Ēģipte jau otro nedēļu pasaules uzmanības centrā nonākusi ar arvien pieaugošajiem nemieriem.

Kopš 25.janvāra valsts galvaspilsētas Kairas ielās izgājuši tūkstošiem cilvēku, kuri prasa prezidenta Hosni Mubaraka atkāpšanos pēc 29 gadus ilgas atrašanās pie varas. Protestētāju sadursmēs ar policiju, kā arī sadursmēs starp prezidenta atbalstītājiem un viņa pretiniekiem bojā gājušo skaits tiek lēsts jau ap  trijiem simtiem, taču ievainoto skaits mērāms vairākos tūkstošos.

Kā visos šādos gadījumos, medijiem ir neatsverama loma notikumu atspoguļošanā un sabiedrības informēšanā. Tomēr šādos politiskos nemieros no pastāvošā režīma puses vienmēr ir centieni ierobežot mediju darbību. Notikumi Ēģiptē ne ar ko neatšķiras.

Nepilnu nedēļu pēc protesta akciju sākuma, Ēģiptes valdība deva rīkojumu slēgt arābu telekanālu “Al Jazeera“, kas līdz tam plaši atspoguļoja nemierus valstī. Telekanāls oficiālā paziņojumā norādīja uz Ēģiptes valdības realizēto cenzūru, translācijas turpinot internetā. Tomēr jau iepriekš internets bija kļuvis par būtiskāko informācijas izplatīšanas kanālu un notikumu katalizatoru, jo, kā ziņo CNN un citi rietumu mediji, opozicionāri, lai koordinētu protesta akcijas, sazinājās tieši caur sociālās saziņas portālu “Facebook”, „Twitter” un telefona īsziņām. Attiecīgi, redzot, ka ar tradicionālo mediju darbības traucēšanu informācijas plūsmu nav izdevies būtiski ierobežot, Ēģiptes valdība lika visā valstī atslēgt starptautiskā interneta pieslēgumu, ierobežoja arī lielāko mobilo sakaru sniedzēju pakalpojumus.

Jāatzīmē, ka pie interneta pieejamības kavēšanas ķērušies arī citi apdraudēto režīmu vadītāji, piemēram, Irānā, Birmā, pavisam nesen Tunisijā, kur pēc līdzīgiem nemieriem, kas ilga aptuveni mēnesi, tautai izdevās gāzt līdzšinējo prezidentu Zinelabidīnu ben Ali. Tas tikai apliecina, ka arī augstākajos varas gaiteņos tiek apzināts jauno mediju spēks un ka valdībām un oficiālajām iestādēm sociālo mediju radītais pūlis rada bažas, jo to rīcībā principā nav rīku, kā ar to cīnīties.

Jaunie mediji maina attiecības starp sabiedrību un varu
To 22.novembrī, viesojoties Rīgā Latvijas Valsts prezidenta iniciēto publisko lekciju cikla ietvaros, uzsvēra arī britu sabiedriskās raid­organizācijas kanāla „BBC World” ziņu moderators Niks Gouings (Nick Gowing). Piecpadsmit gadu laikā, kopš viņš vada BBC ziņu tiešraides, viņam atliek tikai secināt, ka šo gadu laikā mediju vide ir būtiski mainījusies, tieši pateicoties tādiem sociālajiem tīkliem kā „Twitter” un „Facebook”, kas nodrošina principā momentānu informācijas pārraidi visā pasaulē. Rezultātā aculiecinieki bieži vien spēj ziņot un sniegt informāciju no vietām, kurās ekonomisku vai citu apsvērumu dēļ mediju organizācijas nespēj nodrošināt savu korespondentu tūlītēju klātbūtni.

Nikam Gouingam ir teorija, ko viņš apraksta arī savā grāmatā „Melu pilnas debesis un melnie gulbji” (‘Skyful of Lies’ and Black Swans)[1], ka mobilo tālruņu aizvien pieaugošā izplatība un iespēja tos pieslēgt internetam dod iespēju nobildēto vai nofilmēto momentāni parādīt visai pasaulei. Tas, viņaprāt, būtiski maina attiecības starp sabiedrību un varu, jo varai vairs nav tik daudz laika pārdomām, viedokļa formulēšanai. N.Gouings uzskata, ka tas rada jaunu sabiedrības demokratizācijas pakāpi, tiesa, no otras puses, noved arī pie sava veida leģitimitātes krīzes, jo valsts struktūras vai lielie uzņēmumi nespēj sniegt atbildes tik ātri, cik to no viņiem prasa. Īpaši spilgti tas var izpausties dažādās krīzes situācijās.

Sociālie mediji var gāzt politiskos režīmus
Intervijā žurnālam „Ir”, jautāts, kas būtu noticis, ja mobilie telefoni un internets darbotos jau PSRS laikā, N.Gouings saka: „Strādāju Polijā par korespondentu no 1980. līdz 1986.gadam, un mūsu galvenais saziņas rīks bija telegrāfs, par kura eksistenci daļa mūsdienu cilvēku vispār nenojauš. Šo jautājumu es sev bieži uzdodu – kas būtu bijis, ja mums būtu mobilie telefoni, internets? Ir diezgan liela iespēja, ka Austrumeiropas vēsture būtu citāda, komunisms būtu sabrucis vēl agrāk. Jo, atcerieties, 1991.gadā Irākas iebrukums Kuveitā un notikumi Baltijā norisinājās paralēli, un veidojās situācija, kurā televizora ekrānu faktiski vajadzēja sadalīt uz pusēm. Un, kamēr no Kuveitas informācija plūda brīvi, no Baltijas iegūstamās ziņas arvien bija lielā mērā kontrolētas.”[2]

Tagad mēs principā esam aculiecinieki tam, kā internets un sociālie mediji spēj ietekmēt notikumus un mainīt politisko režīmu pozīcijas. Jau Tunisijas sacelšanās laikā aktualizējās jautājums par sociālo mediju lomu sabiedrības mobilizēšanā šādiem protestiem. Telekanālā „Al Jazeera” šim jautājumam veltītā diskusijā[3] runātāji apstiprina šo sociālajiem medijiem piemītošo spēku. Piemēram, „Twitter” un „Facebook” palīdz organizēt protestētājus ceļā uz reformām, tāpat informācija, nonākot šajā bezrobežu vidē, iegūst arī starptautisko mediju un starptautiskās sabiedrības uzmanību.

To apliecina arī Ēģiptes notikumu attīstība. Cilvēki čivināja, rakstīja „Facebook”, izplatīja informāciju citās interneta vietnēs, sabiedriskā doma nobrieda un rezultāts patlaban ir redzams Kairas ielās. Tur, lietojot Rietumu žurnālistu lietoto epitetu, varam redzēt „feisbuk paaudzi” (facebook generation). Tas tikai vēlreiz apliecina, ka jaunie mediji būtiski maina sabiedrību – pateicoties tiem, cilvēki kļūst aktīvi, nebaidās izteikties, mainās sabiedriskie procesi un samazinās laiks, kas nepieciešams, lai sabiedrība saorganizētos kādām aktivitātēm. Tas, protams, sarežģī valdību darbu, jo tai vairāk jārēķinās ar sabiedrību, tās prasībām.

[2] Jemberga, S., Raudseps, P. „Trīs F virtuozs”. Intervija ar Niku Gouingu. Žurnāls „Ir”, Nr.35, 2010.gada 2.decembrī. Skatīt internetā: http://www.ir.lv/2010/12/1/tris-f-virtuozs

[3] Diskusijas ieraksts angļu valodā skatāms šeit: http://english.aljazeera.net/programmes/rizkhan/2011/01/20111207589660793.html