Jaunie baroni. Vara, politika un mediji

2013. gada 13. August • Žurnālistikas tematiskās nozares • by

Mediju baroni – mediju īpašnieki, kuri izmanto savā rīcībā esošās redakcijas, lai demonstrētu savu varu un izdarītu politisko spiedienu – ir kļuvuši vēl ietekmīgāki daudzās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs. Visnesenākie mediju pārpirkšanas megadarījumi Amerikas Savienotajās Valstīs un Vācijā norāda uz to, ka baroni atgriežas arī Rietumos.

Patlaban mediju tirgu var raksturot kā trauksmainu. Žurnālistika ir dārga, un kļūst arvien grūtāk to pārvērst peļņā. Mediji ir veiksmīgu biznesa modeļu meklējumos. Ja mediju organizācijas vairs nespēj radīt peļņu, ikvienam, kam pieder šādi mediji, jābūt citai motivācijai tajos investēt. Šādos nestabilos apstākļos, nav jābrīnās, ka atkal parādās jauni mediju baroni.

Kas ir mediju barons? Kanādas mediju pētnieks Deivids Taras (David Taras) ir definējis to kā „spēcīgu mediju īpašnieku, kas redz sevi […] daļēji kā uzņēmēju, daļēji kā žurnālistu un daļēji kā politiķi. Mediju magnātu ietekmi nosaka nevis tas, ka tie izdara komerciālu spiedienu uz ​​ziņu veidošanu, bet tas, cik lielā mērā tie iesaistās […] cīņā kā žurnālistikas veidotāji un politiskie partizāni. Viņi ir iegādājušies laikrakstus un viņiem pieder TV stacijas tieši tāpēc, ka viņi ir dedzīgi politiskie kaujinieki.”

Mediju baronu fenomens ir jāaplūko kopā ar jautājumu par mediju koncentrāciju noteiktu īpašnieku rokās. Kad ģimeņu vai individuālo īpašnieku vadītās mediju organizācijas vairs nespēj sevi atpelnīt, parādās vēlme tās pārdot. Tad daudz varenāku un turīgāku konkurējošo mediju grupas var pavērst situāciju savā labā, iegūstot gan politiski, gan ekonomiski.

Mediju magnātu atgriešanās nesen bija novērojama arī ASV. Vēl ilgi pirms Džefs Bezos (Jeff Bezos) nopirka Washington Post un miljardieris Džons Henrijs (John Henry) nopirka Boston Globe, The New York Times mediju eksperts Deivids Kars (David Carr) uzskaitīja vairākus mediju magnātu piemērus. Viņš apgalvo, ka šī parādība ir cieši saistīta ar krīzi ASV laikrakstu industrijā, kas ir sarukusi uz pusi pēdējo septiņu gadu laikā. „Ja lielākā daļa laikrakstu ir neekonomiski, nespējot nodrošināt peļņu, …, kas joprojām vēlas būt to īpašnieki?” viņš jautā. „Bagāti puiši,” ir viņa atbilde, un viņš precīzē, „Ne tikai labi pārtikuši, bet tādi, kuri jau sen sevi neredz vienmuļajā ekonomiskajā dzīves realitātē. Protams, ir arī citi dārgi hobiji, bet cik gan daudz antīku automobiļu vai 19.gadsimta ainavu var jums piederēt?” Kars paredz, ka daži no šiem jaunajiem īpašniekiem visdrīzāk izmantos savu [mediju] „kolekciju” politiskiem mērķiem vai mērķiem, kas kalpos citām viņu biznesa interesēm.

Eiropā situācija ir daudz sarežģītāka, jo mediju baronu saknes un izpausmes ir daudz neviendabīgākas nekā ASV. Dažās valstīs, piemēram, Itālijā, Francijā vai Lielbritānijā, „vecie” mediju baroni ir bijusi daļa no mediju industrijas jau vairākas desmitgades. Mediju magnāti kā, piemēram, Rūperts Mērdoks (Rupert Murdoch) ir izmantojuši savus medijus, lai atbalstītu vienu politisko partiju vai citu, tikmēr, piemēram, Silvio Berluskonī (Silvio Berlusconi) ir ļaunprātīgi izmantojis savus medijus, lai nodrošinātu sev spēcīgas politiskās pozīcijas. Pirms viņiem, Hesus de Polanko (Jesús de Polanco) Spānijā, Hans Dičands (Hans Dichand) Austrijā un, vēl agrāk, Aksels Springers (Axel Springer) un Rūdolfs Augšteins (Rudolf Augstein) Vācijā vai Alfrēds Harmsvors (Alfred Harmsworth jeb Lord Northcliffe) un Roberts Maksvels (Robert Maxwell) Lielbritānijā bija tipiski mediju baroni – rada veidus, kā diskrēti izrādīt savu varu un reizēm arī atklāti demonstrēt savus muskuļus.

Salīdzinājumam, mediju baroni Austrumeiropā ir jaunpienācēji. Bet to ir kļuvis tik daudz un tie ir kļuvuši tik spēcīgi, kā rezultātā šī parādība tagad tiek saistīta tieši ar postkomunisma valstīm. Šajās valstīs mediju baroni kļuva ietekmīgi politiskie spēlētāji jau pašā 1990.gadu sākumā, drīz pēc Padomju Savienības sabrukuma.

Pēckomunistiskā Krievija radīja vairākus mediju baronus, no kuriem daudzi vēlāk zaudēja savu varu, jo sadūrās ar Vladimira Putina režīmu. Mediju baroni ir kļuvuši spēcīgi arī Balkānu valstīs, piemēram, Serbijā, Albānijā, Rumānijā un Bulgārijā, kur tie nostiprinājās mediju tirgū jau pašos šo valstu demokratizācijas pirmsākumos. Pārējie vietējie mediju magnāti parādījās uz skatuves pēc tam, kad Rietumu investori aizgāja no tirgus, piemēram, Mecom pameta Poliju, WAZ grupa – Serbiju vai Bonnier aizgāja no Latvijas.

Eiropā, mediju baronus var sagrupēt trīs grupās: „slēptie”, „plaši zināmie” un „potenciālie”. Galvenie „slēpto mediju magnātu” piemēri nāk no rietumu Balkāniem. Daudzos gadījumos patiesie šo mediju īpašnieki nav nosakāmi, jo tie slēpj sevi ārzemēs vai ārzonu kompānijās. Tāds savā ziņā bija arī laikraksta Diena stāsts – pēc tam, kad Zviedrijas mediju koncerns Bonnier AB to 2009.gada vasarā pārdeva, uzņēmuma jaunie īpašnieki ilgstoši netika atklāti, līdz gadu vēlāk kļuva zināms, ka īpašnieks ir uzņēmējs Viesturs Koziols, bet par patiesajiem laikraksta īpašniekiem arvien tiek uzskatīti 3A jeb par Latvijas oligarhu trijotni uzskatītie esošie un bijušie politiķi, par kuriem intervijā runā arī bijušais laikraksta Diena un Dienas mediji galvenais redaktors Guntis Bojārs.

Tomēr Balkānos situācija šķiet daudz dramatiskāka. Nesen publicētajā Serbijas pretkorupcijas padomes ziņojumā no 30 valsts nozīmīgākajiem medijiem faktiskie īpašnieki nebija zināmi 18 mediju organizācijām. Tikai viens piemērs: Zeļko Mitrovičam (Zeljko Mitrovic) pieder TV Pink un 4,95% no TV Avala. „Taču,” kā skaidro Serbijas mediju pētnieks Veselins Kļajičs (Veselin Kljajic) no Belgradas Universitātes, „Austrijas uzņēmums Greenberg Invest, kam pieder 48% TV Avala, tiek uzskatīts, ka ir cieši saistīts ar Mitroviču. Tas raisa sabiedrībā spekulācijas par to, ka šī TV stacija patiesībā pieder Mitrovičam.”

Albānijā mediju īpašumtiesības ir mazliet caurskatāmākas, tomēr arvien sabiedrībā valda uzskats, ka „juridiskie īpašnieki nav patiesie īpašnieki”, saka Artans Fuga (Artan Fuga), komunikācijas profesors Tirānas Universitātē. „Kopējais laikrakstu un televīzijas kanālu skaits ir ļoti liels attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, un reklāmas tirgus joprojām ir samērā neliels. Tas rada grūtības izveidot dzīvotspējīgu mediju biznesu.” Īpašnieki izmantot plašsaziņas līdzekļus un to spēku, galvenokārt, „lai izdarītu spiedienu un gūtu cita veida labumus”, saka Albānijas Mediju institūta direktors Remzī Lani (Remzi Lani).

Salīdzinot ar rietumu Balkānu valstīm, piemēram, Rumānijā, kā arī Čehijā un Ukrainā, ir „plaši zināmie” mediju baroni, kas ir ļoti spēcīgi un zināmi. Mediju īpašumtiesības ir ļoti koncentrētas, bet – pārredzamas.

Rumāniju varētu saukt par „Austrumu Itāliju”. Ievērojamam skaitam cilvēku un ģimeņu, kas atrodas turīgāko rumāņu vidū, pieder svarīgi mediji, pat, ja mediju bizness nav galvenais viņu uzņēmējdarbības virziens. Starp visiem mediju magnātiem jāmin Dinu Patriciu un Danu Voiculesku. Patriciu, vienīgais rumāņu miljardieris, kas iekļauts Forbes bagātnieku sarakstā, ir bijušais parlamenta  loceklis, ievēlēts no liberāli demokrātiskās partijas, un viņam pieder Adevarul-Holding, kas savukārt ir drukātās preses un Adevarul TV īpašnieks. Voiculesku tiek uzskatīts par otro ietekmīgāko mediju īpašnieku Rumānijā. Viņš ir arī Rumānijas Konservatīvās partijas līdzdibinātājs. Lai arī šobrīd viņa meitas Korīna un Kamēlija vada Intact Media Group un tās piecus TV kanālus, četrus laikrakstus, žurnālus un citus mediju kanālus, „to redakcijas joprojām ir cieši saistītas ar Voicelesku politiskajām ambīcijām”, apgalvo Alīna Vasiliu (Alina Vasiliu), Andreja Sagunas Universitātes Konstantā žurnālistikas profesore.

Čehijā, Jaromirs Soukups (Jaromir Soukup), Empresa Media un mediju aģentūras Medea īpašnieks, pats sevi dēvē par Čehijas „Berluskonī”. Viņš atbalstīja Zaļo partija, sociāldemokrātus, nesen arī bijušo premjerministru Janu Fišeru (Jan Fischer) prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā. Vēl viens uzņēmējs, kurš apvieno politiku, biznesu un medijus, ir 58 gadus vecais Andrejs Babišs (Andrej Babiš), kurš ir nopelnījis miljonus ar savu agroķīmijas uzņēmumu Agrofert. Viņa pašreizējā izplešanās un ienākšana mediju biznesā saistās ar plašā reģionālo bezmaksas nedēļas laikrakstu tīkla 5 +2 iegādi.

Ukrainā ekonomiskās liberalizācijas process gāja roku rokā ar pieaugošu korupciju un ar politiskajām aprindām saistītu finanšu-ražošanas grupu jeb tā saucamo „klanu” veidošanos. Mediji kļuva par pievilcīgiem šo grupu aktīviem. Rezultātā, bagātākie ukraiņu oligarhi, piemēram, Rinats Akhmētovs (Rinat Akhmetov) un Viktors Pinčuks (Victor Pinchuk) ir arī lielākie mediju īpašnieki.

Latvijā šajā kategorijā var ierindot ar Ventspils mēru saistīto cilvēku grupu, kas izdod laikrakstu Neatkarīgā Rīta Avīze un vairākus žurnālus. Tomēr, kā norāda mediju eksperte, RSU asociētā profesore Anda Rožukalne, monogrāfijas Latvia’s media owners. A monograph on Latvia’s media system and the most important owners there of autore, šim laikrakstam, gluži tāpat kā laikrakstam Diena šobrīd lielas sociāli politiskas ietekmes vairs nav. Viņasprāt, mēs pieminam Neatkarīgo kā klasisku mediju baronu piemēru, „jo gadu gaitā esam pieraduši to pieminēt. Iespējams, ir neliela grupa cilvēku, politikas veidotāji, kuri lasa šo avīzi un izdara secinājumus par noteiktiem aizkulišu procesiem, bet valsts attīstības virziena noteikšanā vai auditorijas izpratnes veidošanā šim laikrakstam nav nekādas ietekmes”.

Bez šī „klasiskā piemēra” Latvijā iezīmējas vēl vairāki mazāki mediju baroni, kuru rokās koncentrējas virkne mediju un kuri savas īpašumtiesības šajos medijos neslēpj. A.Rožukalne min Latvijas otro lielāko pilsētu Daugavpili, kurā izveidojušies pat vairāki šādi „mediju mudžekļi”. Piemēram, „Eiropas Parlamenta deputāts Aleksandrs Mirskis un Oļegs Guščins izveidojuši diezgan lielu mediju tīklu, tāpat Daugavpils lielākās kabeļtelevīzijas kompānijas Dautkom īpašniece Jeļena Pankeviča, kurai pieder arī avīze, interneta portāls, interneta pakalpojumu sniegšanas firma”.

Neskatoties uz valdošo viedokli, ne visi mediju baroni ir austrumu oligarhi: vairāki „plaši zināmie” mediju baroni vienmēr ir veiksmīgi darbojušies Rietumeiropā. Itālijā Silvio Berluskonī jau vairākus gadu desmitus ir varenākais no tiem visiem. Tomēr viņa galvenais konkurents Karlo de Benedeti (Carlo De Benedetti) un vairākas citas Itālijas ģimenēm piederošas mediju impērijas vienmēr ir izdevušas avīzes – nevis, lai gūtu peļņu, bet to sniegtās politiskās ietekmes dēļ. Itālijā šī parādība tiek saukta par „editoria impura” (netīrais izdevējdarbības bizness).

Francijā, Martinam Bouguesam (Martin Bouygues), piektā lielākā Eiropas celtniecības uzņēmuma īpašniekam, pieder 44% TF1, lielākās Francijas televīzijas stacijas akciju. Viņš ir bijušā Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī un viņa pirmās sievas Sesīlijas vedējtēvs, kā arī viņu dēla Luisa krusttēvs. Seržs Dasaults (Serge Dassault), kaujas lidmašīnu piegādātājs Francijas armijai un labējā spārna partijas UMP senators, tiek uzskatīts par jauno Francijas mediju magnātu. Viņam pieder Figaro Group, kas izdod lielāko nacionālo dienas laikrakstu Le Figaro (300 000 kopiju tirāža) un vadošo Francijas televīzijas iknedēļas TV žurnālu (6 miljoni kopiju tirāža).

Lielbritānijā visredzamākais mediju magnāts ir Rūperts Mērdoks, kam pieder The Times (ikdienas tirāža 400 000), The Sun (2,6 miljoni eksemplāru dienā), 40% BskyB, viņš ir arī Sky News īpašnieks, izmantojot News UK (agrāko News International). Ir daudz runāts par to, kā viņš izmanto plašsaziņas līdzekļus, lai ietekmētu politiku, tomēr to līdz šim ir bijis grūti pierādīt. Tomēr nesenais Levesona ziņojums par Mērdokam piederošā laikraksta „News of the World” telefonu sarunu noklausīšanās skandālu un mēģinājumu uzpirkt policiju, parādīja daudz skaidrāk viņa saikni ar valdību.

Rietumeiropā un Polijā ir daudz „potenciālo” mediju baronu: bagātu mediju īpašnieku, kas, protams, varētu kļūt par mediju baroniem, tomēr līdz šim nav izrādījuši šādas politiskās ambīcijas. Piemēram, Vācija un Šveice ir valstis ar tikai dažiem aktīviem mediju magnātiem. Tomēr arī šajās valstīs mediju īpašumtiesības arvien vairāk koncentrējas atsevišķu spēlētāju rokās un daudzi plašsaziņas līdzekļi kļūst arvien neienesīgāki. Šie mainīgie apstākļi rada labvēlīgu vidi, lai rastos jauni mediju magnāti, tādējādi apdraudot demokrātiju.

Divas lielākās Vācijas izdevniecības – Bertelsmann un Springer, kuru ieņēmumi 2012.gadā sasniedza 16,6 un 3,3 miljardus eiro – šobrīd vada mantinieces: Liza Mona (Liz Mohn) un Frīda Springere (Friede Springer), esot divas pasaulē ietekmīgākās sievietes mediju uzņēmējas. Viņas ir grūti iedomāties kā „mediju baroneses” – viņas ir privāti cilvēki, kuri nealkst nonākt rampu gaismā. Tajā pat laikā, šīs abas mediju kompānijas ir nozīmīgi politiskās spēles dalībnieki. Bertelsmann gadījumā, ar kompāniju cieši saistītais fonds nav tikai ideju ģenerēšanas vieta, bet ir kļuvusi par politiski spēcīgu organizāciju. Tikmēr spēcīgākās politiskās figūras Springer grupā, iespējams, nav vis izdevniecības īpašnieki vai direktori, bet Bild-Zeitung redaktors Kajs Dīkmans (Kai Diekmann), cilvēks, kurš var mainīt politiķu karjeras Vācijā.

Šveicē, populistiskais politiķis Kristofs Blohers (Christoph Blocher) nesen ir ieguldījis Basler Zeitung, padarot viņu par mediju baronu, kas sabiedrībā ir radījis apjukumu. Tomēr spēku līdzsvars valstī būtu apdraudēts tikai tad, ja kāds no divu lielāko privāto plašsaziņas līdzekļu, Ringier un Tamedia  līdzīpašniekiem jebkad izrādītu politisko ambīciju pazīmes.

Arī Polijā ir darīšana ar „potenciālajiem” mediju magnātiem pēc tam, kad Rietumu investori Orkla Media un Mecom aizgāja no šī tirgus. Jaunie reģionālo mediju īpašnieki pagaidām ir atturīgi un cenšas līdzsvarot savu atbalstu dažādām politiskajām grupām. Lielākie mediju īpašnieki Zigmunts Soloržaks (Zygmunt Solorz-Żak) un Valteru (Walter) un Veičertu (Wejchert) ģimenes, kam pieder divas privātās nacionāla mēroga televīzijas kompānijas – Polsat un TVN, drīzāk tiecas pēc politiskā līdzsvara un labvēlīgas biznesa vides radīšanas, nevis cenšas iegūt atpazīstamību un ietekmi uz politiskajiem procesiem.

Kamēr Rietumeiropas investori ir aizvirzījušoies no Austrumeiropas, vismaz viens krievu oligarhs ir veiksmīgi „iebrucis” Rietumos: Aleksandrs Ļebedevs (Alexander Lebedev) kļuva par nozīmīgu Lielbritānijas laikrakstu tirgus spēlētāju un iespējamo mediju baronu pēc tam, kad iegādājās London Evening Standard (vakara avīze, kas reiz bija par maksu, bet nu ir bezmaksas avīze ar vairāk nekā pus miljonu lielu tirāžu) un Independent (aptuveni 70 000 tirāža dienā) un Sunday Independent (aptuvenā tirāža 100 000). Viņš un viņa dēls Jevgēnijs Ļebedevs (Evgeny Lebedev) kopš tā laika ir sākuši izdot jaunu laikrakstu „i”, kas ir vidēji liels tirgus spēlētājs ar aptuveno tirāžu 300 000.

Arī Latvijā nostiprinās ar Krieviju saistītais mediju koncerns Baltijas Mediju Alianse. Pēc A.Rožukalnes teiktā, „šis ir tipisks krievu mediju vides pārstāvis, kas meklē ietekmīgus sabiedrotos politiskajā vidē, viņus apkalpo un gūst labumu”. Par šī koncerna relizēto mediju instrumentalizāciju savā rakstā runā arī profesors komunikācijas zinātnē Ainārs Dimants, norādot, uz Baltijas Mediju Aliansei piederošā Pirmā Baltijas kanāla realizēto praksi. Proti, tas pārraida saturu, ko piedāvā Maskavā raidošais Pervyj kanal, saturu par Baltijas valstīm turklāt pasniedzot no Krievijas skatu punkta.

Mediju baroni Eiropā parādās dažādās formās un apjomos. To darbības veidi, mērķi, ko tie vēlas sasniegt atšķiras no valsts uz valsti. Politiskā kultūra, tirgus lielums, bagātība,- viss ietekmē to, kā tie darbojas. Nav viegli noteikt skaidrus mediju magnātu uzvedības modeļus. Bet ir pamats secināt, ka mediju baroni ir ieguvuši būtisku varu vairākās Eiropas valstīs. Arvien pieaugošā plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību koncentrācija un tradicionālo mediju rentabilitātes samazināšanās ir izsaukusi jaunu mediju investoru vilni, kuru motivāciju investēt varētu ietekmēt politiskās intereses. Vēl nevar droši apgalvot, vai tas attiecas arī uz Džefa Bezos un Varena Bafeta (Warren Buffett) neseno ienākšanu ASV laikrakstu tirgū.

Šveices un Vācijas piemēri un notikumu attīstība Amerikā ļauj zīmēt scenārijus par to, kas varētu notikt tālāk: ja laikrakstu rentabilitāte turpinās samazināties tik strauji kā ASV, vairāki no tiem kļūs maksātnespējīgi kā Frankfurter Rundschau vai tiks slēgti, kā piemēram, Financial Times Deutschland, un citi savulaik prestižie „vecie” izdevumi, piemēram, Basler Zeitung itin viegli var kļūt par upuri „jaunajiem” populistiskajiem baroniem, kā piemēram, Bloheram. Šie jaunie magnāti nevar izmantot nekontrolējamu politisko ietekmi, kā piemēram, Silvio Berluskonī Itālijā, tomēr ļoti koncentrētā mediju tirgū sadarbība ar populistiskiem mediju īpašniekiem un populistiskiem politiķiem var apdraudēt demokrātisko līdzsvaru. Mēs esam to redzējuši notiekam Austrumeiropā. Tas varētu notikt arī Rietumeiropā.

Tikmēr attiecībā uz situāciju Latvijā, A.Rožukalne norāda, ka tuvākajā nākotnē noteikti jāpievērš uzmanība tam, kā attīstīsies Baltijas Mediju Alianses koncerns, jo tas varētu strauji izplesties arī internetā. Uzmanība jāpievērš arī MTG, kam pieder TV3, TV6, LNT, Kanāls 2, TV5, StarFM, jo kopš LNT iegādes uzņēmumam komerctelevīziju tirgū ir maza konkurence gan satura radīšanas, gan auditorijas, gan reklāmas tirgus kontekstā. Turklāt šobrīd tas veiksmīgi ieiet interneta vidē. Rožukalne gan MTG nevēlas ierindot klasisko mediju magnātu rindās, kas censtos izplest politiskos taustekļus.MTG gadījumā tā ir medija ekonomiskā ietekme, jo viņu pozīcija tirgū ir tāda, ka citiem gluži vienkārši kļūst grūti konkurēt un pastāvēt,” saka A.Rožukalne.

Raksta veidošanā piedalījusies Tina Betels, Hana Birizova, Filips Di Salvo, Nataša Fioretī, Kristina Gelana, Jonila Godole, Miliča Jevtiča, Olena Kutovenko, Marko Nedeljkovičs, Darija Orlova, Mēra Selva and Rrapo Zguri. Tulkojusi no angļu valodas un papildinājusi ar Latvijas situācijas aprakstiem – Līga Ozoliņa.

Saīsināta šī raksta versija ir publicēta Neue Zürcher Zeitung.

Foto kredīts: Chris Devers / Flickr CC

 

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

Send this to friend