Aizvadītajā mēnesī Šveicē notika 19. EMScom ‘Izcilība komunikācijā’ publiskā lekcija. Šā gada runātāja bija Emīlija Bela (Emily Bell), bijusī Guardian redaktore, profesore un pašreizējā Tow digitālās žurnālistikas centra direktore Kolumbijas Žurnālistikas skolā. Viņas runa “Komunikācijas vadības dekonstruēšana sociālo platformu pasaulē” bija kā sava veida turpinājums viņas pagājušā gada izskaņā sniegtajai runai “Silikona ieleja un žurnālistika: kopā vai šķirti” Reuters 2014.gada piemiņas lekcijā, par kuru rakstījām arī mūsu portālā.

Šā gada runa, kas galvenokārt bija vērst uz mobilo tehnoloģiju un sociālo platformu lomu ikdienas dzīvē un to, kā tās ir mainījušas un maina informācijas patērēšanas paradumus, tai skaitā, mediju rutīnas un žurnālistiku. E.Bela  uzsvēra, ka neviena līdzšinējā tehnoloģiskā revolūcija nav notikusi tik zibenīgi, cik strauji pasauli ir pārņēmušas mobilās tehnoloģijas un viedierīces. Nieka piecos gados tās ir ne vien dramatiski mainījušas informācijas patērēšanas paradumus, bet mainījušas esošos biznesa modeļus un atradušas savējos.

Runas ietvaros E.Bela atzina, ka var rasties jautājums, kāds pamats mūsdienās vispār ir pastāvēt žurnālistikai, tomēr viņasprāt žurnālistikas loma ir pat vēl būtiskāka kā iepriekš. “Laikā, kad visi ir informācijas radītāji un patērētāji, intermedija loma ir vēl lielāka nekā iepriekš,” viņa uzsvēra. Turklāt tehnoloģiju un inženieruzņēmumi, kas ir izveidojuši tādas lielās korporācijas kā Google, Facebook, Apple ir diezgan skaidri likuši noprast, ka viņu mērķis nav sākt radīt saturu, viņi vēlas būt tikai tās nogādātāji līdz lietotājam. Tomēr būtu naivi domāt, ka šīs korporācijas ir tik nevainīgas un neitrālas, jo izveidojot savus satura algoritmus (Facebook) un, piemēram, reklāmu bloķēšanas rīkus (Apple Adblock) tās ļoti tiešā veidā realizē savu satura politiku, savas biznesa intereses, ietekmējot mediju iespējas sasniegt savas auditorijas un pelnīt.

Tieši tāpēc runas noslēgumā E.Bela runāja par bažām, kas medijiem saistās ar vēl lielāku resursu un varas koncentrāciju pāris tehnoloģisko milžu rokās. Kā pirmās viņa minēja komerciālās bažas. Proti:

• Ar šo tehnoloģisko milžu palīdzību mediji iegūst auditoriju, bet vienlaikus zaudē kontroli pār attiecībām ar to.
• Tie palīdz samazināt izmaksas, bet līdz ar to zūd arī kontrole pār ienākumiem un peļņu.
• Jaunie apstākļi medijiem liek arvien vairāk eksperimentēt, tomēr šo eksperimentu panākumi ir atkarīgi no trešajām personām.
• Nevienmērīgs risku un ieguvumu sadalījums. Proti, tehnoloģiskās platformas vēlas, lai tām pieder mediju saturs, bet tās nevēlas rūpēties par žurnālistiku kā tādu.

Tomēr apzināties riskus ir vērts ne tikai mediju biznesam, bet arī sabiedrībai, jo arvien aktuāls ir algoritmu uzticamības jautājums. Proti, mēs nezinām, kāpēc noteikta informācija sasniedz mūs, bet cita informācija – nē. Ir jāazinās arī tas, ka runas brīvību un komunikācijas standartus mums nosaka galvenokārt ASV bāzētas tehnoloģiju kompānijas. Nemaz nerunājot par to, cik daudz mūsu datu nonāk šo korporāciju rīcībā un kā tās var ietekmēt mūsu privātumu.

Iesakām noskatīties šo runsas ierakstu un padomāt, ko jūs atbildētu uz raksta virsrakstā uzdoto jautājumu: “Kā rokās patiesībā ir preses brīvība?”

Foto – emscom.usi.ch