Vardarbība un noziegumi ir mums līdzās ik uz soļa. Visbiežāk mēs par to uzzinām no medijiem. Bet cik atbildīgi mediji ir pret saviem lietotājiem, ziņojot par šiem likumpārkāpumiem? Šo jautājumu pētījis Rīgas Stradiņa universitātes 2010./2011. mācību gada Komunikācijas fakultātes absolvents Edgars Špengelis.

Lai arī dzīvojam digitālajā laikmetā, liela daļa sabiedrības locekļu tomēr joprojām iegādājas un lasa avīzes, jo šis tradicionālais medijs, neskatoties uz tā saukto „jauno mediju” uzplaukumu, savu aktualitāti nav zaudējis arī šodien. Nav noslēpums, ka avīzēs paralēli politisko, ekonomisko un kulturālo notikumu atspoguļojumam savu daļu sastāda arī vardarbība jeb noziedzīgie nodarījumi un to apraksti. Šaubu nav, ka ziņas, kas satur noziegumu aprakstus, ir iedarbīgs līdzeklis, kas lasītājā var izraisīt spēcīgas emocijas. Līdz ar to, pateicoties savai specifikai, tās ir ziņas, ko pērk un kurām ir labs noiets.

Vēsturiski jebkura ziņu veidošanas forma ir institucionalizēta metode, lai informāciju, kuru atrod attiecīgie profesionāļi, padarītu pieejamu auditorijai vai lietotājiem. Ziņas savā veidā atspoguļo sabiedrību, tās ir sabiedrības spogulis. To atzīmē arī vairāki sociālo zinātņu pētnieki, piemēram, Kumars un Pērse, kuri apgalvo, ka mediju ziņām piemīt nozīmīga kriminalitātes parādīšanas sabiedriskā funkcija:

• ziņas sniedz detalizētu informāciju par konkrēto notikumu;
• tās nemitīgi definē un maina sabiedrisko normu robežas;
• mainot normas, ziņas arī veido sabiedrības uztveri par noziedzīgo nodarījumu dabu, nozīmīgumu un apjomu.

Papildinot jau iepriekš rakstīto, komunikācijas eksperte Elizabete Pērse pauž, ka „sociālās mācīšanās teorija saka, ka vardarbība filmās ir daudz iedarbīgāka uz cilvēka psihi kā vardarbība animācijas filmās, tāpat vardarbībai ziņās ir spēcīgāka ietekme uz indivīdu nekā dramatiskā filmā”[1] vai, piemēram, teātra izrādē. Protams, nav ļaunuma bez labuma, jo sociālās mācīšanās teorija saka arī to, ka, aktualizējot vardarbību, cilvēks, piemēram, konkrētā bakalaura darba kontekstā, no kriminālziņas var mācīties, skatot to kā kaut ko tādu, ko nevajag atkārtot jeb no kā ir jāizvairās, lai ar viņu pašu neatgadītos kaut kas slikts.

Jau minētais bakalaura darba pētījums, kura pilnais nosaukums ir „Kriminālziņu satura analīze laikrakstos „Diena” un „Latvijas Avīze” („Lauku Avīze”) laika posmā no 1991. – 2009. g.” tika izstrādāts ar mērķi izpētīt, vai pieaugošā vai sarūkošā statistiskā dinamika (ņemta no Latvijas statistikas gadagrāmatām), kas uzskatāma par reālās pasaules raksturotāju, sakrīt ar laikrakstu konstruēto realitāti noziedzīgo nodarījumu jomā, kas uzskatāma par alternatīvo realitāti. Darba teorētisko bāzi veidoja viena no mediju efektu teorijām, kas ir Džordža Gerbnera kultivācijas teorija, savukārt pētījuma daļas metode ir iepriekš minēto laikrakstu kontentanalīze.

Galvenie darba secinājumi ietver to, ka šie abi mediji mums konstruē pareizu realitāti kriminālo notikumu atspoguļošanā, proti, laikraksti “Diena” un „Latvijas Avīze”, atspoguļo noziegumus tā, ka tie ir saistīti ar kriminalitāti valstī. Jāpiemin, ka bija daži izņēmumi, kad kādos laika periodos laikrakstos tika konstruēta alternatīva realitāte, taču visu gadu griezumā mediju attēlotā realitāte bija adekvāta, salīdzinot to ar statistikas datiem, līdz ar to autora darba hipotēze tika apgāzta.

Saprotams, ka nevar gaidīt, lai avīzē būtu pilnīgi precīzs statistikas datu atreferējums, proti, lai katra avīzē minētā noziedzīgā nodarījuma skaits būtu proporcionāls diennaktī notikušajiem noziegumiem. Taču šajā pētījumā pierādījās tas, ka mediji, lai arī ar nelielām izmaiņām, konstruē realitāti, kas nav alternatīva tai, kurā mēs dzīvojam.

Īsumā, pievēršoties katram laikrakstam, var teikt, ka Dienā dominē tādi noziegumu veidi kā: īpašuma zādzības, laupīšanas, slepkavības. Pirmie divi kriminālo pārkāpumu veidi sakrīt ar statistikas datiem, vienīgi to proporcija ir neprecīza. Bet trešais visbiežāk aprakstītais paveiktais noziegumu veids Dienā ir slepkavības, kas pēc Latvijas statistikas gadagrāmatas datiem ir tikai otrajā vietā no beigām jeb septītajā. Taču šī tendenciozitāte bija īslaicīga no 1991.–1995.gadam. Rodas jautājums, ko laikraksts vēlējās panākt ar šādu kriminalitātes atspoguļošanu? Iespējams, ka tā varēja būt publicitātes celšana. Proti, nav noslēpums, ka cilvēka nogalināšana jeb slepkavība sabiedrību interesēs vienmēr, jo gandrīz vienmēr šis pārkāpums cilvēkus šokē, neskatoties uz to cik bieži tas tiek pieminēts, kā nekā kādam ir atņemts dārgākais, kas viņam ir – dzīvība.

Līdzīgs novērojums ir saistāms arī ar Latvijas Avīzi, proti, arī tajā dominējošie noziegumi ir īpašuma zādzības, slepkavības, huligānisms un transporta negadījumi. Lielo laikrakstā minēto transporta negadījumu skaitu var saistīt ar rubriku „Ceļu policija ziņo”, kas šajā avīzē bija visai izplatīta deviņdesmito gadu sākumā, tāpat kā kriminālziņas, kurās bieži vien tika minētas slepkavības. Pēc autora domām, arī šis laikraksts savos pirmajos darbības gados daļēji ar kriminālziņu palīdzību centās pievilināt publiku, taču arī Latvijas Avīze, tāpat kā Diena pēdējo gadu laikā arvien mazāku uzmanību pievērš kriminālziņām. Taču mazāk nav sliktāk, jo tās ir kļuvušas analītiskākas un bagātīgākas.

Līdz ar to no pētījuma var secināt, ka šī darba kontekstā kultivācijas teorijas uzskats, ka mediji konstruē nepatiesu realitāti un ģenerē paši savu pasaules modeli, nepierādījās. Lai arī šī darba praktiskās daļas rezultātu reprezentativitāte nav apjomīga (864 laikrakstu numuri, ar 2436 ziņām, kurās uzskaitīti noziedzīgie nodarījumi), var uzskatīt, ka svarīgākais ir izdarīts – ar datiem pētnieciski apgāzta sākotnēji izvirzītā hipotēze.

Darbs šķita interesants un, būtiski ir vērst uzmanību, ka tā empīriskā daļa uzskatāma par ieskatu laikrakstu Diena un Latvijas Avīze kriminālziņu atspoguļošanas paradumos, kā arī pēc statistiskiem datiem var novērtēt, kā mainās noziedznieku paradumi. Lai arī tos skaidrot nebija šī darba mērķis, pētījumā iegūtie dati ar to papildinājumu varētu kalpot par labu bāzi citam pētījumam – tādam, kas tieši aplūkotu un analizētu kriminalitātes paradumu izmaiņas realitātē un masu medijos.

Uzskatu, ka kriminālās darbības ir jādara redzamas un zināmas visai sabiedrībai, lai stiprinātu vispārpieņemtās sociālās vērtības un nemitīgi apliecinātu sabiedriskās kontroles mēru panākumus. Taču tajā pašā laikā medijiem ir jāizvairās no ziņu tematu saasināšanas un sensacionalizēšanas, kā arī žurnālistiem jāapzinās, ka viņu darbs mediju lietotājam rada kumulatīvo efektu, piemēram, konstruējot alternatīvu realitāti, kas var būt kļūdaina, kādā brīdī tā var tikt uztverta par īstenību, kas būtu visnotaļ nevēlams mediju radīts efekts.