Lai gan ētikas jēdziens ir diezgan abstrakts un galvenokārt balstās uz personas individuāli pieņemtajām normām, žurnālistikā to var raksturot arī kā kvalitātes kritēriju kopumu, kas norāda uz aroda pārstāvju profesionalitāti. Šajā gadījumā par ētikas normām var uzskatīt godīgumu, precizitāti, neitralitāti, objektivitāti un savu avotu aizsardzību. Tomēr reizēm izklaides funkcija, sensacionālu un komerciālu ziņu veidošana ņem virsroku un šie principi netiek ievēroti.

Uzklausot sporta žurnālistu, šīs profesijas smagsvaru, viedokļus par to, ka daži no Latvijas Sabiedriskā medija pārstāvjiem regulāri pārkāpj ētikas normas, radās vēlme pārbaudīt, vai tā tiešām ir. Tāpēc bakalaura darba ietvaros tika pētītas Latvijas vadošajos medijos novērojamās sporta žurnālistu profesionālās pieejas (informēt, izglītot, izklaidēt u.c.) darbam un tika analizēts un salīdzināts Latvijas Sabiedriskā medija un vadošo komerciālo mediju pārstāvju darbs, atspoguļojot 2016.gada Rio olimpiskās spēles.

Pētījums, kurā tika izmantotas gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās pētījuma metodes – tika veikta sporta ziņu kontentanalīze un dziļās, daļēji strukturētās intervijas ar žurnāla „Sporta Avīze” galveno redaktoru Ingmāru Jurisonu, LTV sporta redakcijas vadītāju Andri Ušacki un laikraksta „Diena” sporta ziņu nodaļas vadītāju Māri Zembergu.

Apkopojot rezultātus, nākas secināt, ka gan interneta un sociālo tīklu ietekme, gan dzīves un informācijas aprites ātrums un citi aspekti ir mainījuši sporta žurnālistiku: arvien biežāk analītiska, pētnieciska materiāla vietā, auditorijai tiek piedāvātas izklaidējošas ziņas, kas ir viegli uztveramas un neprasa lielas koncentrēšanās spējas. Intervijās sporta redakciju pārstāvji atzina, ka auditorijas pieprasījums pēc dzīvesstila žurnālistikas un viegla satura ziņām ir liels. Tomēr pasniedzot tikai šāda veida ziņas pastāv risks, ka žurnālista viena no svarīgākajām pamatfunkcijām (izglītojošā) tiek atstāta novārtā.

Kontentanalīze atklāja, ka Latvijas Sabiedriskā medija žurnālistu darbā, salīdzinājumā ar vadošo komerciālo mediju pārstāvju veidoto saturu, bija vērojamas būtiskas atšķirības, jo komerciālo mediju pārstāvji ir tie, kas priekšroku dod sabiedrības izglītošanai, novārtā atstājot izklaidi, kas izteiktāk bija novērojama LTV nodrošinātajā atspoguļojumā.

Komerciālo mediju pārstāvji izcēlās gan ar piedāvāto avotu daudzveidību, gan ar to, ka profesionāli analizēja sportistu kļūdas, izteica kritiku, ja tas bijis nepieciešams. Liela bija arī atspoguļoto sporta veidu dažādība: ja komerciālo mediju žurnālisti un Latvijas Radio korispondents stāstīja par visiem 14 sporta veidiem, kuros mūsu valsts bija pārstāvēta olimpiādē, tad atsevišķi žurnālisti no LTV atspoguļoja tikai dažas no disciplīnām un vairāk vēstīja par to, kā Rio sokas viņiem pašiem. Līdz ar to sagaidāmā parauga un kvalitātes vietā atsevišķi LTV žurnālisti demonstrēja nespēju ievērot neitralitātes principu, pārkāpa distances robežas, fanoja, reklamēja paši sevi, nespēja objektīvi novērtēt, analizēt un kritizēt, ja tas ir bijis pelnīti.

Konstatētos pārkāpumus Sabiedriskā medija sporta žurnālistu darbā var iedalīt četrās grupās:

1) faktu izklāsts ne vienmēr ir objektīvs, tiek pieļauta pārlieku liela paļaušanās uz sportistu teikto. Piedāvātajā saturā nav analīzes un trūkst kritiska informācijas avota vērtējuma. Jaunie žurnālisti neievēro distanci, nespēj būt neitrāli, kā rezultātā tiek grēkots pret publiku, jo kritiskā situācijā tiek pasaudzēts informants un, ņemot vērā personīgās attiecības, netiek uzdoti būtiski jautājumi.

2) nav nepārprotamas robežas starp reklāmu un autora sagatavoto materiālu, autora teksts imitē reklāmu. Komerciāla pieeja neietilpst sabiedriskā medija misijā, bet, piemēram, pārspīlēta uzmanības pievēršana NBA spēlētājam Kristapam Porziņģim, aģitējošu akciju veidošana, pierāda pretējo.

3) vēl viena apšaubāma tendence – sevis reklamēšana. Nācās secināt, ka LTV žurnālisti ne vien izmanto iespēju būt redzamiem ekrānā un konkrētu laiku atrasties kadrā, bet arī informāciju vāc ne tikai profesionālos nolūkos, bet arī privātām vajadzībām un sevis reklamēšanai. Piemēram, uzņem pašbildes jeb selfijus, ko pēcāk publicē sociālajos tīkos.

4) LTV žurnālisti sniedz sabiedrisko attiecību pakalpojumus sporta klubiem un federācijām, piedaloties to rīkotajos pasākumos kā pasākumu vadītāji.

Novērotās tendences liek domāt par sporta žurnālistikas profesijas degradāciju. Pārmērīgas sportistu cildināšanas, apjūsmošanas rezultātā, objektīva kritika tiek uztverta neveselīgi. Jaunā sportistu paaudze sāk uzskatīt, ka viņu sabiedriskās attiecības un reklamēšana ietilpst žurnālista pienākumos. Arvien vairāk auditorijai tiek piedāvāts izklaidējoša satura materiāls, bez analīzes, izpētes, kas sāk tuvināties tabloīdu žurnālistikai. Interneta portālu un sociālo tīklu popularitātes pieaugums sāk apdraudēt nopietnas žurnālistikas eksistenci. Dominē ātri un viegli uztverama vēsts, kas neprasa analīzi un pamatīgāku iedziļināšanos.

Pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijas sporta žurnālistikā trūkst oriģinalitātes, izkoptas valodas, objektīvas kritikas, izpratnes par pētniecisko darbu un sporta problēmu izpētes. Līdz ar to var secināt, ka ētikas normu pārkāpumi atstāj būtisku ietekmi uz kvalitatīvu sporta ziņu atspoguļošanu medijos, un nekvalitatīva žurnālistu darba rezultātā gan sportisti, treneri un sportam pietuvināti cilvēki, gan auditorija ar laiku varētu zaudē uzticību šīs profesijas pārstāvjiem.

Foto: unsplash.com, CC – Patrick Hendry