Latvijas mediji: liela peļņas kāre, maz ambīciju

2013. gada 25. July • Mediju ekonomika, Redakcijas menedžments • by

Vasaras sākumā mediju eksperte, RSU asociētā profesore Anda Rožukalne plašākai sabiedrībai prezentēja savu monogrāfiju Latvia’s media owners. A monograph on Latvia’s media system and the most important owners there of, kurā analizēta Latvijas mediju attīstība kopš neatkarības atgūšanas, identificējot aktīvākos un ietekmīgākos mediju īpašniekus un to darbības stratēģijas. Tas ir pirmais šāda veida zinātniskais pētījums, izdots angļu valodā, e-grāmatas formātā.

Eiropas Žurnālistikas observatorijas portāls parzurnalistiku.lv aicināja Andu Rožukalni uz sarunu par būtiskākajiem secinājumiem, tendencēm, ko atklāj grāmata, un Latvijas mediju nākotni.  

Kas bija galvenais, ko tu vēlējies pateikt par Latvijas mediju īpašniekiem?
Galvenā doma bija nevis visus īpašniekus izskaitīt un izskaitļot, bet saprast, kāpēc cilvēki veido medijus, kādi ir viņu galvenie mērķi. Tāpēc es pētījumā intervēju mediju īpašniekus un vadītājus. Izrādījās, ka biznesa modeļi un mērķi ir diezgan vienveidīgi, ka ir diezgan ierobežots loks cilvēku – apmēram trīsdesmit cilvēki, kas Latvijā nosaka mediju kvalitāti, ka patiesībā gandrīz visi kaut cik ietekmīgi mediji atrodas nelielu draugu grupu vai ģimeņu rokās, ka kopumā mediju bizness ir neliels.

Toties uzņēmumu dažādība ir liela: dominē mediju organizācijas, kuru bizness ir ļoti saistīts ar komerciāliem mērķiem un kas arī citiem medijiem uzspiež diezgan primitīvu, komerciālu domāšanu, bet, protams, ir arī mediji, kas cenšas aizstāvēt konkrētas idejas, kuri dibināti, lai dotu ko noderīgu sabiedrībai. Tomēr kanālu daudzums nenozīmē saturisko un kvalitātes daudzveidību.

Vai bija kas tāds, kas tevi pašu pārsteidza?
Pārsteidza mediju īpašnieku pieticīgais ambīciju līmenis. Vienmēr skaļi runā par mediju politiskajām saitēm, bet man gribas teikt, ka tās ir sekundāras. Galvenā ir ļoti vienkārša vēlme gūt peļņu, daudz neinvestējot, noturēties tirgū. Tad var izmantot arī politiskās naudas atbalstu. Vienkāršie mērķi nosaka sabiedrībai piedāvātā satura kvalitāti. Visi noskatās populārāko virzienu, tēmas vai veidu, kā iegūt reklāmas investīcijas, kā piesaistīt auditoriju, un uz to strādā. Taču cilvēki jau redz, ka lielākā daļa mediju runā vienādi, ka kvalitāte ir viduvēja un peļņas intereses aizsedz visu pārējo.
Pēdējā laikā situācija mainās, īpaši, interneta mediju biznesā. Tā pārstāvji daudz runā par kvalitātes nozīmi, saprotot, ka nākotne nav tajā, kā n-tajos veidos sapakot jau esošo informāciju, bet gan, kā piedāvāt kaut ko jaunu un oriģinālu, kā parādīt satura kvalitāti.

Vai Latvijas auditorija pietiekami nopietni uztver mediju īpašnieku nozīmi?
Domāju, ka lielākā daļa auditorijas medijus redz to satura robežās. Par mediju īpašniekiem interesējas ļoti aktīvi cilvēki, kuriem svarīgi zināt, kam pieder uzņēmumi, kuru produktus viņi lieto. Lielākoties informācija par mediju īpašniekiem ir pieejama, bet tā netiek īpaši izplatīta, jo jāsaprot, ka pašam mediju biznesam tas nav izdevīgi, lai pārāk detalizēti kāds to saprastu. Tāpēc arī cilvēki zina tos aizdomīgākos uzņēmumus, par kuru negodīgu darbību kaut kas dzirdēts, ap kuriem jau mīti izveidojušies. Bet cilvēki nezina, ka, piemēram, daudzas no populārākajām radio stacijām pieder tikai dažiem cilvēkiem, ka tās paslēpušās ārzonas firmās, nezina, ka Daugavpilī ir veselas mediju grupas, kas pieder ļoti šauram cilvēku lokam, Latvijas politikā ļoti labi zināmiem cilvēkiem. Daudzi nav dzirdējuši, ka visi lielie ziņu portāli pieder ietekmīgiem Igaunijas un Skandināvijas mediju uzņēmumiem. Bet man nenāk ne prātā pārmest, ka kādam šī informācija nav būtiska, jo cilvēkiem ir daudz kas cits, par ko interesēties. Tieši tāpēc ir vajadzīgs šāds pētījums, lai tad, ja kādam rodas interese, viņš to var atrast, izlasīt un saprast, ieraugot Latvijas medijus arī citu valstu mediju sistēmu kontekstā.

Un kā ar mediju profesionāļiem? Viņiem šie jautājumi rūp?
Skaidrs, ka žurnālistiem interesē, pie kā viņi strādā, kam un kā palīdz noplenīt. Bet patiesībā ir maz mediju organizāciju, kurās žurnālisti var lepoties ar saviem īpašniekiem. Piemēram, Santā neviens nekad neko nav slēpis, īpšnieki saprot mediju būtību, viņus interesē satura kvalitāte un tas nav tik primitīvs bizness, kur naudas dēļ darīs jebko. Šajā uzņēmumā mediju īpašnieki iegulda savu darbinieku kvalitātē. Taču šādu firmu nav daudz. Darba tirgus ir ļoti šaurs, uzņēmumi ir vāji, žurnālisti nevar justies stabili. Strādājot redakcijā, arī tad, ja tev nav pieņemama īpašnieka politika, tu nevari visu laiku būt opozīcijā. Tāpēc arī žurnālisti ikdienā cenšas kombinēt profesionālo pašcieņu uzturošus darbus ar tādiem, kas īsti nav žurnālistika, bet ko liek darīt mediju īpašnieks – parasti tie ir kaut kādi apmaksāti raksti, reklāmas materiāli.
Latviešu mediju žurnālistu vidē vēl ir būtiska doma, ka viņi var ietekmēt notikumus, ka jāpilda sargsuņa funkcija, bet krievu žurnālistikā bieži nav šādu mērķu un misijas – es daru to, kas man patīk, nav svarīgi, kāda ir mana izglītība. Te ir ļoti daudz amatieru, kas nākuši darīt  interesantu darbu, viņi reti analizē, kāda ir šī darba jēga vai arī visu lieliski saprot, bet pieņem to kā neizbēgamus vides noteikumus.

Nedaudz cits gadījums laikam bija ar Dienu, kad vienā brīdī uzņēmumu pameta ievērojams skaits cilvēku, lai izveidotu paši savu izdevumu Ir, jo viņi nebija apmierināti ar to, kādā vidē bija jāstrādā.
Diena patiešām ir īpašs gadījums, kas parādīja, cik trausla ir mūsu mediju sistēma, cik atkarīga no dažādiem notikumiem, ka īpašnieku maiņa vienā mediju organizācijā var sašķobīt visu Latvijas avīžniecību.

Šobrīd Dienā ir kārtējais žurnālistu aizplūšanas vilnis. Vai Dienai vēl ir nākotne?
Cilvēki bēg no bezcerīgas darba vietas. Šajā mediju uzņēmumā ir perspektīva attīstīt žurnālus, kultūrai veltītu saturu, piedāvāt drukāšanas pakalpojumus, taču kā laikraksts tas ir zudis. Tur nav ideju. Visi tie, kas cerēja, un es tajā skaitā, uz kaut kādu Dienas atdzimšanu, pārdzimšanu, otro, trešo vai piekto augšāmcelšansos, tie sen jau ir atraduši kaut ko citu, uz ko cerēt. Dienas gadījumā ļoti spilgti izpaužas tas, kā vienā medijā cenšas sakombinēt visu – draugu būšanu, mazu biznesiņu, mazas politikas taisīšanu, savu hobiju un savas gaumes tiražēšanu. Šobrīd, ja godīgi, izņemot Latvijas Radio avīžu apskatu, neviens cits šai avīzei nepievērš milzīgu uzmanību.

Vai to pašu nevar teikt par Neatkarīgo. Vai nav tā, ka pieminam šo izdevumu, jo to vienkārši ir jāpiemin?
Šobrīd tiešām gribas teikt, ka mēs to pieminam, jo gadu gaitā esam pieraduši to pieminēt. Taču nopietnas ietekmes laikrakstam nav. Iespējams, ir neliela grupa cilvēku, politikas veidotāji, kuri lasa šo avīzi un izdara secinājumus par noteiktiem aizkulišu procesiem, bet valsts attīstības virziena noteikšanā vai auditorijas izpratnes veidošanā šim laikrakstam nav nekādas ietekmes.

Minēji, ka Latvijas mediju tirgū ir maz spēlētāju. Ir vienveidīgi biznesa modeļi. Bet, vai pētījuma gaitā redzēji atšķirības biznesa uzstādījumos latviešu un krievu medijos?
Patiesībā tas, ko es atklāju sev – atšķirību ir ļoti maz, lai arī vides ir salīdzinoši noslēgtas. Mediju misijas, principu trūkums, gatavība slēgt vienošanos ar katru, kas piedāvā kādu labumu, ir līdzīga. Galvenā atšķirība ir tā, ka Latvijas mediju īpašnieki rūpīgāk izliekas vai grib izskatīties neatkarīgi, kamēr krievu mediju īpašnieki par to neiespringst, viņiem ir uzskats: ja man ir draugi, mēs kopā ejam uz mērķi, mēs viens otru atbalstām; ja mani žurnālisti vai redaktori piedalās vēlēšanās, mēs viņus liekam avīzes pirmajās lapās; es daru ar savu mediju, ko es gribu. Doma, ka ir jāmeklē sabiedrotie tieši politiskajā vidē, izteiktāka ir krievu mediju īpašnieku vidū. Ja latviešu mediju veidotājiem primāra ir peļņa un viņi laižas dejā ar politiķiem tikai tad, ja nav citas izejas, tad krievu mediju īpašnieki uzskata, ka kombinēt mediju biznesu ar politiku ir viens no normāla mediju biznesa priekšnoteikumiem.

Tātad Latvijā mēs varam runāt par, tā saucamajiem, mediju baroniem jeb mediju moguliem?
Jā, lai gan tas ir XX gadsimta fenomens. Latvijas kontekstā pirmais, kas man nāk prātā, protams, ir ar Ventspils mēru saistītā, ļoti sazarotā, daudzu biznesu, tai skaitā, ar mediju biznesu saistītu cilvēku grupa. Domāju, ka tur iekšēji ap vienu lielo baronu rindojas vairāki mazāki baroni, kas to visu palīdz realizēt.  Protams, Diena ir nonākusi neapskaužamā situācijā, jo to iekārojuši kādi, kas varētu pretendēt uz baronu titulu. Vēl nāk prātā Daugavpils, kur Eiropas Parlamenta deputāts Aleksandrs Mirskis un Oļegs Guščins izveidojuši diezgan lielu mediju tīklu, tāpat Daugavpils lielākās kabeļtelevīzijas kompānijas Dautkom īpašniece Jeļena Pankeviča, kurai pieder arī avīze, interneta portāls, interneta pakalpojumu sniegšanas firma. Un, protams, protams, Baltijas Mediju Alianse, tipisks krievu mediju vides pārstāvis, kas tiešām meklē ietekmīgus sabiedrotos politiskajā vidē, viņus apkalpo un gūst labumu. Šie visi uzņēmumi vairāk vai mazāk saistīti ar politisko varu vai paši vēlas ietekmēt politiku.
Tikmēr mēs nerunājam par ko citu. Man šķiet, ka risks kļūt par sava veida mediju vides fenomenu ir MTG (pieder TV3, TV6, LNT, Kanāls 2, TV5, StarFM), jo uzņēmumam ir maza konkurence satura radīšanas, auditorijas un reklāmas tirgus kontekstā. Tas ļoti veiksmīgi ieiet arī interneta vidē. Taču MTG gadījumā tā ir medija ekonomiskā ietekme, jo viņu pozīcija tirgū ir tāda, ka citiem gluži vienkārši kļūst grūti konkurēt un pastāvēt.
Man šķiet, ka klasiskais mediju baronu laiks ir pagājis. Šie baroni vēl izmisīgi cenšas noturēt savas pozīcijas, tomēr nākotne ir tīrā mediju biznesā, kā, piemēram, MTG gadījumā.

Tu grāmatā mini, ka pastāv atšķirība starp to, kas tiek uzskatīti par ietekmīgākajiem un skatītākajiem/lasītākajiem medijiem. Kā tu skaidrotu to, ka auditorija ar savu maku balso par vieniem, bet ir kāds/-i, kas saka, ka vispār jau ietekmīgāki ir citi?
Viss ir atkarīgs no tā, kurās kurpēs tu stāvi. Ja esi mediju biznesa kurpēs, tu redzi, ka populārākā ir izklaide, ka topu virspusē ir vieglais, slavenību dzīvei, sadzīvei un uzdzīvei veltītais saturs. Bet, ja skatāmies no auditorijas puses un vērtējam ietekmi, tad jājautā, vai cilvēku domas un skatu uz pasauli būtiski ietekmē šie slavenību apraksti? Visdrīzāk – nē, tā ir izklaide, putas, tāpēc ietekmīgākie parasti ir citi, jo viņi spējīgi piedāvāt būtiskas idejas un atklājumus. Bieži tie ir nelieli, dažu cilvēku projekti, kā, piemēram, kulturas izdevumi, pētnieciskās žurnālistikas raidījumi, kā Ingas Spriņģes Re:Baltica pētnieciskās žurnālistikas centrs un tā secinājumi. Jāmin arī nesenais gadījums ar raidījumu 100g kultūras: pat tie, kas ne katru raidījumu gaidīja pieplakuši pie TV ekrāna, padzirdot, ka raidījums tiek pārcelts, asi reaģēja, apliecinot, ka tā saturs ir vērtība. Ja medija ietekmi nosaka nauda, tad tā ir pozīcija, ka mediji ir kā jebkurš bizness un medija svaru var izmērīt tā bankas kontā. Es tam nevaru piekrist, jo mediji ietekmē sabiedrības kultūru šī vārda plašākajā nozīmē, tie atstāj iespaidu uz realitātes izpratni, attīstības procesiem… Ne vienmēr medija nopelnītā nauda ir tieši proporcionāla tā ietekmei uz sabiedrību. Vispār daži mediju īpašnieki ir stresā tieši tāpēc, ka zina – viņu ietekme ir neliela un krītoša.

Grāmatā tu runā par dažādām mediju filozofijām – vēlmi nopelnīt vai sociālo atbildību. Kas tavuprāt ņem virsroku?
Tas, ko es redzu, 10-20 procenti mediju savā biznesa kodolā ir ielikuši vēlmi būt sociāli atbildīgiem, uzlabot pasauli. No mana skatu punkta šķiet biedējoši tikai tas, ka abi mērķi – kvalitāte un peļņa, regulāri tiek pretstatīti. Piedāvāt kvalitatīvu žurnālistiku ir pretēji peļņas interesēm? Kvalitatīva žurnālistika ir komerciāli neveiksmīga? Kāpēc mēs izvēlamies neredzēt organizācijas, kas piedāvā kvalitatīvu saturu, spēj gūt peļņu un pievērst reklāmdevēju uzmanību? Īpašnieki bieži savu alkatību un peļņas intereses cenšas attaisnot, metot akmeni auditorijas virzienā, kas ir pārāk izvēlīga, neprot novērtēt kvalitatīvu žurnālistiku un pieprasa viegli dzeltenu saturu. Taču auditorijai vienai pašai par to nebūtu jāuzņemas atbildība! Daļa auditorijas tieši tāpēc pārstājusi lietot tradicionālos medijus, ka to saturs ir vienveidīgs, kvalitāte samazinās. Tieši otrādi: primitīvas peļņas vēlmju, politisko deju un draugu interešu piesātinātu mediju dibinātāji lielākoties ir neveiksmīgi kā uzņēmēji. Mani fascinē, ka šie cilvēki apzināti piesārņo vidi, kurā viņi darbojas, bet dzīvo pārliecībā, ka citādi nav iespējams, ka visi tā dara. Bet tā nav visa patiesība.

Ja tev būtu jāuzstāda diagnoze, kas ir Latvijas mediju problēma? Kam būtu jāmainās?
Latvijas mediju vidē pēdējie divdesmit gadi ir bijuši ļoti dinamiski un, ja es tā drīkstu teikt, sistēmu ir inficējis amatieru kults. Pirmais tā vilnis bija deviņdesmito gadu pirmajā pusē, otram cauri ejam pēdējos piecus gadus. Mediju vide, reklāma, viss, kas saistīts ar publisko komunikāciju, piesaista tos, kas meklē sevi, kas paši par sevi ir jauki cilvēki, viņi grib būt radoši, bet nereti bez jebkāda seguma. Un tad, kā lai to pasaka pieklājīgāk, katrs mauc uz priekšu, kā māk. Skaidrs, ka kaut kas brīžiem sanāk, bet ir jūtams profesionālo zināšanu un vispār izglītības trūkums ne tikai redakciju līmenī, bet arī pašu mediju īpašnieku izglītības līmenis ir ļoti zems vai arī izglītība ir iegūta ļoti sen. Tas arī nosaka, ka mediju attīstība ir ļoti lēna, valda amatierdomāšana, nemitīgi tiek atražota viena un tā pati shēma, kas reiz strādāja, kas kaut kur noskatīta, bet īsti nav uztverta. Ja medija īpašnieks vai vadītājs neizprot mediju biznesu, ja tas neko daudz nezina par satura kvalitāti, nav cerību to ieraudzīt publiski pieejamajā medija saturā.  Latvijā diemžēl ļoti grūti ieraudzīt lielas, nozīmīgas, unikālas mediju biznesa idejas. To mainīt ir viegli  – jādibina jauni mediji, kuru darbības pamatā ir citi mērķi, ir jānomainās mediju īpašnieku struktūrai, tā pamazam mainīsies arī mediju sistēma. Tas gan jau notiek un nākamajā grāmatā par Latvijas mediju īpašniekiem būs pavisam citi galvenie varoņi.

Ieskatam dažu Latvijas mediju īpašnieku sastāvs:
Owners_of_Diena_2009_2013
Owners_of_MedijuNams
Owners_of_Fenster_2001_2012
Owners_of_RigasVilni_1997_2012
Owners_of_LaukuAvize_1991_2012
Owners_of_PBK
Owners_of_TV3

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , , , , , ,

Send this to friend