Atriebības projekta vadītājs

2013. gada 25. March • Galvenais raksts, Mediju ekonomika, Preses brīvība • by

Divarpus gadi vadošos amatos vienā no lielākajiem mediju uzņēmumiem, pieci jauni a/s “Diena” valdes sastāvi, piedalīšanās shēmu spēlē un viens norīts krupis. Tāds pēc sarunas izskatās avīzes “Diena” vadītāja Gunta Bojāra nesenās karjeras kopsavilkums. Bet tas, nav viss, jo fonā ir jautājums, kā strādāja redakcija, jūtot, ka laikraksts, iespējams, pieder trim Latvijas politikā ietekmīgiem cilvēkiem, uz ko norāda arī nule no amata atbrīvotais izdevniecības „Dienas žurnāli” izdotā vīriešu dzīvesstila žurnāla „Playboy” galvenais redaktors Jurģis Liepnieks.
Laikraksta “Diena” bijušo vadītāju Gunti Bojāru intervē Anda Rožukalne.

LAI “DIENA” NETRAUCĒ
Amatu atstājušais “Dienas mediju” un laikraksta “Diena” galvenais redaktors Guntis Bojārs laikraksta Diena īpašnieku  maiņā, kas notika 2009.gada 3.jūlijā, noskatījās no malas. Viņš tolaik bija jaunas pieredzes meklējumos interneta portālā patti.lv un LTV “Panorāmā”. Laikrakstā Guntis atgriezās 2010.gada pavasarī un ieņēma savu agrāko amatu, kļūstot par pētnieciskās žurnālistikas nodaļas vadītāju.

–  Vai saprati, kāpēc cilvēkiem, kam pieder “Diena”, vajadzīgs šis ieguldījums?
Daudzas lietas cilvēkiem saistās nevis ar aprēķinu, bet ar emocijām. Man šķiet, ka šiem cilvēkiem, tas bija gards kumoss, to bija labi apēst, nerēķinot, kas būs. Katram bija savi iemesli. “Diena” savā laikā ir katram personiski nodarījusi pāri. Viens tāpēc tagad dabū daudz un dikti tiesāties, otrs tādēļ ir izbeidzis savu karjeru politikā, trešais arī. Es teiktu tas ir atriebības projekts.

– Nopirkt un tālāk – kā remdēt atriebību?
Iespējams, galvenā dziņa ir atriebība. Tam, ka mērķis bija “Dienu” nolikvidēt, es neticu. Drīzāk neitralizēt. Lai “Diena” netraucē. Bet no biznesa viedokļa tas aktīvs ir neizrēķināts, jo avīzes vara mūsdienās samazinās. Te atriebība ir aizmālējusi acis: man ir izdevība, es pirmo izsalkumu pārvaru… Bet tad tu sāc rēķināt un nesanāk. Iespējams, secini, ka mums nav politiskās ietekmes, biznesa rādītāju arī nav, tad viņi sāka avīzi svaidīt.

–  Uz kā turējās tava motivācija piedalīties citu atriebības projektā?
Bija ambīcija parādīt, ka varu attīstīt mediju uzņēmumu. Ir lietas, ko var izdarīt tikai Dienas koncernā. Bēdīgākais, ka regulāri nonācu mīnusos – psiholoģiski, organizatoriski. Labi, ka es vispār spēju visu pasākumu saturēt.

–  Vai esi saņēmis pārmetumu par komformismu, principu trūkumu?
Ko tik neesmu saņēmis? Labi pārzināju,  ko saka lasītāji. Kādam nepatika viens vai otrs, kādam konformisms, bet tad tu skaties, kāds ir iemesls.

–  Kas bija jauno īpašnieku mērķis?
Tas nebija tikai bizness. Visērtākais modelis, kāpēc izdevīgi turēt avīzi, – tu vari strādāt uz pasūtījuma rakstiņiem. Minēšu piemēru. Tas bija “Jaunajā avīzē” ap 1998.gadu. Tā piederēja grupai “Mono M”. Es biju ziņu dienesta vadītājs, īsti nezināju, kas ir “Mono M”. Pēkšņi lidostai bija kaut kāds konkurss par tax free veikaliem, kurā piedalījās “Mono M”, un es uzzināju visu par īpašniekiem. Tā bija vēlēšanās caur avīzi izspēlēt kārti, ka konkurss ir negodīgs. Tad vajadzēja pirmo lapu un varēji strīdēties, bet vajadzēja publicēt. Atšķirībā no “Mono M”, kam intereses bija ļoti šauras, “Dienas” īpašniekiem iespējams, tā ir iespēja kaut kā strādāt politikā.
No populārākajiem īpašnieku mērķiem – peļņa vai politiska ietekme – varētu būt abi. Skaidrs, ka trijotnei vajadzīgas gan politiskās, gan ekonomiskās dividendes.
Bet “Dienas” īpašniekiem traucēja, ka viņi ir trīs. Visi – rakstura cilvēki. Tas traucē vienoties. Iespējams, tas palīdzēja man noturēties: vienam es neesmu ērts, bet pārējiem diviem esmu ērts. Viņi bija sadalījuši darba laukus.

–  Kam bija darba lauks pēdējā periodā?
Šķēlem. Pie Staņēviča bija Lemberga kārta, bet tagad atnāca Šķēle.

–   Vai tu juti šo personību ietekmi?
Varu pateikt novērojumu līmenī. Atšķirība starp Aivaru un pārējiem ir tāda, ka viņam jau kaut kas ir. Šajā kompānijā viņš piedalās novērotāja statusā, viņam kauties, izcīnīt savu varu baigi nevajag. Līdz ar to viņa periodā, viņa zvaigznājā viss ir mierīgāk, virzīts uz biznesu. Daces Andersones laiks to iezīmēja un arī Normunda Staņēviča laiks. Par to liecina fakts, ka par valdes priekšsēdētāju tika iecelts finansists. Ja viņš, man, iespējams, gribēja pārstāstīt kāda cilvēka politisko vēlmi, tad to nemācēja. Savukārt Ancupova ienākšana un arī Kota ienākšana raksturīga ar diezgan straujām kustībām.

KAMĒR SUŅI GULĒJA
–  Kāpēc atgriezies “Dienā”, ja īpašnieki bija mainījušies?
Man “Diena” ir dvēseles lieta. Jau strādājot kopā ar Sarmīti Ēlerti, man bija idejas, kā varētu mainīt saturu, kā padarīt šo avīzi lasītājiem vajadzīgu, jo mēs sākām zaudēt auditoriju.

–  Vai Aleksandram Tralmakam, kas aicināja strādāt “Dienā”, jautāji par īpašniekiem?
Sākumā uz to skatījos attālināti. Atceros, Baiba Rulle man jautāja, ko tu necepies par Roulendiem. Es atbildēju: kamēr man viņi netraucē, tikmēr necepšos. Tralmaks dziedāja savu nevainīgo dziesmiņu, ka nekas slikts nav. Es viņam ticēju, jo biju iepriekš strādājis kopā, kad viņš bija “Dienas” direktors.

–  2010.gada 16.jūnijā, tu nomainīji Daci Andersoni “Dienas” redaktora amatā. Kāda ir tava versija par to?
Tajā laikā a/s “Diena” valdē bija Zigmārs Meija (SIA “Dienas mediji” valdes loceklis no 2010.gada 22.aprīļa līdz 12.jūlijam – aut.piez.). Tikāmies sapulcēs, kur izklāstīju savas idejas. Dace bija “Dienas biznesa” cilvēks un ar manu atnākšanu, es ticētu versijai, ka es viņu pārspēju ar kādām idejām. Dace domāja, kā avīzi noturēt, es sāku runāt, kā attīstīties. Izdomāju kampaņu “Gudri, godīgi, cilvēcīgi”, kad Dace bija redaktore. Tad Zigmārs Meija un Inga Gorbunova, tālaika “Dienas mediju” galvenā redaktore, jautāja, kā redzu avīzes attīstību, ja būtu galvenais redaktors. Man vienmēr paticis būt otrajā pozīcijā, tā ir ļoti ērta, bet sapratu, ka vienā brīdī jākāpj uz skatuves. Tajā laikā īpašnieku jautājums izskatījās tā  – “suņi gulēja”, tos nejutu. Ar īpašnieku faktoru saskāros, kad redakcijā ieradās Sergejs Ancupovs un Dzintars Zaļūksnis.

– Tas  notika jau pēc mēneša, 2010.gada 12.jūlijā Ancupovs bija “Dienas” galvenais redaktors.
Uz redakciju atnāca Ancupovs, Zaļūksnis, viņi aizgāja uz slaveno kabinetiņu, kur bija valdes vai padomes sēde. Sapratu, ka kaut kas notiek un gaidīju, ka man pateiks –  tu esi brīvs.
Ancupovs gribēja būt “Dienas” galvenais redaktors, un viņu iecēla amatā. Inga šajā sēdē pasaka, ja būs Ancupovs, tad viņa nebūs “Dienas mediju” galvenā redaktore. Viņa no amata atteicās sapulces laikā. Amats palika brīvs. Ko tagad darīt? Zaļūksnis, kas bija pielikts Ancupovam par vietnieku, bija nobijies, kā tiks galā ar avīzi.  Par to Bojāru dzirdētas labas atsauksmes, tā viņi mani ielika tukšajā Ingas vietā. Tikmēr daru ikdienas darbus un par to neko nezinu.
Nesapratu rokādi, bet biju ticis pie kaut kā labāka. Bija bažas, ka Ancupovs ar Zaļūksni kaut ko mainīs, bet sapratu, ka esmu galvenāks par viņiem. Tajā pašā sēdē Uldi Salmiņu iecēla par valdes priekšēdētāju. Bija trīs figuranti: Zaļūksnis, redakcija un Salmiņš. Ceturtais biju es, kas staigāja no vienas salas uz otru, jo tās savstarpēji nesatikās.

–  Bet tu vienalga vadīji “Dienu”?
Atceros, pateicu Ancupovam, lai labāk neiet uz redakciju, tur tevi nošaus. Viņš arī pats baidījās, sūtīja Zaļūksni. Ancupovs automātiski pret sevi nostādīja. Zaļūksnis bija mazliet labāks, bet viņi sajuta kaut ko nelabu. Bija epoizode, kad Zaļūksnis Jūrmalā sasauca kādus 15 jaunos censoņus ar domu, ka viņi varētu visus nomainīt. Arī “Neatkarīgās” redakcijai bija zvanījuši, vai viņi varēs nosegt, ja kaut kas…

–  Bet kas tevi motivēja palikt?
Svarīgs ir kolektīvs.  Man ar viņiem ir emocionāla sasaiste. Bija arī personīgā vēlme attīstīt uzņēmumu. Esmu iekšēji spītīgs: ja esi izdomājis, turpini, nevis norauj pusceļā.

UZ VISU BANKU
–  Ļoti drīz 5.augustā ieradās Viesturs Koziols ar  jaunu redaktoru fotogrāfu Ilmāru Znotiņu.
Stāsts ar Ancupovu beidzās ar to, ka redakcijā darbs praktiski nenotiek, jo ir tāds galvenais redaktors. Ancupovs neko nedara, vēl ir Uldis Salmiņš, valdes priekšsēdētājs, kurš neko nesaprot. Bija arī portāla jaunā redaktore  Gunita Ogriņa. Ilgi domāju, ko darīt. Vienīgais risinājums, kas ienāca prātā, gāju uz visu banku – vai nu es atlaižu vai atlaiž mani.
Tad notika tā. Plāniņš bija pa nakti izdomāts, tas bija sešos no rīta. Sagatavoju atlaišanas rīkojumus, preses relīzi, ka atlaižu Ancupovu, iedevu Annai Muhkai (toreizējā mārketinga vadītāja – aut.piez.) komunikācijas plānu. Neviens cits neko nezināja. No rīta izsūtījām preses relīzi. Es zināju, ka Uldis Salmiņš ap deviņiem brauc uz darbu un aizsūtīju īsziņu, ka gribu satikties tepat uz Mūkusalas riņķa Čilli picā. Viņš saka ok, es piebraucu, pica nestrādā, tāpēc satikāmies stāvvietā. Iekāpju Salmiņa mašīnā, viņš uz mani kā uz trako skatās. Bez piecām deviņi, mašīnā bija ieslēgts radio Skonto un tur viņš dzird, ka Bojārs atlaidis Ancupovu un Zaļūksni. Domāja, ka es viņu tūlīt nogalināšu, ka man ir nazis līdzi.
Salmiņam izstāstīju savu domu, teicu, ka labāk pieņemu šādu lēmumu. Informācija uzreiz nosedza visu mediju telpu un akcionāri nonāca ļoti neērtā situācijā. Atlaist Bojāru būtu vēl sliktāks signāls. Inga Gorbunova bija aizgājusi uz kaut kādām pārrunām, no turienes viņa rakstīja īsziņu: ”tu vari iet uz mājām!”.
Pēcpusdienā jau ieradās Viesturs Koziols. Vienas dienas laikā notika vērienīgi notikumi. Es domāju, akcionāri no situācijas izlīda perfekti. Ja pirms tam visu laiku bija runa, ka nezinām, kam pieder “Diena”, ar šo gājienu viņi parādīja Koziolu.

–  Vai tev ir versija, kāpēc Ancupovs ieradās?
Ancupova ienākšanu saistu ar konkrētu vāku “Digitālgeita 2”[1]. Tas bija stāsts, ka Lattelecom dabūja virszemes apraidi. Informācija bija salikta kopā, atgādināts Valsts kontroles ziņojums. Nebija kas šausmīgi jauns, bet, iespējams, akcionāri saredzēja tajā kaut ko politisku… Tur bija stāsts par Ēķi un Šķēli, jo virszemes apraides konkurss ir vinnēts, tad Ēķis ir norēķinājies ar Šķēli. Gulbis (Lattelecom vadītājs – aut. piez.)  iedeva tiesā prasību pret mani, Andersoni un pret Dienu par nepatiesu ziņu atsaukšanu[2].
Neilgi pēc tam ieradās Ancupovs. Ja tu man jautā par kaut kādām figūrām, pieņemu, ka īpašniekos ir šīs trīs figūras, kas stāv aiz avīzes, tad viņu laiks bija sadalīts pa periodiem. Kad es atnācu un bija Dace Andersone, bija mazā ventspilnieka laiks, kad ieradās Ancupovs – bija Šķēles laiks. Digitālgeitas publikācija radīja jautājumus: ko tu tur nevari izkontrolēt, kāpēc viņi tā raksta par mani?
Kad atlaidu Ancupovu, bija jautājums, ko darīt. Nešaubos, ka pirmā doma bija nošaut mani. Bet ar to neko neiegūtu. Viņiem vilkās pakaļ stāsts par nezināmiem īpašniekiem, tā kā no publikas viedokļa labi – re, beidzot īpašnieks uzradies.

–  Kā mainījās darbs?
Nekā. Par Viesturu – man ir dalītas jūtas. No vienas puses viņš šajā stāstā ir sliktais zēns, jo pārstāv valdi, īpašniekus, iespējams ir Šlesera cimds un rokas… Sliktais no mediju tīrības viedokļa. No otras puses Koziols izrādīja interesi par to, kā uzņēmumu attīstīt. Domāju, Viesturam bija dots laiks, kurā Bojārs jāpārbauda. Mēs kaut kādā ziņā sadziedājāmies.

– Kāds bija tā pamats?
Biznesa pamats. Nāca vaļā Galeria Riga un viņa paziņas taisīja šo projektu; viņi jautāja, vai “Diena” negrib uztaisīt publisko newsroom. Man patika tā ideja! Ambīcija izvilkt “Dienu” no zaudējumiem nebija pazudusi.

–  Tā viss ripoja līdz 2011.gada februārim, kad ieradās Romāns Meļņiks un Normunds Staņēvičs, arī Edgars Vaikulis. Tad kaut kas mainījās?
Viņi idejas izteica, bet līdz fundamentāliem lēmumiem neviens netika. Tajā laikā aizgājām kaut kādā super politkorektumā. Bija vēlēšanas, un taisījām intervijas ar partiju līderiem. Pirmo reizi tika publicēta vēlēšanu publikāciju programma.

NORĪT KRUPI!?
–  Un kad Sandris Točs parādījās?
Ja runājam par to, vai bija izšķiršanās palikt vai nepalikt un kurā brīdī ūdens smeļas mutē, kad tu kāp sev pāri un rij tos krupjus… Točs (“Dienas komentētājs – aut.piez.) savā ziņā ir vienīgais krupis, ko es esmu norijis.
Viesturam bija maniere, viņš ieteica dažādus cilvēkus. Edgars Vaikulis diena.lv redaktora amatā, tā bija viņa ideja. Formula: paņemam uz pārbaudes laiku, paskatāmies. Vaikuļa stāsts ar to arī beidzās.
Ar Toču bija līdzīgi. Bet man bija lielāki iebildumi, tie bija arī no redakcijas puses. Nevis oligarhu jautājums, bet mani satrauca krievvalodīgo atbalsta puse, ko viņš pārstāv. Es varētu teikt, ka Točs pēc pārliecības ir “Saskaņas centra” cilvēks.
Pirms Toča iecelšanas satikos, izrunājos, sapratu, ko viņš domā un gāju pie Viestura oponēt. Saruna ar Sandri man nepatika. Ar laiku jūti “Dienas” auditoriju, kādas ir nostājas, gaidas. Runā ar Sandri un jūti, ka viņš ir nevis pret, bet varētu radīt nesaprotamu auditorijas reakciju. Mēs izrunājām, kas ir nosacīti sarkanās līnijas, piemēram, par krievu valodu, ka nevar būt otra valsts valoda.

–  Kāds bija tas norītais krupis?
Biju nobažījies, ka viņš savā darbībā ies pret “Dienas” auditoriju. Par Andreju Panteļejevu (“Dienas” komentētāju nodaļas vadītājs) ir pavisam cits stāsts. Redakcijā bija iebildumi, vai bijušais Satversmes aizsardzības biroja darbinieks var uzreiz iekāpt komentētāju nodaļā? Andrejs nebija pretrunā ar “Dienas” auditoriju. Bet Sandra viedokli es nepieņēmu.

–  Tev nācās viņu pieņemt darbā.
Mani argumenti, kā redzi, ir baltiem diegiem šūti. Nesaku, ka Sandris darītu kaut ko sliktu, kaut ko grautu, tiktu izmantots politiskiem mērķiem… Bet komentētāju nodaļā svilpo vējš un jau trešo reizi Viesturs jautā, ko tu runā emocionālas muļķības, pamēģini. Bija posms, kad mēs ar Sandri karsti diskutējām. Tad viņš sāka bļaut un aizgāja prom, domāju, tūlīt teiks, ka redaktors kaut ko spiež, bet nē – atraksta īsziņu, tev bija taisnība, pārtaisīšu. Ja cilvēks domā citādāk, tu nevari uzlikt uzpurni, katru dienu kontrolēt katru uzrakstīto vārdu. Varbūt tas ir pārspīlētu sajūtu jautājums, kas radīja iespaidu, ka man kaut ko uzspiež.

–  Vai tu vari raksturot, kāda bija redakcionālā neatkarība?
No augšas nekā nebija. Es pat teiktu lielā koncernā vadlīnijas būtu vajadzīgas, jo tu nesatiec īpašniekus katru dienu, bet, iespējams, viņiem ir savi uzstādījumi. Modelis būtu apmēram tāds, ka reizi gadā vienojies par par biznesa plānu un par vadlīnijām. Tur varētu būt 10 punkti: mēs aizstāvam eiro ieviešanu, aizstāvam to vai to… Piemēram, krievu valoda kā otra valsts valoda – nē. Tā kā neviens nespēja to izlemt, es formulēju vērtības. Ja “Diena” ir aizstāvējusi ārzemju kapitālu Latvijā, mēs to saglabājam. Ja “Diena” ir bijusi par eiro un iekļaušanos ES, šī vērtība turpinās. Klāt pieliku izglītību, enerģētiku un demogrāfiju. Tie bija jājamzirdziņi.

–  Kas notika ar vēl vienu “Dienas” vērtību – godīga politika, valsts neizmantošana biznesa interesesēs? Kā tā izskatījās īpašnieku kontekstā?
Mēs rakstījām gan par deputātu ētiku… Drīzāk bija resursu trūkums, lai celtu pamatīgākas lietas. Nebija žurnālistu, kas varētu kaut ko jaunu atklāt. Tie cilvēki (īpašnieki) no politbiznesa viedokļa, tie trīs vaļi, patiesībā jau bija sasieti.

–  Par noslēgumu. Jaunais redaktors Aigars Freimanis bija kārtējais “Dienas” vadītājs, kas nāca tavā vietā?
Viņš ir Jāņa Gavara projekts. Droši vien likās, ka Freimanis varēs uztaisīt labāku avīzi. Es brīdināju, ka visās kompānijas ir vadītājiem pietuvināto loks un plāniņš var nenostrādāt. Pats gribēju attālināties no avīzes un vairāk strādāt ar “Hugo” projektu.

–  Tad jaunā darba piedāvājums bija tas, ko vēlējies?
Jā, tas būtībā bija mans plāns. Vienīgā atšķirība, kamēr nebija atnācis Kots, visi atbalstīja, teica – strādā, taisi budžetu. Pēc tam tas izrādījās nevajadzīgs. Es pat jautāju Gavaram, kā tad būs? Viņš teica, es nezinu, varu garantēt darbu līdz aprīlim. Pēc tam arī par sevi nezinu, viņš teica. Ja attīsti šādu projektu, tu nevari tā mētāties!
Pirmās bija bažas, ka man samazinās algu. Tā nenotika. Vienīgais, kas nepatika, ka no jauna sāku darba attiecības ar pārbaudes laiku. Ja nebūtu spēlējis šo spēli iepriekš, ja nebūtu redzējis, kā viss tiek shēmots, es teiktu, forši  – strādājam tālāk. Bet pārbaudes laiks, tas nebija adekvāti pret mani, it sevišķi tāpēc, ka pats “Hugo” biju izdomājis. Negribēju nekur iet, kolēģu faktors nostrādāja, Freimanis arī nav nekāds zvērs. Bet es runāju ar Kotu un sapratu, ka “Hugo” projekts viņam neliekas perspektīvs.

– Spēle atkārtojās trešo reizi, kas lika izšķirties, ka vairs neturpini?
Jaunas mediju platformas projekts ir baigais ieguldījums, tajā saskatīju iespējas ģenerēt naudu. Ja sāc šādu lielu projektu, tu būvē jaunu mediju. Tad gan man radās jautājums, kā vārdā es to daru?! Cīnos, turu kopā cilvēkus, izdomāju lielu projektu, lai pelnītu naudu, un tevi par to čakarē. Tie īssavienojumi visu laiku bijuši, bet tajā brīdī bija aptuveni tā, ka tev noliek priekšā būvlaukumu, tu tur būvē, bet tevi visu laiku tur uz grauda – nošaus vai nenošaus? Visu laiku mazliet kā ministrs dzīvoju, nezinot, “valdība” kritīs vai nekritīs.

– Pēc tava stāsta iznāk, ka cilvēku aiziešanai no “Dienas”, auditorijas šaubām nebija pamata, ja saki – viss bija izturams un kārtojams?
Fināls parādīja, ka nekas tur nebūs, ka vienā pusē kāds visu laiku varbūt ir cieties… Mēs nezinām, kāds būs stāsta turpinājums. Viens no secinājumiem, ka auditorijai ir nevis gluži vienalga, bet kamēr tas neparādās saturā lieliem burtiem rakstīts, tad audiorijai ir vienalga, kas ir īpašnieki. Es centos nevis būvēt visu pilsētu uzreiz, bet veidot projektus, kas var būt kā torņi. Tad cilvēki redz, ka tu esi kaut ko pabeidzis pat tad, ja tas tornis ir viens tajā sabrukušajā pilsētā. Tas princips labi strādāja. Sabūvējot dažus torņus, dabūjām moderna medija reputāciju, kas bija nojaukta ar īpašnieku problēmu.

A/s “Diena” īpašnieku, vadības un redakcionālajām pārmaiņām laika posmā no 2009. līdz 2013.gada pavasarim vari izsekot notikumu hronoloģijā, kas apkopota šajā PDF materiālā: Diena_notikumi_2009_2013


[1]http://www.diena.lv/sodien-laikraksta/skele-saistibas-ir-nokartotas-740858

[2] http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/dienas-raksts-par-digitalgeitu-sadusmo-gan-lnt-gan-lattelecom-740938

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , , , , ,

Send this to friend