Vērtīga, oriģināla, darbietilpīga žurnālistika maksā naudu, tomēr brīvajā tirgū netiek īpaši augstu novērta. Kā norāda uzvedības ekonomists Dans Arīlijs (Dan Ariely), lielākā daļa no mums uzvedas neracionāli situācijās, kurās mums šķiet, ka varam iegūt kaut ko bez maksas. Mēs vienkārši neaprēķinām slēptās izmaksas, ko sev līdzi nes šādi piedāvājumi. Ziņu lietotāji neatšķiras no jebkuras citas sabiedrības grupas: tie bieži meklē to, kas ir bez maksas, nepadomājot par to, kādas ir patiesās šāda lēmuma izmaksas.

Tomēr jaunās tehnoloģijas palīdz to mainīt, jo inovācijas ziņu lietotājiem pieejamajās ierīcēs un jaunas elektronisko norēķinu iespējasvar veicināt ziņu saņēmēju gatavību maksāt par saņemto saturu. Reuters institūta Digitālo ziņu 2013.gada ziņojums liecina, ka aptuveni 10 procenti cilvēku Lielbritānijā, Vācijā, Dānijā, ASV un Francijā ir maksājuši par ziņu lietošanu kādā no digitālajiem formātiem. Šis skaitlis ir par vienu trešdaļu augstāks nekā pagājušajā gadā. Saskaņā ar Pew Research Center Žurnālistikas izcilības projekta (Project for Excellence in Journalism) Ziņu mediju 2013.gada ziņojumu, 450 no Amerikā izdotajiem 1380 dienas laikrakstiem ievieš digitālo platformu abonentmaksas. Ienākumi no drukātajām versijām ir saglabājušies stabili, neraugoties uz maksas satura ieviešanu arī digitālajās platformās un arī pašu drukāto versiju pārdošanas cenu pieaugumu.

Tomēr ziņu tirgus ir mainīgs. Eiropā daudzi mediju uzņēmumi vēlas iekasēt zināmu naudas summu par saturu tiešsaistē. Vācijā, piemēram, atsaucoties uz Vācijas Laikrakstu izdevēju asociācijas datiem, 66 mediju uzņēmumi piedāvā digitālo ziņu abonēšananas pakalpojumus. Tikmēr ASV divi lieli reģionālie laikraksti ir sākuši virzīties atpakaļ: San Francisco Chronicle un Dallas Morning News šā gada augustā ir atcēluši digitālā satura abonentmaksas. San Francisco Chronicle to izdarīja pēc vadības maiņas un tikai četrus mēnešus pēc tam, kad bija sākusi iekasēt maksu par piekļuvi digitālajam saturam. Ir gan svarīgi atcerēties, ka San Francisco Chronicle piedzīvo problēmas jau gadiem ilgi. Neatkarīgi no tā, kas redakcijai ir piedāvājams, tas var nebūt pietiekams arguments, lai pamatotu maksas ieviešanu interneta platformās. Vienmēr izdevējiem vajadzētu ņemt vērā: var būt optimāls brīdis ieviest interneta abonentmaksas un pastāv arī risks, ka šis brīdis var būt palaists garām.

Nav tādas lietas kā bezmaksas pusdienas

Daži pionieri jau pirms laba laika ir ieviesuši maksas saturu internetā. Tā ir rīkojusies gan Le Temps franciski runājošajā Šveices daļā, London Times Lielbritānijā, Polijas žurnāls Przekrój. Pirmā avīze, kas 1997.gadā ieviesa pilnīgu maksas saturu internetā jeb paywall bija The Wall Street Journal. Gada laikā tas ieguva vien nedaudz vairāk kā 200 000 abonentu. Tik strikta maksas satura politika satura lietotājiem atstāj tikai divas izvēles: pierakstīties un maksāt vai pamest lapu pavisam. Šāda modeļa ēnas puse ir tā, ka nejaušie vai neregulārie lietotāji lapu pametīs un, iespējams, sāks lietot konkurējošās lapas ar bezmaksas saturu, tādējādi aiznesot pie konkurentiem arī zināmu reklāmas tirgus daļu. Aiz šādām maksas sistēmām paslēptu saturu ir arī grūtāk virzīt un popularizēt ar sociālo tīklu Facebook un Twitter palīdzību, kas šobrīd kļūst par arvien nozīmīgākiem satura izplatīšanas kanāliem.

Specializēti izdevumi gan ir nedaudz atšķirīgā situācijā, un tādi biznesa mediju zīmoli kā, piemēram, Wall Street Journal, Financial Times un The Economist pierāda, ka vismaz anglosakšu pasaulē maksas satura biznesa modelis  atsevišķos gadījumos var būt arī veiksmīgs. Tomēr šos panākumus ne vienmēr ir viegli atkārtot citās kultūrās. Kad vadošais Itālijas biznesa laikrasts Il Sole-24 Ore 2010.gadā ieviesa interneta satura maksas versiju, lapas skatījumu skaits nokrita tik strauji, ka laikraksts atteicās no maksas versijas jau pēc mēneša.

Nav īpaši liels pārsteigums, ka normētās interneta satura maksas sistēmas šobrīd ir daudz populārākas. Šīs nedaudz brīvākās abonentsistēmas, ko ieviesis, piemēram, New York Times un Neue Zürcher Zeitung lietotājiem ļauj mēnesī izlasīt zināmu rakstus skaitu, neprasot par to maksāt, taču viņiem jāsāk maksāt, ja tie vēlas piekļūt saturam, kas pārsniedz piešķirto rakstu limitu. Ieviešot šādu sistēmu, auditorija tik ļoti nenovēršas no medija, kā striktās abonentmaksu sistēmas ieviešanas gadījumā. Modelis, ko 2011.gada martā ieviesa New York Times, šķiet, ir veiksmes stāsts: organizācijai šobrīd ir 727 000 abonentu, kuri maksā par digitālo saturu (par 28 procentiem vairāk nekā pērn).

Eiropā laikraksti, ieskaitot Die Welt, Daily Telegraph, Financial Times, lielākos dāņu un somu kvalitatīvos laikrakstus Politiken un Helsingin Sanomat, kā arī itāļu Il Sole-24 Ore, ir ieviesuši “caurlaidīgās” abonentsistēmas. Itāļu La Repubblica gatavojas šādu sistēmu ieviest vēl līdz šī gada beigām.

Tomēr New York Times panākumus nav tik vienkārši atkārtot. Laikraksta digitālā versija tiek piedāvāta angļu valodā, kas palīdz sasniegt starptautisku auditoriju. Tas un augstas kvalitātes žurnālistikas piedāvājums palīdz vietnei piesaistīt 29 miljonus ikmēneša lietotāju. Tas viss dod The New York Times spēcīgu pamatu, uz kura būvēt jebkādu digitālā satura abonēšanas sistēmu. Tāpat arī redakcija pieliek nopietnas pūles, lai saviem lasītājiem diskusiju forumos, blogos un citos formātos un kanālos stāstītu saviem lietotājiem, ka augstas kvalitātes žurnālistika ir vērtīga un tādas nodrošināšana ir izmaksu ziņā dārga. Arī daži citi izdevumi cenšas izglītot savu auditoriju, stāstot par to, kāpēc būtu vērts maksāt par augstvērtīgu žurnālistikas darbu.

Tabloīdi ievieš freemium cenu stratēģiju

Vēl viena pieeja naudas iekasēšanai par digitālo saturu ir, tā saucamais, frīmium (freemium) modelis. Šajā formulējumā apvienoti divi koncepti – “bezmaksas” saturs, jo lietotājiem nav jāmaksā par pamata ziņu, un “premium” saturs jeb saturs, kas piedāvā padziļinātāku informāciju un ir pieejams tikai par maksu. New York Times mēģināja šo pieeju 2005.gadā. Ar īpašo Times Select piedāvājumu izdevums centās panākt, ka lietotāji maksā par pieeju komentāru sadaļas rakstiem un pētnieciskiem un analītiskiem rakstiem. Tomēr šī pieeja neguva panākumus. Šo modeli Eiropā joprojām pielieto lielākais Polijas laikraksts Rzeczpospolita un otrā un trešā lielākā Dānijas dienas avīze Jyllandsposten un Berlingske.

Jāteic, ka līdz šim tabloīdu izdevēji nav bijuši īpaši ieinteresēti iekasēt maksu par to tiešsaistes saturu. Brīvpieejas ziņu tirgus ir piesātināts un tajā valda spēcīga konkurence, tāpēc ikviens baidās aizbiedēt lasītājus. Tomēr tagad daži tabloīdi Vācijā un Lielbritānijā eksperimentē ar frīmium modeli. Šveicē Ringier, tabloīda Blick izdevējs, seko līdzi, vai vācu top spēlētājam Bild-Zeitung šis risinājums nesīs panākumus. Izmantojot, BILDplus lietotāji joprojām var brīvi piekļūt ziņām bez maksas, tomēr piekļuve ekskluzīvam saturam -intervijām, analītiskiem un pētnieciskiem rakstiem, pašu fotogrāfijām un lielai daļai sporta sadaļas rakstu, ir par maksu. Līdzīgi kā Lielbritānijas Sun lasītāji, arī tie, kuri pērk drukāto Bild versiju kioskā, saņemt “dienas pieeju” interneta versijai. Ar šo kodu lietotājs var piekļūt visam BILDplus konkrētās dienas saturam. Arī Dānijas tabloīdi Ekstrabladet un BT izmanto līdzīgus frīmium modeļus.

Labdarība žurnālistikai

Visneparastākais digitālā satura maksas risinājums ieviests Vācijas kreisi alternatīvajā laikrakstā Tageszeitung, kas aicina veikt brīvprātīgas iemaksas. Šis Berlīnē iznākošais laikraksts bija pirmais, kas vēl tālajā 1995.gadā visu drukāto saturu sāka piedāvāt arī tiešsaistē. Kopš 2012.gada novembra iespēja atbalstīt Flattr darbību parādās automātiski brīdī, kad lietotājs vēlas atvērt kādu konkrētu rakstu. Pirmajā mēnesī šis uznirstošais risinājums teju uzliesmoja, jo brīvprātīgās iemaksas trīskāršojās no 2400 līdz 10 000 eiro.

Kopumā cenu politika ir kļuvusi mazāk pārskatāma. Šobrīd izdevniecības izmanto ne tikai kādu vienu konkrētu digitālā satura maksas risinājumu, bet gan dažādus, dažādiem projektiem un piedāvājumiem. Ir dažādas cenu kategorijas satura lietošanai datoros, planšetdatoros un viedtālruņos. Daži izdevumi dažādās platformās bez maksas piedāvā dažādu saturu. Britu Guardian, piemēram, piedāvā visu tā saturu bez maksas lietošanai datoros, bet iekasē lietošanas maksu par satura lietošanu iPad un mobilo telefonu aplikācijās.

Lielā mērā šo maksas risinājumu panākumi ir atkarīgi no tā, kādi izdevumam kopumā ir bijuši panākumi. Oksfordas Universitātes Reuters Institūta pētnieks Roberts Pikards (Robert Picard) apgalvo, ka izdevēji, kas darbojas valstīs, kuru valoda ir pārstāvēta arī citās valstīs, var censties sasniegt starptautisko auditoriju. Tā, piemēram, Guardian uzrunā lasītāju arī Ziemeļamerikā un Austrālijā.

Viens visiem

Kāda Austrumeiropas kompānija ir izveidojusi digitālā satura maksas modeli, kas varētu būt, iespējams, labākais risinājums izdevumiem, kas piedāvā saturu mazāk izplatītās valodās. Slovākijas Piano Media sāka inovatīvo projektu 2011.gada aprīlī, pārliecinot vairākus Slovākijas izdevumus pierakstīties vienai konkrētai maksāšanas sistēmai, kuru uzņēmums apņēmās administrēt. Šodien šajā kartelī darbojas vairāki dienas laikraksti, sporta avīze, mājas lapa par medijiem, divi ziņu portāli, vairāki žurnāli un divu televīziju kanāli. Piano abonēšanas maksa sākas no 2,90 eiro mēnesī, piedāvājot 34 dažādus pakalpojumus 9 interneta vietnēs. Savā pirmajā darbības gadā Piano Media strauji izauga un palielināja ikmēneša abonēšanas maksu līdz 3,90 eiro.

Šis projekts arī paplašinājās un sāka piedāvāt savus pakalpojumus arī Slovēnijā un Polijā. Slovēnijā projektam ir izdevies apvienot un pārvaldīt maksas saturu 14 tiešsaistes mājas lapām, tai skaitā, piecu nacionālo laikrakstu interneta vietnēm. Kopš 2012.gada vasaras projekts darbojas arī Polijā, kur pārvalda septiņām izdevniecībām piederošas 44 interneta vietas. Aiz šīs Piano abonēšanas sistēmas atrodas arī daži no Polijas populārākajiem izdevumiem, tai skaitā, Gazeta Wyborza un poļu Forbes. 70% no iekasētajām abonentmaksām nonāk pie satura nodrošinātāja, pārējie 30% nonāk pie Piano Media.

Tomēr Piano Media modeli nav iespējams piemērot it visur. Piemēram, tādās valstīs kā Šveice vai Vācija šāds uzņēmējdarbības modelis nebūtu pieļaujams saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu. Tomēr vienmēr var diskutēt par to, vai šie likumi nebūtu jāmaina, jo tāpat tie nespēj apturēt strauji pieaugošo plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju atsevišķu īpašnieku rokās. Dažkārt šie likumi pat kavē sadarbības veidošanos, kas varētu palīdzēt stabilizēt plurālismu plašsaziņas līdzekļos.

Dati par digitālā satura maksāšanas sistēmām ir grūti pieejami un vēl grūtāk ir tos savstarpēji salīdzināt. Nav standartu, kas palīdzētu analizēt šo sistēmu panākumus. Laikraksti bieži nevēlas atklāt datus par mājaslapu apmeklējumu un ieņēmumiem. Analīzi sarežģī arī tas, ka dažādās tehnoloģiskajas platformās ir vairāki dažādi abonentmaksu modeļi.

Kas tālāk?

Tā vien šķiet, ka digitālā laikrakstu industrija šobrīd piedzīvo jaunu pārmaiņu posmu.

Amerikas Savienotajās Valstīs izdevums The Washington Post ilgi turējās pretim naudas iekasēšanai par digitālā satura patērēšanu, taču, piedzīvojot smagas finansiālās problēmas, tikai nedēļu pirms izdevumu pārņēma Amazon īpašnieks Džefs Bezoss (Jeff Bezos) viņi nolēma mainīt šo stratēģiju. Nu ikviens gaida, ko darīs jaunais īpašnieks: ieviestā abonentmaksu sistēma joprojām strādā, tomēr ir skaidrs, ka Bezosam ir grandiozi plāni izdevuma digitālās platformas nākotnei. Daudzi sagaida, ka Washington Post saturs tiks virzīts ar Kindle e-lasītāja un planšetdatoru palīdzību.

Jaunās tehnoloģijas patiešām maina spēles noteikumus. Nesenākais jaunievedums, kas ļaus lasītājiem samaksāt vienreizējos maksājumus, veicot tikai vienu peles klikšķi, atkal apgriezīs tirgu otrādāk. Nākotne joprojām ir neparedzama, taču laiks, kad internetā bez maksas bija plaši pieejama augstas klases žurnālistika, iespējams, tuvojas beigām.

Raksts ir publicēts vācu valodā izdevumā Die Neue Zürcher Zeitung.

Raksta veidošanā piedalījusies Tīna Betels, Hana Biriczova, Nataša Fioretī, Saila Kiutu, Rasmus Klejs Nīlsens, Anna Paluči, Kārena Grasa, and Tomas Šmidts.