniegt šo vienu trešdaļu. Ja vispār, tad pilnīgi pietiktu ar vienu valdošās koalīcijas un vienu opozīcijas pārstāvi. Turpretī būtu apsverama iespēja, ka savu pārstāvi izvirza Valsts prezidents, kurš atbilstoši Satversmei nenes politisko atbildību (53. pants).

Otrkārt, nav saprotams, kāpēc līdzās trīs locekļiem, kurus ieceļ Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padome (13. panta 1. daļas 2. punkts), vēl īpašas privilēģijas iecelt katrai savu padomes locekli ir paredzētas valdības sociālā dialoga partneriem – Latvijas Darba devēju konfederācijai un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai (13. panta 1. daļas 3. un 4. punkts), jo sabiedriskais medijs nav līdzeklis prioritārai sociālekonomisko konfliktu risināšanai un tam jābūt visu sabiedriski nozīmīgo viedokļu dialoga platformai.

Treškārt, vienīgi padomes priekšsēdētājam un diviem viņa vietniekiem darbs padomē paredzēts kā pamatdarbs (13. panta 5. daļa), kas ir pretrunā ar augstāk minētajiem padomes uzdevumiem un atbildību (piem., 10. panta 1. daļa).

Ceturtkārt, tas, ka tikai četriem Saeimas tieši ievēlētajiem padomes locekļiem ir vairāk vai mazāk garantēts Saeimas vairākuma politiskais atbalsts un vienlaikus nav paredzēts valsts dotācijas piešķiršanas kārtību sabiedriskajiem medijiem padarīt politiski neatkarīgu (7. panta 1. daļas 1. punkts),  Saeimu pārstāvošo padomes locekļu vairākumam objektīvi dod priekšrocības kļūšanai par padomes priekšsēdētāju un viņa vietniekiem, kurus padome ievēlē no sava vidus (13. panta 5. daļa). Tā vietā Saeimai priekšsēdētāju derētu ievēlēt tieši, lai viņš nebūtu vienlīdzīgs ar saviem vēlētājiem padomē un varētu prasīt no viņiem darbu. Citādi atbildība gan tiek noteikta, bet reālas pilnvaras ne (15. panta 1. daļa): „Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes darbu organizē un par tās uzdevumu izpildi atbild padomes priekšsēdētājs.”

Piektkārt, prasības padomes locekļa amata ieņemšanai (13. panta 2. daļas 4. punkts) nenodrošina nepieciešamo profesionālo kapacitāti un būtu nevis paplašināmas, bet precizējamas attiecībā uz pieredzi mediju politikā, socioloģijā, jurisprudencē, ekonomikā un vadībā (sal. 204.–208. lpp.).

 

Foto: pixabay.com

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , ,

Send this to friend