Komanda, kura strādā augstas spriedzes apstākļos, projekts, kuru jāīsteno, daži noteikumi un daudz radošuma. Tās ir galvenās komponentes, kuras ietver žurnālistikas hakatons, pasākums, kurā vairākas starpdisciplināras komandas izaicina viena otru izstrādāt nelielas programmatūru (piece software). Hakatonu dalībnieki parasti ir ar dažādu profesionālo pieredzi. Viņu vidū var būt žurnālisti, dizaineri, datu speciālisti, pilsoniskie hakeri un vienkārši aktīvi pilsoņi. Tas nav viegls uzdevums: visiem iesaistītajiem ir jāspēj līdzsvarot tehniskā kompetence ar radošumu un dot pienesumu kopējai idejai.
Hakatoni, kuru aizsākumi meklējami IT nozarē, ir kļuvuši populāri arī žurnālistikas vidē. Tik ļoti, ka ir piesaistījuši pat jomas pētnieku uzmanību. Viena no viņiem ir Džena Laurena Boilsa (Jan Lauren Boyles) no Aiovas Universitātes, kura nesen ir aprakstījusi šo fenomentu žurnālistikas kontekstā.
No vienas puses Boilsas pētījums parāda to, kā hakatoni veicina pieredzes un zināšanu apmaiņu starp žurnālistiem, tehnoloģiju speciālistiem un citiem ieinteresētajiem, piemēram, vietējām valsts pārvaldes institūcijām vai sabiedrību kopumā, piemēram, jautājumā par digitālajām inovācijām redakcijās. No otras puses, Boilsa arī parāda to, kā hakatoni ir kļuvuši par interesantām žurnālistikas eksperimentu labarotorijām.
Daudzu žurnālistikas hakatonu pamatmērķis pirmkārt un galvenokārt ir radīt jaunus prototipus mediju industrijai. Bieži komandu izstrādātie risinājumi ir paredzēti satura radīšanas optimizēšanai vai ziņu satura izplatības veicināšanai. Kāda daļa dalībnieku cer, ka viņu izstrādātā aplikācija vai programmatūra tiks pamanīta no izdevēju puses vai arī kādā citā veidā nokļūs tirgū.
Tomēr tā notiek vien ar vidēji 10 līdz 25% no hakatonos radītajām idejām, norāda Boilsa. Finansējuma trūkums, laika ierobežojumi un vadības kultūra, kas dominē tradicionālās žurnālistikas sektorā apgrūtina risinājumu spēju sasniegt plašānas auditorijas.
Sarežģītas attiecības
Kamēr hakatonu organizētāji paši uzsver savu pienesumu žurnālistikas un plašākas sabiedrības attiecību veicināšanā, Boilsas pētījums rāda, ka tas tā nebūt nav. Lai piedalītos šajos pasākumos, dalībniekiem ir jābūt vismaz minimālām priekšzināšanām par kodēšanu un programmēšanu – kaut kas tāds, kas automātiski izslēdz no spēles lielu daļu sabiedrības. Vēl jo vairāk, šie pasākumi bieži vien tiek uzskatīti par slēgtu vidi.
Pat mediju redakcijās žurnālistus, kuri piedalās hakatonos, var piemeklēt grūtības. Šie “žurnālisti-hakeri”, žurnālisti, kuri savas datorlietošanas prasmes plaši pielieto savu darba pienākumu veikšanai, tiek uztverti ar aizdomām. Atsaucoties uz Boilsas pētījumu, šie “hakeržurnālisti” bieži vien izvēlas būt neatkarīgi, nav ieinteresēti veidot sadarbību ar plašākām grupām un bieži vien nav pārāk ieinteresēti arī pārāk ieinteresēti tiešā sadarbībā ar sabiedrību – iezīmes, kuras padara viņus atšķirīgus no tradicionālās ziņu redakciju kultūras.
Boilsa gan arī kritizē redakcijās izplatīto attieksmi, kad tradicionālo formātu žurnālisti bieži nespēj sadarboties ar speciālistiem, hakeriem, pilsoņiem, kuri pēdējos gados ir kļuvuši par daļu no ziņu inovāciju projektiem. Pētījumā izteiktas vēl kādas bažas par hakatonu formātu kā tādu ar minimālu atlīdzību, ilgām darba sesijām un projektu nenoteiktību.
Pilns pētījuma teksts “Ziņu laboratorijas? Eksperimenti ar žurnālistikas hakatoniem” ir pieejams šeit.
Atslēgvārdi:digitālā žurnālistika, hakatons, mediji, mediju inovācijas, žurnālistika, žurnālistikas inovācijas
