Ikvienam akadēmiķim vajadzētu vēlēties, lai viņa veikums tiktu pamanīts ne tikai jomas ekspertu vidū, bet arī plašākā sabiedrībā. Tas jo īpaši attiecas uz publicitātes un informācijas izplatīšanas pētniecību jeb mediju pētījumiem.

Fakts, ka žurnālistikas prakse ir tik nošķirta no teorijas un empīriskajiem zinātniskajiem pētījumiem, ir daļēji saistīts ar žurnālistu pašizpratni. Diemžēl žurnālistiem nepatīk tas, ka viņu darbs tiek kritiski analizēts, ka tiek pārbaudītas viņu tehniskās vai profesionālās spējas un tās tiek salīdzinātas ar „labas prakses” principiem. Tas tāpēc, ka žurnālistisko darbu savā ziņā nevar sistematizēt, jo tā ir radoša profesija un žurnālists kaut kādā mērā ir mākslinieks. Šajā biznesā norma nav sērijveidā radīt identiskus produktus (ziņas, raidījumus), norma ir radīt unikālu saturu. Ņemot vērā, ka radošumu nevar precīzi izmērīt, par to nevar izteikt arī neapstrīdamus apgalvojumus.

Izdevēji savukārt ar aizdomām raugās uz mediju pētījumiem, jo viņiem šķiet, ka zinātniskā pētniecība neizbēgami prasīs piešķirt vairāk resursu redakcijām. Tā tiek uztverta kā iejaukšanās uzņēmējdarbībā, un, patiesi, nevar aizmirst, ka lielākā daļa plašsaziņas līdzekļu, īpaši, tie, kas darbojas privātajā sektorā, ir uzņēmumi, kas veidoti, lai nestu naudu īpašniekiem.

Neraugoties uz šo rezervēto mediju industrijas attieksmi, mediju pētījumi ir noderīgi. Piemēram, ir vispārzināms pagalvojums, ka demokrātiskās valstīs medijiem vajadzētu spēlēt nozīmīgu lomu iedzīvotāju politiskajā izglītošanā,  radot „sabiedrisko labumu” visiem pieejamas informācijas veidā. Tādējādi mediji rada caurskatāmību un palīdz saglabāt dzīvu demokrātijas diskursu. Tieši tāpēc ir labi, ka ir kāda sistēma, kas ļauj kritiski palūkoties uz to, vai un kādā mērā mediji pilda šos pienākumus.

Nekad gan nevajadzētu sajaukt mediju zinātni ar mediju darbību. Zinātnieki analizē, izvēlas un sakārto to, ko mediji rada un piedāvā, ņemot vērā konkrētos apstākļus. Pētījumu priekšmets ir žurnālisti un mediji un pētniekam ir jāpaliek objektīvam, lai tas tiktu uztverts nopietni.

Diemžēl tikai ļoti nedaudzi mediji brīvprātīgi un regulāri seko līdzi un kritiski analizē notikumus mediju nozarē gan no iekšējās, gan ārējās perspektīvas. Neue Zürcher Zeitung ir viens no tiem. Tas to dara, jo ir pārliecināts, ka skaidrs, neieinteresēts skats uz mediju veikumu, ir galvenais elements uz vērtībām balstītai kvalitatīvai žurnālistikai.

Foto kredīts: Rodger Levesque / Flickr Cc