Ekonomiskās krīzes rezultātā Latvijā dažādās sfērās populāri realizēt strukturālās reformas. Nu šādas reformas tiek solītas arī Latvijas sabiedriskajiem elektroniskajiem medijiem – VSIA „Latvijas Televīzija” (LTV) un VSIA „Latvijas Radio” (LR).

Augustā šo abu mediju uzraugs Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) publicējusi koncepciju “Par jauna Latvijas Sabiedriskā Elektroniskā medija izveidi“. Lai arī Kultūras ministrijai un Ministru kabinetam vēl jālemj, vai kādu no piedāvātajiem risinājumiem virzīt tālāk, ekspertu vērtējumi par koncepciju ir kritiski. Proti, neatstāj sajūta, ka paredzētās reformas būs drīzāk virspusējas, nevis patiešām strukturālas.

Trīs scenāriji
Lai arī koncepcijas nosaukumā tiek runāts par jauna Latvijas Sabiedriskā Elektroniskā medija izveidi, faktiski ar to tiek saprasta LTV un LR apvienošana. Koncepcijas autori izstrādājuši trīs šīs apvienošanas scenārijus – piesardzīgo, progresīvo un radikālo variantu, kas piedāvā dažādus risinājumus kā mediju satura, pieejamības un arhīva nodrošināšanai, tā medija pārvaldībai.

Piesardzīgā risinājuma variants būtiskas izmaiņas jau eksistējošajā abu mediju darbā neparedz. Proti, tiktu izveidota vienota kapitālsabiedrība ar kopēju administrāciju, taču LTV un LR saglabātu autonomiju uz satura ražošanu un pārraidīšanu. Radikālais risinājums tikmēr paredz būtiskas izmaiņas. Piemēram, tas paredz veidot vienotu kapitālsabiedrību ar vienotu vadību un pārvaldību. Saturs galvenokārt tiktu iepirkts no neatkarīgajiem producentiem, sabiedriskā medija resursus izmantojot vienīgi ziņu raidījumu sagatavošanai. Kā ārpakalpojums tiktu pirkta (nomāta) arī infrastruktūra, kas nepieciešama satura veidošanas, tiešraides un arhīva pakalpojumu nodrošināšanai. Šajā variantā notiktu arī pakāpeniska pāreja uz licenču maksu kā galveno medija finansēšanas avotu, atsakoties no reklāmas ieņēmumiem.

Par Latvijas situācijai piemērotāko risinājumu atzīts progresīvais variants, kas piedāvā izveidot jaunu, vienotu sabiedriskā medija kapitālsabiedrību ar vienotu vadību un pārvaldību. Šim medijam būtu vienota infrastruktūra. Turklāt, ja patlaban abu mediju darbību nodrošina valsts dotācija un reklāmas ieņēmumi, tad perspektīvā notiktu pilnīga pāreja tikai uz valsts budžeta dotāciju kā galveno finansēšanas avotu, kas nodrošināšot finanšu neatkarību.

Strukturāla vai tomēr administratīva reforma?
Koncepcijas ievadā ļoti precīzi ir definētas problēmas, ar kurām pašreizējā situācijā saskaras kā LTV, tā LR. Proti, šie sabiedriskie mediji nepietiekama finansējuma (dažkārt, arī darbinieku pasivitātes dēļ) netiek līdzi jaunāko tehnoloģiju attīstībai, kas ierobežo iespējas operatīvi reaģēt uz lietotāju vajadzību un mediju lietošanas paradumu maiņu. Rezultātā, sastopoties ar pieaugošo konkurenci no komerciālo programmu un kanālu puses, abas organizācijas aizvien vairāk sastopas ar grūtībām saglabāt savu pozīciju tirgū.

Tas viss ir pareizi, un nevar noliegt, ka vienota medija vadība, viens budžets, atjaunota materiāli tehniskā bāze, kas izvietota vienā (jaunā) kompleksā būtu loģisks solis. Tomēr, lasot koncepciju neatstāj sajūta, ka dokuments ir orientēts tieši (ja ne tikai) uz „jaunā medija“ administrācijas pārveidošanu (kam būtu nepieciešama arī jaunā kompleksa būvniecība) un tehnoloģiskās bāzes atjaunošanu, nekādu vērību nepievēršot tam, kāda nākotnē vispār būs sabiedriskā medija loma un kā to visveiksmīgāk nodrošināt.

Par to rakstā žurnālam „Ir“ runā arī Vidzemes Augstskolas lektors un doktorants Vestminsteres Universitātē Londonā Jānis Juzefovičs, norādot, ka „LTV un LR nākotnes zīmētāji ir uzrakstījuši attīstības plānu divām institūcijām, nevis sabiedriskajai apraidei, kas ir vispirms vērtību kopums un tikai tad institūcijas, kas realizē šīs vērtības“[1]. Viņš ierosina apsvērt iespēju nākotnē daļu sabiedriskā pasūtījuma nodot arī privātajiem medijiem, ja tie būtu veiksmīgāki par sabiedriskajiem medijiem kādas konkrētas mērķauditorijas piesaistīšanā un tiem būtu atbilstošs, kvalitatīvs satura piedāvājums.

Šim risinājumam var piekrist, ja par mērķi tiek izvirzīts sasniegt maksimāli plašu sabiedriskā pasūtījuma mērķauditoriju, jo jau patlaban, piemēram, LTV reitingi ir kritiski zemi attiecībā pret komerctelevīzijām. Turklāt gan LTV, gan LR sastopas ar problēmu piesaistīt gados jaunāko auditorijas daļu. Tomēr pirms nodot sabiedrisko pasūtījumu komercmedijiem noteikti būtu jādiskutē, cik plaši izvērst šādu praksi, lai sabiedrisko mediju pastāvēšana vispār nezaudētu savu jēgu. 

Kā apvienot konkurējošus kolektīvus?
Vēl dokumentā daudz tiek runāts par mediju saplūšanu jeb konverģenci, uz ko jaunajam medijam būtu nepieciešams reaģēt. Tas, ko koncepcijas autori piedāvā kā risinājumu, ir kopēja interneta portāla izveide, kurā varēs nodrošināt kā satura skatīšanos tiešraidē, tā arī pieeju arhīvam. Principā labi funkcionējošs medija interneta portāls ir norma jau šodien, bet vai ar to pietiks 2018.gadā, kad jaunais medijs provizoriski varētu sākt darboties. Vai šis portāls tiks izveidots jau ātrāk? Kāds būs jaunā medija piedāvājums attiecībā uz viedtelefoniem? Kā būs ar citiem interaktīvajiem risinājumiem?

Tāpat nepiedodami maz koncepcijā tiek runāts par cilvēkresursu gatavību strādāt jaunā medija ietvaros. Proti, netiek analizēta ne darbinieku profesionālā sagatavotība un izpratne par darbu mediju konverģences apstākļos, nedz tiek runāts par to, kā vispār realizēt abu mediju redakciju apvienošanu. Kādi būs soļi, lai līdz šim konkurējošu redakciju darbiniekus apvienotu vienotā kolektīvā? Kā izskaust to, ka katrs deķīti turpina vilkt uz savu pusi?

Vai tiešām finanšu neatkarība?
Koncepcijas autori norāda, ka progresīvā varianta piedāvātais finanšu modelis, paredzot pāreju tikai uz valsts dotāciju, nodrošinās finanšu neatkarību. Rodas jautājums – no kā? No reklāmdevējiem – varbūt, bet vai arī no valdošās politiskās koalīcijas, kas lems par medija budžetu? „Nav garantijas, (..) ka valdošais vairākums nevarēs diktēt redakcionālo politiku,” analizējot koncepciju, norāda arī biznesa augstskolas „Turība“ Komunikācijas zinātņu katedras vadītājs un Komunikācijas vadības doktora studiju programmas direktors Ainārs Dimants.

Viņš pauž pārliecību, ka nekas labāks par abonentmaksām kā sabiedriskā medija finansēšanas veidu nav izdomāts, tāpēc šajā koncepcijā „vajadzētu atbalstīt progresīvo variantu, pievienojot klāt arī pakāpenisku pāreju uz abonentmaksām, kas nodrošinātu finansiālo un politisko neatkarību”[2].

***
Vai koncepcija tiks pārstrādāta, vai arī tālāk tiks virzīts kāds no piedāvātajiem risinājumiem, skaidrs varētu kļūt līdz gada beigām, kad par to varētu lemt Ministru kabinets. Ja viss noritēs, kā patlaban iecerēts, NEPLP prognozē, ka jaunais medijs varētu sākt darboties 2018.gadā un tā izveide prasīs 42,9 miljonus latu.

Visu koncepciju “Par jauna Latvijas Sabiedriskā Elektroniskā medija izveidi” PDF formātā vari atvērt šeit: LSM_koncepcija

[2] Nozare.lv. Eksperts: Koncepcijā par jaunu sabiedrisko mediju sabūvētas gaisa pilis. http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:tBGGurowg98J:www.nozare.lv/business/top/9027ECB1-C25C-4C5D-890F-E6E3996FFEF6/+dimants,+koncepcija,+nozare.lv&cd=1&hl=lv&ct=clnk&gl=lv (intervijas saīsinātā versija lasāma arī 7guru.lv – http://www.7guru.lv/news/nozareszinas/article.php?id=81116)