Eiropas Žurnālistikas observatorijas itāļu portāla redaktore Nataša Fioreti (Natascha Fioretti) intervē prominento komunikācijas zinātņu ekspertu, profesoru Elihu Katcu (Elihu Katz).

Katcs ir profesors Annenbergas komunikācijas skolā (Annenberg School for Communication) Pensilvānijas universitātē, socioloģijas un komunikācijas goda profesors Hebrevas universitātē (Hebrew University) Jeruzālemē un darbojas kā zinātniskais vadītājs Gutmana praktisko sociālo pētījumu institūtā (Guttman Institute of Applied Social Research).

– Gan no ekonomiskā, gan politiskā viedokļa mēs piedzīvojam ļoti īpašu laiku. Kas jūsuprāt ir galvenie izaicinājumi, ko šis laiks met masu medijiem un publiskajai komunikācijai?
Mēs šobrīd esam situācijā, kad ir parādījušies jaunie mediji, kā rezultātā veidojas dažādas veco un jauno mediju kombinācijas. Mēs pārliecināmies, ka vienā valstī pēc otras atkārtojas tas pats scenārijs, kas bija vērojams, piemēram, Austrumeiropā 1989.gadā pēc komunisma sabrukuma, kad cilvēki izgāja ielās un cīnījās par to, kam būs kontrole pār notikumiem un televīziju. Šobrīd tas viss ir kļuvis tikai komplicētāks.
Es domāju, ka masu komunikācijas līdzekļi, TV un laikraksti, ienesa mājās politiku un vienlaikus centās to neitralizēt. Kādreiz tikai tāpēc, ka tev ir mājās mēbeles, sieva, cilvēkiem nebija nepieciešams atstāt TV ekrānus, lai dotos par kaut ko protestēt. Taču nu, pateicoties jauno un veco mediju kombinācijām, cilvēki tiek mudināti doties ielās. Līdz ar to notiek pārslēgšanās no mājas uz ielu, no mājas uz kafejnīcu.
Ir ļoti pazīstams raksts par atšķirību starp amerikāņiem un itāļiem, ko uzrakstījis Hallins (Hallin) un Paolo Mančīnī (Paolo Mancini). Viņi raksta, ka amerikāņi skatās ziņas, dzer alu un dodas pie miera. Viņi neko nedara. Tikmēr itāļi kļūst nikni, velk mugurā mēteļus, dodas uz picēriju, bet no turienes kopā ar domubiedriem iet uz pilsētas laukumu vai kādas politiskās partijas biroju un paziņo, ka ir kaut kas jādara lietas labā. Iespējams, tā tas arī ir.
Es ar to gribēju teikt, ka veco un jauno mediju kombinācijas nu cilvēkus mudina doties ielās. Arī Tunisijā bija vērojama līdzīga notikumu gaita. Kāds sevi aizdedzina vai izdara pašnāvību, cilvēki kļūst nikni, tas tiek parādīts televīzijā, tas tiek parādīts Al-Jazeera, cilvēki sāk apzināties, ka nav vienīgie, kuriem pastāvošais režīms ir apnicis. Mēs socioloģijā izmantojam, tā saucamo, „plurālās neziņas” jēdzienu, kas raksturo uzskatu „es domāju, ka esmu vienīgais tāds, tāpēc es par to nerunāju”, piemēram, es esmu homoseksuāls un domāju, ka esmu tāds viens, tāpēc par to nerunāju.  Taču tad kaut kas notiek, piemēram, Kinseja raksti, kas cilvēkiem liek apzināties, ka tādu kā viņi ir daudz. Tas viņus iedvesmo kaut ko darīt. Kur šis „kaut kas” novedīs, nav skaidrs.

– Jūsuprāt, šīs veco un jauno mediju kombinācijas, kas parādās, ir pozitīvas pārmaiņas?
Sākotnēji tas noteikti izskatās pozitīvi. Tomēr pašā pamatā tas nav nekas civilizēts. Tas mūs aizved līdz pirmatnējai situācijai… pūlim, un pūlis, īpaši, vardarbīgs pūlis, nav neviena demokrātijas ideāls. Tā nav situācija, kurā es gribētu dzīvot.

– Tad uzskats par to, ka tīkls ir demokratizācijas instruments, jūsuprāt ir pārspīlēts?
Iespējams, tas ir pārspīlēts. Mēs to nezinām, taču iespējamība pastāv. Viss atkarīgs no tā, kas valda pār šo instrumentu (tīklu). Kas notiks pēc tam, pat, ja cilvēki arī turpmāk varēs izmantot šos medijus savu prasību paušanai, kā piemēram, Volstrītas nemieros, kas kopumā ir vērtējama kā diezgan civilizēta akcija? Jāapzinās, ka šis pūlis, šīs demonstrācijas ir „lipīgas”.  Mēs redzējām, kā tas pārvietojās no Tunisijas uz Ēģipti, Sīriju, Bahreinu, Volstrītu vai Telavivu, un katrā šajā gadījumā protestējošie cilvēki kļuva aizdomīgi kolīdz valdības sāka uztvert šīs aktivitātes nopietni. Protestētāji domā, ka viņi kontrolē medijus, un kolīdz apstākļi mainīsies, viss beigsies. Tomēr, kad iejaucas valdība, uzskatot, ka tas ir kaut kas nopietns, cilvēki sāk ar aizdomām lūkoties uz tās centieniem izvērtēt viņu prasības.

– Vai šodien politiķiem noteikti ir jākomunicē internetā un sociālajos medijos? Vai šie mediji ir nozīmīgs rīks sabiedrības iesaistīšanas veicināšanā un pārliecināšanā vai TV tomēr joprojām spēlē nozīmīgāku lomu?
Es nedomāju, ka sociālie mediji ir labākais veids, kā nodot auditorijai nopietnu ziņojumu, izplatīt kādu lozungu.

– Atgriežoties pie tradicionālās politiskās komunikācijas, vai nepastāv risks, ka beigās forma ņems virsroku pār saturu?
Tā tas ir bijis vienmēr. Ziņojumi ir sagrozīti. Vienmēr viss ir atkarīgs no tā, ko politiķis spēj iznest. Paskatieties uz Obamu, patlaban viņš un viņa atbalstītāji ir lielās nepatikšanās, jo neko no solītā nav izdevies panākt, izņemot varbūt starptautiskās attiecības. Tomēr ne ekonomikā, ne veselības aprūpē viņam īpaši neveicas.

– Mēs arvien vairāk tiekam apbērti ar ziņām un informāciju. Kā jūs domājat, cilvēki iemācīsies apstrādāt visu šo informāciju vai arī viņus šī situācija apmierina?
Es nezinu, vai cilvēki ir laimīgi. Es, piemēram, domāju, ka televīzija ir mirusi vismaz pieredzes pārnešanas izpratnē. Kādreiz bija tā, ka ģimene apsēdās,  visi kopā skatījās TV un viņi zināja, ka kaimiņi un visa pārējā pasaule dara tāpat. Dažādi mediju notikumi sabiedrībai bija svinības, ja vien bija tiešraide, visi to skatījās. Nu tā ir gandrīz pagātne. Ekrānos ir palikuši tikai graujoši notikumi, piemēram, terora akti vai katastrofas – cunami un kari. TV ir kļuvis decentralizēts – cilvēki vairs vienlaikus neskatās vienu un to pašu pārraidi. Mūsdienās cilvēki vispār daudz ciniskāk izturas pret medijiem…

– Apzinoties visas šīs milzīgās pārmaiņas, kas jūsuprāt šobrīd ir lielākie izaicinājumi komunikācijas pētniecībā? Vai ir kādas tēmas vai jautājumi, kas līdz šim vēl nav pietiekami izpētīti?
Es domāju, ka tādi ir. Domāju, ka pētniecībā lielākais uzsvars būs uz sociālo mediju izpēti. Tāpat medijos vispārēja problēma ir, kā es to saucu, informācijas izplatīšanās jeb tas, kā izplatās lietas un kā šīs lietas izplatās ar dažādu ziņojumu palīdzību, kā arī informācijas avoti. Piemēram, ja es redzu, ka Dienvidāfrikā cilvēki savā starpā nosūta ziņojumus, kas ietver vārdu „gripa”, sociālajos medijos šī vārda izmantojuma biežums kļūst augstāks kā parasti. Ja mēs zinām, ka Dienvidāfrikas iedzīvotājiem ir kontakti ar austrāliešiem, varam prognozēt, ka drīz „gripa” būs arī Austrālijā. Tādējādi, man šķiet, ka sociālo tīklu bizness ir nākotne un tas var veicināt demokratizācijas attīstību un var to arī neveicināt.

Raksta oriģināls lasāms Eiropas Žurnālistikas observatorijas angļu portālā.

Tulkojusi Līga Ozoliņa