Dziļa skepse pārņēmusi valsts iedzīvotājus par jauno mediju neatkarības reformu, kas Turkmenistānā aizsākās šā gada sākumā. Pirmo reizi šīs valsts vēsturē pieņemts likums, kas paredz vārda brīvību un aizliedz mediju cenzūru, viešot cilvēkos cerību par labāku nākotni. Jaunais likums aizstāv ideālus par brīviem un neatkarīgiem medijiem, tiesa, šie solījumi par teju absolūtu brīvību ir kā politisks atmuguriskais salto nācijai, ko ilgstoši raksturojusi galēja cenzūra un slikta attieksme un izturēšanās pret atklātiem žurnālistiem. Neskatoties uz jaunā likuma labajiem nodomiem, šķiet, ka tas ir pārāk liels solis, kas tiek sperts, lai pārvarētu represijas un naidīgumu, kas ilgstoši ir bijis vērsts pret medijiem. Daudzas preses brīvības aizstāvju organizācijas vērtē šo rīcību drīzāk kā veiklu triku, lai nomierinātu starptautisko sabiedrību, nevis saredz tajā visā nopietnus nodomus īstenot šīs reformas un sakārtot mediju jomu.

Organizācija Reportieri bez robežām (Reporters Without Borders) ikgadējā Preses brīvības indeksā Turkmenistānu konsekventi ierindo saraksta lejasdaļā. 2013.gada indeksā, kur par to sliktākās pozīcijās atrodas vien Eritreja un Ziemeļkoreja, norobežotā un represīvā Turkmenistāna kritizēta par mediju politisku kontroli. Līdzīgus pārmetumus Turkmenistānai veltījusi arī tiesību organizācija Freedom House, kuras 2012.gada ziņojumā „Sliktākās no sliktākajām represīvajām sabiedrībām” teikts, ka „runas un preses brīvību ierobežo valdība, kas kontrolē gan visus apraides, gan drukātos medijus”.

Pirms 2013.gada 25.janvāra visi Turkmenistānas mediji, ieskaitot radio, televīziju un laikrakstus, piederēja un tika kontrolēti no prezidenta Gurbangulī Berdimuhamedova (Gurbanguly Berdimuhamedov) puses. Arī vienīgais privātais medijs, neskatoties uz tā koncentrēšanos uz biznesa un uzņēmējdarbības jautājumiem, daudzējādā ziņā atradās nepārtrauktā valdības uzraudzībā. Tikmēr jaunais likums paredz novērst „atsevišķu personu vai organizāciju realizētu mediju monopolizēšanu” un pastāv uz to, ka jebkurš sabiedrības loceklis nu var veidot medijus vai kļūt par esošo mediju līdzīpašniekiem. Likums pat paredz, ka valdība varētu piešķirt subsīdijas, lai privātpersonas investētu šajā nozarē.

Lieki piebilst, ka iepriekš šajā valstī šādi principi nav darbojušies un cilvēkiem nav pārliecības, ka viņiem tiešām būs „tiesības izmantot visu veidu plašsaziņas līdzekļus, lai izteiktu viedokli un paustu savus uzskatus, kā arī, lai meklētu, saņemtu un izplatītu informāciju” un ka tas nebeigsies ar represijām un ieslodzījumiem, kas izsenis vērsti pret cilvēkiem, kas publiski pauž savu viedokli. Reportieri bez robežām ģenerālsekretārs, Kristofs Deloirs (Christophe Deloire), komentēja šīs  pretrunas, sakot, ka „pagaidām, daži [likuma] noteikumi, lai arī izskatās ļoti apmierinoši uz papīra, tomēr robežojas ar izsmieklu, sastopoties ar žurnālistu darba realitāti”.

Visi gan ar lielām cerībām raugās uz jaunā likuma daļu, kas paredz  Turkmenistānas pieciem miljoniem iedzīvotāju piekļuvi ārvalstu ziņu medijiem. Internets, lai arī pieejams, ir dārgs un tiek stingri kontrolēts, kamēr satelīta šķīvji, kas reiz deva iedzīvotājiem iespēju skatīties raidījumus no kaimiņvalstīm – Krievijas un Turcijas, 2011.gadā tika novākti, jo tika atzīti par „neglītiem un vidi degradējošiem”. Tādējādi pēc informācijas izslāpušie Turkmenistānas iedzīvotāji patlaban paļaujas galvenokārt uz ziņām, kas tiek izplatītas no mutes mutē, jo valdības kontrolētajiem medijiem tie neuzticas. Tāpēc arī pieeja ārvalstu informācijas avotiem, ja vien būs nodrošināta plašām tautas masām, būs radikāls valsts iedzīvotāju dzīves uzlabojums.

Tomēr lielākās bažas ir par likumā iekļautajām pretrunām. Piemēram, viens likuma pants paredz, ka plašsaziņas līdzekļu regulējums paliks valsts pārziņā, kamēr cits likuma pants saka, ka „neviens nevar aizliegt vai kavēt medijus no informācijas izplatīšanas, ja tas ir sabiedrības interesēs”. Tāpat likumā ir punkts, kas nosaka, ka visas jaunā likuma iniciētās brīvības var tikt atsauktas, ja tas nepieciešams, lai „aizsargātu konstitucionālo kārtību, veselību, godu un privāto dzīvi , kā arī nodrošinātu sabiedrisko kārtību”. Šīs pretrunas nopietni bojā ticību šo reformu būtībai un attaisno bailes, ka tās, visdrīzāk, tomēr nebūs reāls solis uz priekšu šīs nemierīgās valsts problēmu risināšanā. Nezaudējot skepsi par to, cik daudz varētu izdoties mainīt, starptautiskās mediju organizācijas, kā arī politiķi tomēr izrāda atbalstu šo reformu idejām un labajiem nodomiem. Vai likums nesīs arī reālas izmaiņas, atliek tikai gaidīt un vērot.

Foto kredīts: sarflondondunc / Flickr CC

No angļu valodas tulkojusi Līga Ozoliņa. Raksta oriģināls Turkmenistan: False Hope for Media Freedom ir publicēts Eiropas Žurnālistikas observatorijas interneta portālā angļu valodā.