„Izslēdz televizoru tiklīdz tu zini vairāk kā ekrānā redzamās pārraides vadītājs.” Šāda rekomendācija, lai arī cik komiska nebūtu, aicina skatītājus apdomāt vairākus situāciju scenārijus, kad šis ierosinājums varētu būt pat gaužām saprātīgs.

Savā jaunākajā grāmatā Slow News: A Manifesto for the Critical News Consumer (izdota Milānā itāļu valodā, Amerikā grāmata iznāks 2012.gadā), Pīters Laufers (Peter Laufer) mūsdienu ziņu lietotājus raksturo šādi: viņi ir racionāli, viegli pakļaujami un vienlīdz vienkārši uzraugāmi, kamēr spalgi klaigā twitter ziņojumos, publicē jaunus ierakstus un citādi paziņo par saviem jaunumiem. Godalgotais žurnālists Laufers, kuram ir bagāta darba pieredze radio, dokumentālajā kino, ziņu dienestā un akadēmiskajā jomā, lasītājiem piedāvā vērtīgus padomus, kā pārvaldīt arvien pieaugošo informācijas gūzmu. „Mums draud tas, ka mēs nepamanīsim īstu un nozīmīgu ziņu, jo uzmanību novērsīs apkārt notiekošā nenozīmīgo lietu kņada,” viņš brīdina. Cenšoties pārliecināt par to, ka mums jāapgūst jauni veidi, kā izskaidrot un saprast arvien hiperaktīvākos ziņu medijus, Laufers iepazīstina ar savu moto: „Vakardiena ir rītdienas ziņas.” Ja vien tev pašam negadās atrasties pašā notikumu epicentrā, cik gan precīzs var būt tālienē piedzīvota notikuma atspoguļojums? Ziņu kanāli, kas darbojas 24/7 režīmā mūs, protams, cenšas pārliecināt par pretējo, aicinot sekot līdzi „kritiskiem” jaunumiem un turēt roku uz pulsa. „Vai jūs personīgi pazināt princesi Diānu?” jautā Laufers. „Visdrīzāk, nē. Tad kāpēc, ja vien patiešām nav nekā cita, ko darīt dzīvē, tev vajadzētu piesārņot savu prātu ar sīkām detaļām un spekulācijām par to, kā notika avārija, kurā viņa gāja bojā?”

Laufers piedāvā 30 vienkāršus, lai arī salīdzinoši pragmatiskus noteikumus (izvairīties no ziņu atdarinājumiem; ņemt vērā pagātnes pieredzi; meklēt informāciju, kas papildina zināšanas u.c.), kas varētu palīdzēt virzīties cauri milzīgajai mūsdienu informācijas telpai. Viņš savā ziņā mudina auditoriju pārdzimt. „Ziņu bizness paļaujas uz klientiem, kuri patērē, nevis rada ziņas,” raksta Laufers. „Ja mēs ļaujam nemitīgajai ziņu burbuļošanai, vai sliktāk – ziņām, kas patiesībā ir tikai uzpūsts burbulis, piespiest noticēt, ka mēs nekādā veidā nevaram ietekmēt to, ka arvien vairāk un vairāk ziņas notiek mums apkārt, mēs arī saņemam to, ko esam pelnījuši.” Citiem vārdiem: ir jāuzņemas zināma iniciatīva. Protams, ja vien nav tā, ka tevi pilnībā apmierina tas, ka vari ieslīgt dīvānā ar saini mediju, kuros visziņi tev diktē to, kuri notikumi ir svarīgi un kuri – nav.

Ir bauda lasīt Slow News, jo grāmatā ir jūtams viegls humors un lasāmas anekdotes no mediju vides. Gluži kā gaļēdājiem dzīvniekiem ar ziņām pārpludinātie mūsdienu mediju patērētāji tiek aicināti būt nedaudz izvēlīgākiem un informāciju pirms norīšanas vismaz sakošļāt.

Īsāks šīs grāmatas apskats bija lasāms vācu valodā Schweizer Journalist Nr. 12/2011 + 1/2012.

Tulkojusi Līga Ozoliņa