Par spīti plašai mediju iedarbībai uz patērētāju prātiem un sirdīm, komunikācijas zinātnes oriģinālliteratūra latviski iznāk tikai pāris reizes gadā.

Tāds gada notikums ir Sandras Veinbergas nelielā monogrāfija „Mediju misija: Preses attīstības tendences Latvijā pēc valsts neatkarības atjaunošanas (1990–2010)”[1], kuras pamatā ir Latvijas Preses izdevēju asociācijas pirms pieciem gadiem autorei pasūtīts pētījums.

Ainārs Dimants, Biznesa augstskolas “Turība” komunikācijas zinātnes asociētais profesors piedāvā savu vērtējumu par šo grāmatu.

Grāmatas stiprās puses
Darba apjoms un stils atgādina zinātniskas esejas žanru, kurā nereti trūkst bibliogrāfisko atsauču, un tās pašas, kas ir, šoreiz vēl mēdz būt neprecīzas (sal., piem., 74 – šeit un turpmāk ar ciparu iekavās atzīmēta aplūkojamās grāmatas lappuse –, arī izmantotās literatūras sarakstu kaut vai attiecībā uz šo rindu autora publikācijām). Rezultātā iznākusi publicistiska brošūra plašai publikai ar lielākoties trāpīgām un konceptuālām, taču nereti nepierādītām atziņām. Eksaktāka pieeja būtu devusi precīzāku rezultātu, tomēr arī pašreizējais ļauj runāt par vērā ņemamiem pētnieciskiem sasniegumiem, kuri būs noderīgi arī mediju praktiķiem.

Viens no tādiem ir norādes uz Latvijas mediju sistēmas tuvību Ziemeļeiropai un Viduseiropai, nevis anglosakšu pasaulei, kas gan vēsturiski, gan mūsdienās patiešām pārstāv dažādus mediju sistēmu konceptus (sal. 15, 63, 68–69). S. Veinberga pierāda, ka mēģinājumi ignorēt atšķirīgas kultūras, mehāniski pārstādot anglosakšu divpartiju modeli Latvijā, ir nesuši nepilnīgus mediju panākumus, pārmērīgu un partejisku to politisko angažētību, kā arī sapratīgas valsts mediju politikas trūkumu. Nevar noliegt, lai gan šis apgalvojums netiek pierādīts: „„Dienas” vadītāji bremzēja vienotas organizācijas, standartu un mediju regulācijas sistēmas izveidošanu Latvijā.”  (71) Autorei derētu mazāk antiliberāla patosa, vairāk – dziļāka sistēmteoriju izmantojuma, it īpaši Daniela Hallina un Paolo Mančīni grāmata (Hallin, Daniel C.; Mancini, Paolo (2004) Comparing Media Systems: Three Models of Media un Politics), jo abi autori Baltijas valstu mediju sistēmas nepārprotami pieskaita Ziemeļ- un Viduseiropas demokrātiski korporatīvajam mediju sistēmas modelim, nevis anglosakšu liberālajam. No šāda viedokļa S. Veinbergas komunikācijas zinātnes grāmatas, kas lielā mērā balstās uz zviedru literatūru, ir šejienes kultūras videi atbilstīgs pienesums (starp citu, tieši tāpat kā vācieša Stefana Rusa-Mola un šo rindu autora kopdarbs mācību un rokasgrāmata „Žurnālistika” (2009)). Vienīgi redzams, ka, ikdienā nenodarbojoties pamatā ar zinātni, cieš autores teorētiskā un vispār aktuālākas zinātniskās literatūras bāze.

Otrs sasniegums ir latviešu valodā pirmreizīgi izvērstais un konkretizētais padomju (faktiski vēl senākas – autoritārās) mediju sistēmas ietekmes izvērtējums uz nacionālo un žurnālistu profesionālo identitāti atjaunotās Latvijas valsts 20 gados, ieskaitot dažādas cenzūras izpausmes. Par pēdējo gan nopelni pienākas vēsturniekam Heinriham Strodam, uz kuru ir arī attiecīgas atsauces, izņemot viņa pēdējo, kapitālāko darbu par šo tēmu – „PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940–1990” (2010). Autore konstatē, ka „Latvijas iedzīvotājiem pārejas brīdī bija dažādas kolektīvās vēstures izpratnes. Līdz ar to nacionālās (valstiskās) identitātes formēšana medijiem kļuva apgrūtinoša.” (6) „.. Krievijas finansējums krievvalodīgajiem medijiem Latvijā .. oficiāli, protams, tiek noliegts, taču ekonomiskā analīze liecina, ka subsīdijas, kas medijiem tiek nodrošinātas „no malas”, Latvijas mediālajā vidē patiešām eksistē.” (13) Arī šis apgalvojums diemžēl netiek tālāk pamatots, kaut gan grāmatai ir bijuši divi zinoši iekšējie recenzenti – komunikācijas zinātnieks  Sergejs Kruks un pedagogs Oskars Zīds.

Trešā grāmatas vērtība ir tajā iestrādātās pašas autores intervijas ar visjaunāko laiku Latvijas žurnālistiem, redaktoriem un izdevējiem, kas veido empīriskos pierādījumus vismaz daļai no autores apgalvojumiem.

Grāmatas vājās puses
Toties iebildumus izraisa vispirms jau grāmatā aplūkojamā laika posma datējums, noslēdzot to ar 2010. gadu – šis gads, ieskaitot arī tādu pagrieziena notikumu kā informatīvi analītiskā nedēļas žurnāla „Ir” iznākšana, īstenībā nemaz nav aplūkots. Uz šī fona neiztur kritiku apgalvojums, ka „pagaidām Latvijā nav izveidojušies analītiski publicistiski izdevumi intelektuālajiem lasītājiem ar vērā ņemamu tirāžu”  (89). Vēl vairāk, secinājums – „vietējā valodā šādu publikāciju nebūs” (91).

Kopumā grāmatai pietrūkst strukturētības vienā kopīgā teksta audumā – iedalījuma nodaļās un apakšnodaļās. Domas saskaldās atsevišķos, savstarpēji nesaistītos gabalos – esejās. Tāpat visai nekonsekvents un nepārskatāms ir preses statistikas lietojums, salīdzinājumam izmantojot dažādus gadus. Jāpiebilst, ka lielākais Latvijas vietējais laikraksts „Rēzeknes Vēstis” neiznāk tikai krievu valodā, turklāt krieviski tā nosaukums ir cits – „Panorama Rezekne” (77).

Visai izplūdusi, praktiski nelietojama ir sniegtā žurnālu tipoloģija (79 un tālāk). Vērojamas arī vairākas citas terminoloģijas un faktu neprecizitātes. Piemēram: „Internets .. nav masu medijs..” (97) – tāpat kā apdrukāts papīrs pats par sevi nav masu medijs, bet ir drukātie mediji, tāpat ir interneta mediji, no kuriem daļa pēc masu auditorijas, žurnālistiskā satura un funkcijām acīmredzot ir masu mediji.

Latvijas Televīzijas „Politisko diskusiju klubs” (29) – patiesībā „Globuss”. „Valdības Vēstnesis” (56) – patiesībā „Latvijas Vēstnesis”. „Ventbunkers” 2000. gadā esot iegādājies „Mediju namu” (89) – patiesībā akciju sabiedrību „Lauku Avīze”. Laikraksta „Diena” panāktā uzvara „Satversmes tiesā” (117) – patiesībā Eiropas Cilvēktiesību tiesā. „Niklāss Lūmens (Niklas Luhman)” (124) – pareizi: Niklāss Lūmans (Niklas Luhmann).

Un tādā garā: „.. mazattīstītajās Tuvo Austrumu (? – A. D.) sociālistiskajās republikās, kuru pievienošana PSRS impērijai notika vienlaikus (?! – A. D.) ar ekonomiski un politiski attīstītākajām Baltijas republikām” (22). Savukārt PSRS (nevis Borisa Jeļcina Krievijas Federācija!) Latvijas neatkarību esot atzinusi 1991. gada 24. augustā (52). Iebildumus izraisa arī Latvijas pretestības pilnīga pielīdzināšana situācijai Polijā (22–23), kas nonāk krasā pretrunā ar reālistisku Latvijas inteliģences analīzi turpat tālāk (25–26). Nav saprotams, kas domāts: „Kopš 20. gadsimta 80. gadu sākuma tieši avīžu sludinājumu lapās (? – A. D.) varēja izlasīt ziņas par opozīcijas aktivitātēm, citādi domājošo organizāciju dibināšanu, alternatīvajām mākslas un kultūras norisēm.” (29) Var tikai pieņemt, ka domātas ir ziņu slejas.

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā esot bijušas 16 (tiešām?!) valsts izplatības dienas avīzes un 54 reģionālie laikraksti (33), kaut gan ar pēdējiem acīmredzot domāti vietējie jeb lokālie, jo arī pašlaik Latvijā ir tikai viena reģionālā avīze – „Vietējā” Latgalē. Vienlaikus (sal. arī 68) lietojot atšķirīgus apzīmējumus – reģionālie un vietējie mediji –, tas jādara skaidri un konsekventi. Tā kā jēdziens mediju sistēma ir iegājies ar nacionālās mediju sistēmas nozīmi, nav zinātniski korekti runāt par veselas „mediju sistēmas uzbūvi” viena mediju koncerna gadījumā (55). Bez paskaidrojuma palicis arī cits svarīgs apgalvojums: „Rokošā žurnālistika nav tas pats, kas pētnieciskā žurnālistika.” (105)

Klāt nāk vietumis nevajadzīgi virspusēja, abstrakta, samākslota un līdz ar to galu galā pavirša izteiksme (tikai pirmie apakšvirsraksti vien: „Mediju ofensīva”, „Antropoloģija laika periodos”, „Mediju holisms”, „Mutāciju enzīmi” utt.), kas tikai tracina lasītāju. Piemēram, kā lai saprot: „Mediju darba uzlabotās kvalitātes sekvenču ģeometriskā progresija bija sākusies un turpinās joprojām.” (34) Tikpat aizplīvuroti: „„Dienas” pozīcija .. ir liberāls sociālekonomisms ar globalizācijas ietekmju nišu kā konkurences līdzekli.” (72); „Lasot sovjetisma laiku izkristalizētu analītiku, kas caurausta ar nacionālromantisku pieeju dzīvei, ikdienas piedāvātie pārbaudījumi ieguva sedatīvu „Latvijas Avīzes” auru.” (76) „Jaunie īpašnieki vadošajiem laikraksta īpašniekiem nebija akceptējami..” (64) „.. par centrālo izdevumu tika veidots mediju koncerns..” (73) „Latvijā nevienai avīzei nav pašai sava izdevuma.” (75) „.. Saeimas tiesas sēdē..” (118)

Kopskats
Grāmatai noteikti būtu nācis par labu, ja tā neiznāktu tikai autores redakcijā. Nedaudzajām lappusēm kļūdu un neprecizitāšu ir daudz par daudz. Bet jānorāda, ka turpat līdzās ir vērojams arī labs valodas lietojums un izdevušies trāpīgas valodas meklējumi, piemēram, jau minētās valsts izplatības avīzes. Diemžēl pašu pēdējo gadu latviešu grāmatniecībā stilistiska nenostrādātība ir iegājusies (tāds piemērs ir arī jau pieminētā saturīgā H. Stroda grāmata par ne mazāk aktuālu tematu), ievērojami mazinot šo izdevumu lietošanas vērtību.