Žurnālistika sniedz labu ieskatu par Eiropas Savienības notikumiem. Tiesa, elitei. Starptautiskie laikraksti, specializētie žurnāli, mājaslapas, ideju laboratorijas, pašas Eiropas Savienības institūcijas, kas publicē informāciju, ir labi informētas. Taču, atsaucoties uz jaunu pētījumu, plašāka sabiedrība nav tik labi informēta.

Džona Loida (John Lloyd) un Kristīnas Markonī (Christina Marconi) ziņojums “Reporting the EU” atklāj, ka redakcijās valda uzskats, ka viņu auditorijai stāsti par Briseli ir pārāk garlaicīgi un šķiet tehniski. Viņi uzskata, ka Briselei pietrūkst drāmas vai spēcīgu personību, kas padarītu to interesantāku atspoguļošanai, īpaši, televīzijas formātā. Pat lielākajiem un populārākajiem laikrakstiem Briselē nav savu speciālkorespondentu.

Ziņojums, ko oktobra vidū publicēja Oksfordas Universitātes Reuters Žurnālistikas pētījumu institūts, atklāj, ka ES krīze padarīja ziņošanu par Briseli interesantāku un daudz vairāk pārstāvētu ziņu mediju dienaskrāstībā. Lai gan daudzi žurnālisti, pat tie ar specializāciju ES jautājumos, nav bijuši pārāk veiksmīgi, lai izprastu krīzes dabu eirozonā un Eiropā kopumā.

Ziņojumā arī minēts, ka lielākā daļa ziņu mediju, kas atspoguļo ES notikumus, koncentrējas uz tās priekšlikumu, debašu un lēmumu pieņemšanas ietekmi uz viņu lasītājiem vai skatītājiem. ES daudz biežāk tiek atspoguļota kā papildinājums valsts politikai, nevis kā Eiropas varas centrs. Starptautiskie izdevumi šajā aspektā ir vienīgie izņēmumi.

Loids un Markonī, kuri pētījuma gaitā intervēja gan žurnālistus, gan ES pārstāvjus, atklāja, ka lielākā daļa Briselē bāzēto žurnālistu ir pārliecināti, ka lielāka eiroskeptiķu pārstāvniecība ES padarīs interesantāku savienības notikumu atspoguļošanu. Džons Loids, Reuters Žurnālistikas pētījumu institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, Financial Times ārštata redaktors un šī pētījuma līdzautors saka: “Mēs esam uz sliekšņa aizraujošas Briseles žurnālistikas laikam. Ir ievēlēti politiķi, kuri ir vaļsirdīgi runātāji, populisti, kuri labprāt iesaistās strīdos un nepieklājīgi runā. Tas ir gluži kā sviests ar maizi žurnālistiem, kuri līdz šim nav īpaši centušies stāstīt saviem lasītājiem par ES.”

Tomēr, neraugoties uz šo optimismu, ir pierādījumi tam, ka preses korpuss Briselē kļūst arvien mazāks. Tas negatīvi ietekmē valstis, kuras visvairāk skārusi nesenā eirozonas krīze, piemēram, Grieķiju. Tā kā žurnālistu skaits rūk, Briseles apskatnieki kļūst arvien skeptiskāki un nošķirtāki. Ziņojuma autori norāda, ka ES pastāvēšanas pirmajās dekādēs žurnālistika lielā mērā pauda apbrīnu. Žurnālisti dalījās ar ticību ideāliem un ambīcijām veidot “arvien ciešāku savienību”. Tomēr kopš 1980.gadiem ziņojumi no un par ES ir kļuvuši daudz negatīvāki un eiro krīze padarīja tos vēl kritiskākus.

Spēcīgi eirskeptiski orientētas ziņas gan joprojām ir mazākumā un, joprojām, galvenokārt tiek izplatītas Lielbritānijā, kam saknes meklējamas 1980.gados, galvenokārt, izdevumos The Sun, kad to vadīja Kelvins Makkenzijs (Kelvin MacKenzie) un Daily Telegraph, kad tā ES korespondents bija Boriss Džonsons (Boris Johnson), pašreizējais Londonas mērs. Tomēr kritiskas balsis, tai skaitā, no tiem, kas atbalsta lielāku integrāciju, šobrīd ir daudz dzirdamākas: daudzi korespondenti ziņo, ka to auditorija dalībvalstīs ir skeptiskāka un pat naidīgāka pret šo Eiropas projektu.

Aptaujātie žurnālisti, ES preses dienesta darbu novērtēja neviennozīmīgi. Lielākā daļa preses sekretāru tiek uzskatīti par labi informētiem, tomēr, saskaroties ar kritiku, bieži sāk aizstāvēties un kļūst “ideoloģiskāki” un runā par ES misiju.

Kristīna Markonī, brīvā žurnāliste, kura rakstījusi par Briseli Itālijas laikrakstiem, uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai žurnālisti turpinātu atspoguļot ES notikumus: “Eiropas Savienība, neraugoties uz skeptisko polemiku, apsūdzībām neveiksmēs un vājā vadībā, ir spēcīga, daudznacionāla organizācija, kas ir bijusi un joprojām ir izaugsmes un izaicinājumu centrs, kas nostiprina un izplata demokrātiskas valsts pārvaldības idejas. Tā ir perfekta vieta žurnālistikai, kas liek varai ņemt sevi vērā.”

Foto kredīts: European Union 2011 PE-EP/Pietro Naj-Oleari