Tiecoties saglabāt esošo auditoriju un cenšoties piesaistīt jaunu, mediji nāk klajā ar dažādām stratēģijām, lai nokļūtu tuvāk savam lietotājam.

Tādējādi kāpinot savu pieejamības līmeni, redakcijas uzņem viesus, tiekas ar lasītājiem, darbojas atklātā pilsētvidē. Šāds atvērto redakciju princips lietotājam rada iespaidu, ka tieši viņš ir gaidīts, ka tieši viņa viedoklis ir svarīgs, ka medijs vairs nav nekas tāls un abstrakts.

Kāpēc mediji arvien plašāk atver savu redakciju durvis, auditoriju uzrunājot arvien jauniem līdzekļiem? Kā šajā situācijā jūtas paši mediju pārstāvji, un ko no tā visa gūst patērētāji?

Barjeras krīt. Apsveicam!
„Barjeras nojaukšanai starp redakciju un sabiedrību ir dziļa jēga: katram medijam ir svarīga stabila auditorija, kurai savukārt būtu tikpat stabila piederības sajūta medijam, kuru tā patērē. Mijiedarbei var būt visdažādākās formas: pārskatāmības palielināšana, kad auditorijas pārstāvji var fiziski ienākt redakcijā, kļūstot par medija ikdienas darba daļu, palīdzot veidot ciešākas, daudz personiskākas attiecības,” uzskata mediju eksperte Anda Rožukalne.

Viņa ir pārliecināta, ka atvērtība vērtējama kā pozitīva tendence, kas patērētājam ļauj justies kā līdzvērtīgam sarunas partnerim. Turklāt atvērto redakciju popularitāti veicina arī attīstītās tehnoloģijas – saziņa notiek ātrāk, draudzīgāk un vieglāk.

„Protams, vienlaikus tas ir arī mārketings: attiecību siltumu vieglāk pārdot. Bet ir tikai normāli, ka mēs visi – satura veidotāji un saņēmēji – atrodamies kopīgā telpā. Jebkurās attiecībās dzimst emocijas, kas veicina piederības sajūtu, un tas nav slikti: nošķirtības mazināšanās rada arī lielākas kontroles iespējas, jo ne žurnālistu, ne redakciju darba iekšpusē nedrīkstētu būt noslēpumi, kurus nedrīkstētu izpaust sabiedrībai. Tieši caurskatāmība ir jaunā objektivitātes definīcija: kad zinām, kā viss notiek un kādas metodes ir konkrētās darbības pamatā, iespējams izvērtēt, cik process ir godīgs un atbildīgs,” uzsver Rožukalne.

Savukārt mediju organizētie domubiedru pasākumi – koncerti, tikšanās, vakariņas, ir vēl viens veids, kā medijs piedāvā ko vairāk nekā ikdienas produktu. „Turklāt ar sabiedriskajām aktivitātēm un interaktīvo formu medijs vēsta arī par tā kritērijiem un vērtībām: piemēram, „Latvijas Avīze” ar izdotajām grāmatām pauž vēstījumu, ka šai izdevniecībai ir svarīga latviešu oriģinālliteratūras popularizēšana.

Ciešā sadarbība ar auditoriju ir arī žurnāla „Ieva” veiksmes stāsta pamatā. „”Ievas” vasaras nometne, kurā notiek tik cieša sadarbība ar auditoriju, žurnāla veidotājiem devusi skaidru izprati, kas ir tā lasītāja – proti, kas ir mūsu Latvijas sieviete, kas viņas dzīvē notiek. Un, ja tu regulāri uzzini, kas viņas dzīvē ir jauns, ko viņa domā, tu raksti tieši viņai, un viņa saņem to, ko gaidījusi. Tas ir viens no faktoriem, kāpēc „Ieva” ir līderis žurnālu tirgū,” skaidro mediju eksperte.

Interesanti, ka atvērto redakciju princips jau gadiem ir reģionālās preses ikdiena: „Laukos taču cilvēki satiekas diendienā, cits citu pazīst, tā ka tuvināšanās līmenis ir problēma tieši nacionālajiem un globālajiem medijiem. Starptautiskie pētījumi rāda, ka kopumā redakcijas diemžēl ārkārtīgi maz zina par savu auditoriju; drīzāk tās dzīvo pieņēmumos par to, ko sabiedrība no tām vēlas, kā arī pilda reklāmdevēju prasības, bet tam nav nekāda sakara ar realitāti.”

Tajā pašā laikā ciešās attiecības ar auditoriju palielina medija atbildību: ja tu pazīsti cilvēku un zini, ko viņš domā, ko jūt, tad, veidojot saturu, īpaši rūpēsies arī par informācijas un satura kvalitāti.

Radio trijās dimensijās
Šobrīd no visām Latvijas radiostacijām pieejamības jomā vistālāk gājis „Radio 101”: tā stiklotā telpa gluži fiziski atrodas publiskā vietā, kur uz studijā notiekošo var noraudzīties garāmgājēji, tiešraide no studijā notiekošā skatāma internetā, bet radio translācija tiek atskaņota arī uz ielas.

„Jau pašā sākumā, kad doma par radio vēl tikai dzima, viens bija skaidrs: tam jāatrodas pilsētas vidū,” stāsta „Radio 101” rīta programmas veidotāja Zane Peneze.

„Galvenais kritērijs bija – tā, lai pašiem interesanti. Kāpēc gan vajadzētu slēpties? Muļķīgi to būtu darīt tirdzniecības centrā vai ēdnīcā, bet atbilstošā telpā dzīvu notikumu vidē – kāpēc nē?” – Zani papildina viņas kolēģis Eduards Švāns.

„Radio 101” prototips meklējams Ņujorkā. Tomēr par pionieriem Latvijā šajā jomā viņi sevi nesauc: mēģinājums veidot atvērto studiju Latvijā bijis arī iepriekš. Pirmā bija Rietumu radio. Kas līdzīgs notika arī leģendārajā klubā „Casablanca”, visbeidzot, jāatceras arī atraktīvais TV3 raidījums „Hakizaka”, kas četras reizes dienā tiešraidē tika pārraidīts no improvizētās studijas klubā „Kaļķu vārti”, turklāt darbība risinājās arī uz pašas Kaļķu ielas, par raidījuma dalībniekiem kļūstot garāmgājējiem. Tomēr nav zināma neviena cita radio studija, kurā notiekošajam varētu sekot līdzi tā, kā to piedāvā „Radio 101”.

Protams, „Radio 101” atrašanās vieta provocē arī paradoksiem, bet tāda nu ir viņu ikdiena: reāla dzīve reālā pilsētā. „Ir gar logiem gan jaunieši dejojuši, gan cilvēki durvis sajaukuši, meklējot veikalu. Bet pārsvarā improvizācijas esot veiksmīgas: reiz raidījuma laikā hokeja treneris Znaroks gājis garām, tad nu iesaukuši studijā un parunājušies. Tāpat bijis ar „Dinamo” faniem pēc kādas aktuālas spēles: „Iesaucām zēnus iekšā, parunājāmies, fotografējāmies,” atceras Eduards. Zane Peneze atzīst – tas ir intuīcijas un arī pieredzes jautājums: „Veiksmīgi strādājām arī vēlēšanu naktī, aicinot cilvēkus izteikt savu viedokli. Tomēr garāmgājēju, kas vēlas izteikties, ir daudz, bet ne visus var laist pie mikrofona, tāpēc jāprot „lasīt” sejas.”

Žurnālisti – „universālie kareivji”
„Šobrīd lasītāju saplūšana ar medijiem notiek visās iespējamās formās – ir gan iespēja komentēt, tā iesaistoties satura veidošanā, gan komunicēt vēl neskaitāmos veidos,” saka izdevniecības SIA „Dienas Mediji” galvenais redaktors Guntis Bojārs. Tieši „Diena” ir viens no laikrakstiem, kas gājis vistālāk komunikācijā ar auditoriju: no drukāta laikraksta attīstījies spēcīgs interneta medijs, tuvs ziņu aģentūrai – ar karstākajām ziņām, videomateriāliem un tiešraidēm (pašlaik – regulārais „Dienas rīts”), veidojot nopietnu konkurenci televīzijai.

Lai gan veiksmīgi sāktajā projektā „Dienas viesistaba” (atvērta telpa tirdzniecības centra „Galleria Rīga“ 5.stāvā, kur visu dienu ikviens varēja ciemoties, lasīt izdevniecības žurnālus un laikrakstus, baudīt tēju, kafiju, nesteidzīgi tērzējot ar izdevniecības darbiniekiem, iesaistīties publiskās intervijās vai diskusijās ar politiķiem un ne tikai) iestājies pārtraukums, G. Bojārs uzskata, ka ar laiku pie šīs komunikācijas formas varētu atgriezties. „Atvērtā viesistaba bija viens no paņēmieniem – eksperimentāls variants, ka varam strādāt arī tā. Mediji visā pasaulē meklē visdažādākās iespējas, kā tuvināties lasītājam. Tas ir arī finanšu jautājums, kas aktuāls katram medijam – kā lielās konkurences apstākļos noturēt savu auditoriju. Jābūt unikālam un atšķirīgam. Tas ir jutīgākais un ilglaicīgākais jautājums, kas aktuāls visām redakcijām.”

Tomēr ir joma, kurā „Diena” atkal sevi pieteikusi kā drosmīgu pionieri. Proti, tā kļuvusi par pirmo Latvijas masu mediju, kas digitālo tehnoloģiju piedāvājuma apstākļos pagājušā gada vasaras sākumā radījusi īpašu produktu visiem iPad lietotājiem – jaunu nedēļas žurnālu „PiektDiena”, kurā rodami labākie nedēļas temati, komentāri, fotoreportāžas un dažādas recenzijas kino, kultūras un auto jomā, tāpat pieejami arī padomi gardēžiem.

Turklāt „PiektDiena” nav tikai lasāma – tā ir arī klausāma un skatāma. Īsi sakot – tā kļuvusi par multimediālu produktu, kas Latvijas žurnālistikai pavēris pavisam jaunas, gluži revolucionāras iespējas. Līdz pat šim brīdim tas joprojām ir pirmais Latvijas iPad žurnāls, pat vairāk – kopš 2011. gada 4. novembra iznākusi arī tā Android versija. Tāpat kā iPad versijā, te rodamas speciāli atlasītas un sagatavotas ziņas tieši „PiektDienas” lasītājiem. Raksti papildināti ar fotogrāfijām, video un aktīvām saitēm uz ārējiem resursiem vai sociālo tīklu profiliem. „Pat lielākajām un progresīvākajām britu izdevniecībām šāda pakalpojuma nav,” gandarījumu par „PiektDienu” neslēpj G. Bojārs.

Kāpinot video tiešraižu lomu portālā, loģisks ir jautājums, kā to pieņem „Dienas” redakcijā strādājošie, kuri līdz šim nav eksponējušies kadrā, bet tagad tas kļuvis par viņu ikdienas pienākumu. „Tā ir mana pārliecība: nu, nevajag vairs augstskolām „ražot” specifiskus radio, televīzijas vai rakstošos žurnālistus, jo medijā strādājošajam žurnālistam šodien jābūt universālam. Iespējams, ka no rīta būs jāveido reportāža Latgalē, brienot pa dubļiem, bet vakarā jāiet kadrā un jāizskatās respektabli, arī balsij jābūt trenētai. Mūsdienu mediju specifika to pieprasa. Protams, šim uzskatam iebilst daļa no vecākās paaudzes žurnālistiem, kas gadu desmitiem strādājuši ierastajā laikraksta modelī: domu par parādīšanos ēterā viņi kategoriski noraida.”

Bailes zaudēt auditoriju
Savukārt mediju un publisko attiecību pētniece, žurnāliste un publiciste Sandra Veinberga uzskata, ka rietumu valstīs atvērto redakciju periods ir jau pagātne: „Ziedu laiki šai ziņā tika piedzīvoti 90. gados, veidojot publiskās tribīnes un ļaujot sabiedrībai izteikties pie brīvā mikrofona, tādējādi cerot uz lielāku popularitāti un plašāku auditoriju. Tomēr ar laiku lielākā daļa mediju no šīs pieredzes atteicās, jo neko būtisku tas nedeva.”

Veinberga ir pārliecināta – šādas mediju aktivitātes neveido reālu atgriezenisku saiti, tieši otrādi: „Baidoties zaudēt publiku, mediji sāk apdāvināt savus lasītājus: organizē elitāru grupu koncertus, piedāvā grāmatas, abonementus kino apmeklējumam, ceļojumu izlozes iespējas vai citas aktivitātes.

Zviedrijā publikas apskatei tikko tika atvērti ilgi slēptie Aizsardzības ministrijas slepenie tuneļi, kas izvietoti zem pilsētas. Tad nu viena no lielākajām avīzēm saviem abonentiem piedāvāja iespēju īpašo ekskursiju apmeklēt bez maksas, ņemot līdzi piecus draugus… Jā, itin kā ekskluzīvi, tomēr šajā kontekstā atvērtās redakcijas neuzskatu par panākumiem bagātu gājienu. Drīzāk tā ir panika, baidoties zaudēt auditoriju.”

KO PAR ŠĀDU MEDIJU ATVĒRTĪBU SAKA LIETOTĀJI?

Jana, grāmatvede (28)
Katru rītu eju garām „Radio 101”… Mani sajūsmina tas, cik viegli un vienkārši šie cilvēki jūtas savā darbavietā. Rodas sajūta, ka medijs ir visiem pieejams, tas ir mūsējais. Laikam jau tieši šo personīgo jauko iespaidu dēļ esmu kļuvusi šīs raidstacijas fane.

Juris, šoferis (49)
Izklausīšos vecmodīgs, bet mani īpaši neinteresē visi tie jaunie uzlabojumi – video, internets, iesaistīšanās publiskās aktivitātēs, uz ko mediji aicina un tamlīdzīgi. Lai gan dēli mani mudina kļūt laikmetīgākam, palieku uzticīgs radio – un tas ir Latvijas Radio 2. Mašīnā braucot, viņu pozitīvisms mani pilnībā uzlādē.

Gabriela, skolniece (19)
Pirms dažiem gadiem krustmāte atbrauca no žurnāla „Ieva” vasaras nometnes – nekad tik priecīgu un foršu viņu nebiju redzējusi. Ļoti laba ideja, kā iedraudzēties ar savām lasītājām un veicināt klientu lojalitāti.

Skaidrīte, pensionēta skolotāja (67)
Lai gan ar datoru un internetu esmu uz „tu”, esmu palikusi uzticīga avīzei, ko varu turēt rokā, dzerot savu rīta kafiju. Tajā pašā laikā respektēju jauniešu tiekšanos uz moderno: mazdēls Raivo lieto plaukstdatoru un visu skatās un klausās internetā. Bet tas, ka avīzes un žurnāli piedāvā vēl kaut ko citu, ir ļoti labi – kāpēc neizmantot iespēju piedalīties dažādās aktivitātēs, turklāt tas veicina draudzību, lasītājiem ļaujot iepazīt tos cilvēkus, kuri veido konkrēto izdevumu.

Elita, sabiedrisko attiecību speciāliste (40)
Visu pieņemu ar zināmu distanci. Gatavojot brokastis ģimenei, klausos „Radio Skonto” un priecājos par viņu mājīgo čalošanu, bet darbā domāju, kā sapludināt visas zināšanas par multifunkcionālajiem medijiem un iespējām, ko tie piedāvā. Manuprāt, atvērto redakciju princips tikai veicina uzticību medijam – tam taču nav nekāda sakara ar finanšu informāciju vai valsts noslēpumu.