Vispirms nedaudz personiski, bet reizē – pavisam konkrēti un uzskatāmi. Šā gadsimta sākumā ar kolēģi Sergeju Kruku bijām pirmie no Latvijas un latviešiem, kuri ieguvām doktora grādu informācijas un komunikācijas zinātnēs Rietumos – viņš Parīzē, Sorbonnā, es savukārt Berlīnes Brīvajā universitātē. Pirms tam dažiem tas bija izdevies Lomonosova Maskavas Valsts universitātē – Sandrai Veinbergai, nelaiķei Intai Brikšei un Guntaram Mašiņam (Veinbergam). Trimdā tādu nebija vispār. Tieši Berlīnē savulaik (1926–1944) tika izdots zinātniskais žurnāls Zeitungswissenschaft(vācu val. – avīzes zinātne, tagad Kommunikationswissenschaft– komunikācijas zinātne), kurā savus pētījumus publicēja Alfrēds Bīlmanis – viņš arī uzskatāms par pirmo latviešu komunikācijas zinātnieku, bet vairāk zināms kā bijušais Latvijas sūtnis Maskavā un Vašingtonā.

Smagas terminoloģiskas problēmas

Starplaikā mūsu komunikācijas zinātnes doktoru pulciņš ir pieaudzis, un Latvijas universitātēs ir veselas trīs doktora studiju programmas komunikācijas zinātnē. 1998. gadā Latvijas Zinātnes padome, galvenokārt pateicoties Intas Brikšes ierosinājumam, iekļāva komunikācijas zinātni Latvijas zinātņu nozaru reģistrā. Tādēļ šogad pamatīgu terminoloģisku šoku nozarē izraisīja jaunie Ministru kabineta Noteikumi par Latvijas zinātnes nozarēm un apakšnozarēm (23.01.2018.), kas acīmredzot tapuši un pieņemti bez konsultācijām ar pašiem komunikācijas zinātniekiem. Rezultātā komunikācijas zinātnes nozare tagad oficiāli nosaukta pavisam ačgārni – Plašsaziņas līdzekļi un komunikācija.

Pirmkārt, nav zināms neviens latviešu komunikācijas zinātnieks, kurš masu (plašsaziņas) medijus sauktu par līdzekļiem, un, cik zināms, tā tos sauc vēl tikai krievu valodā Krievijā, kur medijiem tiešām vēl arvien ir nevis patstāvīga, bet tikai instrumentāla loma. Otrkārt, pēc loģikas un terminoloģiskās tradīcijas zinātnes nozares nosaukums pilnībā nesakrīt ar prakses nozari, ko pēta šī zinātne, līdz ar to šajos nosaukumos tiek ievērots nošķīrums, piemēram – literatūrzinātne un literatūra.

Tā ka vārdu izvēlei ir nozīme, turklāt laikā, kad komunikācijas zinātnes studijas joprojām ir vienas no pieprasītākajām Latvijā, tāpat kā komunikācijas zināšanas un speciālisti. Pēdējā laikā it īpaši medijpratībā – sevišķi Krievijas izvērstā informācijas kara dēļ. Vieglprātība un neprofesionālisms šeit ir galīgi nevietā, vēl jo vairāk no Izglītības un zinātnes ministrijas un Ministru kabineta puses. Tieši otrādi, labas un profesionālas komunikācijas nekad nav par daudz un tās pietrūkst, tāpat kā par maz ir komunikācijas izpētes, izpratnes un uz pierādījumiem balstītu komunikācijas skaidrojumu un ieteikumu, tātad – tieši komunikācijas zinātnes.

Vēl un vēlreiz jāpaskaidro jēdzieni

Komunikācija ir saziņa, saprašanās, saskarsme, mērķtiecīgs komunikācijas process (strukturēta norise) starp cilvēkiem, kurā izmanto simbolu mijiedarbību nolūkā panākt sekmīgu saprašanos par to nozīmi. Komunikācijas priekšnosacījums ir komunikācijas procesa dalībniekiem kopīgs zīmju jeb simbolu lietojums, piemēram, valoda, attēli, žesti, kas izriet no kultūras kopības un kopīgas pieredzes. Komunikācija notiek starp vismaz diviem reāliem vai iedomātiem komunikācijas procesa dalībniekiem. Komunikācija ir visaptveroša caurviju cilvēka un sabiedrības dzīves parādība, humanitāro un sociālo zinātņu interdisciplināru pētījumu priekšmets, kas pēc definīcijas atšķiras no tīri tehniskiem signālu nodošanas un bioloģiskiem zīmju procesiem. Galvenokārt kā sociāls un publiskās un masu komunikācijas (plašsaziņas) process komunikācija ir komunikācijas zinātnes priekšmets, kura, tomēr nebūdama universiāla zinātne, komunikācijas jēdzienu tādējādi ierobežo.

Publiskā komunikācija ir kā sabiedrības asinsrite. Oriģinālo komunikācijas zinātnes kā sociālo zinātņu nozares teoriju argumentācijas centrā ir stimuli vai vajadzības, kas nosaka mediju iedarbību vai funkcijas, turklāt vairāk no profesionālā (žurnālistika un mediji, sabiedriskās attiecības, reklāma) un mikrolīmeņa skatupunkta. Savukārt masu komunikācijas jeb žurnālistikas vai mediju socioloģijai, sevišķi teorētiskajai, raksturīgs plašsaziņas kā sociālās komunikācijas struktūru, normu un funkciju skaidrojums, apskatot tās ietekmi vai iespaidu sabiedrības, it īpaši modernitātes, kultūrsociālā, demokrātijas un tiesiskas valsts makrolīmenī.

Tā kā noteicošais sociālās komunikācijas veids arvien ir masu komunikācija, tā arī vēsturiski izveidojusies par komunikācijas zinātnes galveno priekšmetu. Līdz ar to plašākā un nozīmīgākā starptautiskā zinātniskā apvienība nozarē jau vairāk nekā 60 gadus ir viena un tā pati – Starptautiskā mediju un komunikācijas pētniecības apvienība (International Association for Media and Communication Research– IAMCR). Jau desmit gadus man ir gods būt tās loceklim, atbalstot starptautisko apriti šā studiju virziena attīstībai Latvijā.