Tā vien šķiet, ka parasti teju puse pasaules pamana Donalda Trampa jaunākos tvītus, jo mediji gluži vienkārši tos citē, komentē un netīši palīdz tiem izplatīties tālāk.

Mūsdienās žurnālisti regulāri izmanto sociālos medijus kā informācijas avotu. Laiki, kad tie tika uzskatīti par pieņemamu informācijas avotu tikai gadījumos, kad žurnālistiem nebija citas pieejas notikumiem, piemēram, katastrofām vai pilsoņu karam, sen kā pagājuši. Tā vietā, sociālie mediji ir kļuvuši par daļu no modernās žurnālistikas radīšanas procesa.

Cik populāri ir sociālie mediji kā informācijas avots?
Tomēr cik bieži žurnālisti izmanto Facebook un Twitter kā informācijas avotu? Mūsu pētījums tiecās to noskaidrot. Šim mērķim mēs izmantojām datorizētas metodes un manuālu analīzi, lai novērtētu ziņojumus laikrakstos Süddeutsche Zeitung, New York Times un Guardian laika periodā no 2004. līdz 2016. gadam (analizēti tika aptuveni trīs miljoni rakstu).

Laiki, kad sociālie mediji tika uzskatīti par pieņemamu informācijas avotu tikai gadījumos, ja žurnālistam nebija citas pieejas notikumiem, sen kā ir pagājuši.

Daudzi senāki pētījumi balstās uz pieņēmumu, ka sociālo mediju kā informācijas avotu izmantojums kvantitatīvā izpratnē ir mazinājies. Kaut kādā mērā tā ir taisnība. Taču mēs atklājām situācijas izlīdzināšanos (skat. 1.attēlu): gadu pēc gada dekādes sākumā arvien mazāk cilvēku reģistrējās sociālo mediju platformās; vienlaikus, žurnālistu ziņojumos iekļauto sociālo mediju atsauču skaits arī būtiski nemainījās.

Taču šis “plato” posms ir noslēdzies. Kā rāda mūsu pētījums, pēdējos pāris gados sociālo mediju citēšanas gadījumu skaits ir ievērojami pieaudzis. Pieauguma intensitāte un arī absolūtais atsauču līmenis ir augstāks anglosakšu laikrakstos, nekā, piemēram, Süddeutsche Zeitung; taču tendence ir novērojama abos. Visos trijos laikrakstos žurnālisti citē arvien vairāk sociālo tīklu satura. Twitter, neraugoties uz būtiski mazāku lietotāju bāzi visās valstīs, ir populārāks par Facebook. Sociālo mediju pielāgošana žurnālistiskās izpētes mērķiem nepārprotami vēl nav beigusies.

Izmantojot datorizētas metodes un manuālo analīzi, pētītajā periodā publicētajos tekstos (NYT = 1 175 636 / Guardian = 1 298 334 / SZ = 851 667) tika meklēti raksti, kuros atrodami vārdi “Twitter”/tvīts vai “Facebook“ kā atsauce uz informācijas avotu. Diagrammās ir parādīts šo ierakstu procentuālais daudzums attiecībā pret visu rakstu kopumu.

Diemžēl mēs nevaram neko teikt par šāda pieauguma iemesliem. Taču virknei faktoru varētu būt sava loma. Piemēram, īpaši gados jaunākiem žurnālistiem ir lielāka patika pret sociālajiem medijiem un šo gadu laikā redakcionālie biroji arī ir profesionalizējuši savas sociālo mediju darbības. Krīze attiecībā uz žurnālistikas biznesa modeļiem – mazāk laika izpētei, informācijas ievākšanai un ziņu aģentūru slēgšana – nāk par labu sociālo mediju lietojumam, tāpat kā arvien lielāks potenciālo informācijas avotu (slavenības, sportisti, politiķi) skaits, kas lieto, dažkārt pat pārmērīgi daudz, sociālos medijus.

Īpaši spilgti tas ir redzams Twitter gadījumā, kur varam izsekot atsauču pieaugumam, galvenokārt, uz citēto elites avotu rēķina (skat. 2. attēlā). Šis šķietamais masu medijs būtībā ir rupors tiem, kuri dominēja ziņu virsrakstos arī pirms digitālajā laikmetā. Tas piesaista žurnālistus, kuru klātbūtne savukārt rada papildu elites pieplūdumu – platforma tādējādi attīstās par neatvairāmu laukumu ikvienam, kas meklē masu mediju uzmanību, ieskaitot propagandistus un sazvērestības teoriju piekritēju.

To rakstu attiecība, kuros elite (politiķi, slavenības, biznesa vides pārstāvji u.c.) un ne-eliti tiek minēti kā avots Facebook vai Twitter platformās.

Vēl viens iemesls šādai notikumu attīstībai, ko mēs novērtējām, varētu būt pašu platformu politika. Facebook vērsās pret savu konkurentu Twitter, ieviešot algoritmu, lai kļūtu interesantāks žurnālistiem. Facebook arī sāka arvien intensīvāk lietot mirkļbirkas un izveidoja “FB karsto ziņu” aplikāciju, lai mudinātu žurnālistus sākt vairāk izmantot platformu kā avotu savā darbā.

Kāda būs ietekme uz kvalitāti? Mēs to (vēl) nezinām
Joprojām ir diezgan neskaidrs tas, kāda ir sociālo mediju kā informācijas avotu izmantojuma ietekme uz žurnālistikas kvalitāti. No otras puses, ir skaidrs, ka vajadzētu ievērot zināmu piesardzību, izvēloties sociālos medijus kā izpētes rīku. Jaunā pētījumā komunikācijas pētnieks Saša Holihs (Sascha Hölig) iezīmē divas galvenās tendences: no vienas puses, arvien izteiktāka žurnālistu kritika par to, ka tie ir zaudējuši saikni ar parasto cilvēku dzīvi, no otras puses, plašs Twitter kā „pētniecības līdzekļa un neformāla sabiedriskās domas barometra” lietojums žurnālistu un politiķu vidū. Vai starp šīm divām tendencēm ir kāda saikne nav skaidri nosakāms.

Šis šķietamais masu medijs būtībā ir rupors tiem, kuri dominēja ziņu virsrakstos arī pirms digitālajā laikmetā.

Citi pētījumi ir identificējuši Twitter kā izkropļotas realitātes nesēju. Piemēram, Ušera, Holkomba un Litmana (Usher, Holcomb, Littman) pētījuma virsraksts izsaka visu: “Twitter Makes It Worse: Political Journalists, Gendered Echo Chambers, and the Amplification of Gender Bias.” Šie ASV pētnieki rada pierādījumu “dzimumu ierakumiem” Twitter platformā. Viņi atklāja, ka vīriešu kārtas žurnālistiem ir vairāk sekotāju un priekšroka tiek dota savstarpējai vīriešu kolēģu pozīcijas nostiprināšanai; žurnālistes sievietes arī darbojas vairāk pašas par sevi.

Kā žurnālistiem vajadzētu attiekties pret sociālajiem medijiem?
Ko mēs no tā visa varam mācīties? Vai žurnālistiem vajadzētu atteikties no sociālo mediju lietošanas? Neraugoties uz visiem to trūkumiem, šiem digitālajiem starpniekiem, protams, piemīt potenciāls padarīt žurnālistiku labāku, daudzveidīgāku, tūlītējāku. Taču, neskatoties uz eiforiju, kas pavadīja sociālo mediju pieņemšanu pagātnē, briesmas, ko tie nes sev līdzi, nevar ignorēt. Tas, kas iztrūkst līdz šai dienai, ir pārdomātas prakses, kā objektīvi apieties ar šiem jaunajiem tehnoloģiju rīkiem.

Šīs platformas un žurnālistika daudzos līmeņos savstarpēji mijiedarbojas: tās ir nozīmīgs kanāls žurnālistiem, tās ir spēcīgas atsauces auditorijas plūsmas nodrošināšanai, tās sevi popularizē ar dažādām iniciatīvām un iegulda miljonus sadarbības partneros no mediju sektora. No žurnālistu perspektīvas šīs platformas, kā izteikusies Emīlija Bela (Emily Bell), var uzskatīt par frenemies (divi vienā – draugi un ienaidnieki, it kā izturamies viens pret otru draudzīgi, lai gan mūsu starpā ir fundamentāla nepatika un pretrunas). Lai nosargātu neatkarību un nezaudētu sociālās realitātes izjūtu, žurnālistikai vajadzētu ieturēt distanci visos virzienos, arī attiecībā uz sociālajiem medijiem.

Pilns pētījums “Sourcing the sources: An analysis of the use of Twitter and Facebook as a journalistic source over 10 years” ir publicēts žurnālā Digital Journalism un ir atrodams šeit.