Balstoties uz 2003.gadā Berlīnes Brīvajā universitātē aizstāvētās disertācijas bāzes, vācu valodā iznākusi Aināra Dimanta grāmata par Latvijas mediju sistēmu „Lettlands Mediensystem am Scheideweg” (Latvijas mediju sistēma krustcelēs)[1].

Grāmata atspoguļo Latvijas mediju sistēmas attīstību no Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas 1918.gadā, kad elektroniskie mediji vēl neeksistēja, līdz pat mūsdienām.

Interesanti, ka mediji latviešu valodā sāka attīstīties tikai līdz ar nacionālo atmodu, kad latvieši kā tauta sāka identificēties arī caur savu kopīgu valodu. Nacionālās valsts nodibināšana deva iespēju tālākam ceļam, kas sakrīt arī ar tehnisko nesēju piedāvājuma paplašināšanos. Šim laikmetam kopā ar laiku no 1940. līdz 1988.gadam veltīta grāmatas pirmā nodaļa.

Būtiska ir grāmatas otrā nodaļa, kas atspoguļo trīs svarīgus trešās atmodas gadus, laiku, kad Latvija vēl bija viena no PSRS republikām, taču Mihails Gorbačovs pieļāva daudz lielāku brīvību. Protams, šie bija, kā virsrakstā minēts, „Goldgräberjahre“ (burtiski – zeltraču gadi) Latvijas mediju attīstībai. Tas bija laika posms, kad arī patērētāju interese par ziņām bija ļoti liela, parādījās arī nepieciešamība pēc neatkarīgiem medijiem. Šis laiks arī iezīmē robežšķirtni, kad aizvien svarīgāki kļuva elektroniskie mediji, kas informācijas izplatīšanas ziņā bija ievērojami ātrāki, kā arī tika nodibināts pēdējos 20 gados ietekmīgākais dienas laikraksts „Diena“.

Līdz ar neatkarības atjaunošanu mediju sistēmai vajadzēja pārkārtoties. Daļēji ar ārvalstu investīcijām tika privatizēti atsevišķi izdevumi; parādoties jaunām tehniskām iespējām, arī radio un televīzijai parādījās aizvien vairāk iespēju. Šajā laika posmā, kā norāda Ainārs Dimants, medijiem bieži trūka caurskatāmības un profesionālisma. Proti, trūka informācijas, kam pieder kādas izdevniecības, un regulācijas, kāda ir īpašnieku, izdevēju un galveno redaktoru ietekme uz izdevumu saturu, bet vienlaikus bija vērojama nekritiska identificēšanās ar saimnieciski politiskiem grupējumiem. Šis jautājums, kā grāmatas noslēgumā uzsver autors, nav atrisināts joprojām. 2009.gadā piedzīvotā pazīstamāko žurnālistu aiziešana no laikraksta „Diena“ spilgti pierādīja šo A.Dimanta tēžu pamatotību.

Viena no galvenajām Latvijas mediju problēmām ir to finansēšana. Resursu trūkuma dēļ mediju tirgus ir ļoti orientēts uz iekšzemi, trūkst ārvalstu korespondentu tīkla. Tiesa, nevar noliegt, ka mediju kvalitāte ir uzlabojusies. Vēl 1990.gados žurnālisti rakstīja rakstus, kas pēc struktūras atgādināja sarunu pie kafejnīcas galda, nevis profesionālu ziņu.

Rezumējot jāsaka, ka Latvijas mediju sistēmas attīstība ir bijusi ļoti komplicēta, kā rezultātā vēl šodien tā saskaras gan ar mediju politikas un mediju ekonomikas, gan profesionālās kvalitātes problēmām, ko noteikti ir izaicinājums pēc iespējas drīzāk risināt. Šīs grāmatas pluss ir tas, ka tā ne vien vietējiem dod labu pārskatu par Latvijas mediju sistēmu un profesionālajiem paradumiem tās ietvaros, bet arī ārzemniekam ļauj labāk saprast šos procesus.

Recenzijas autors: Dr. Aksels Rēcs (Axel Reetz), Biznesa augstskolas „Turība” Komunikācijas zinātņu katedras docents

---

[1] Dimants, Ainars. Lettlands Mediensystem am Scheideweg: Die Entwicklung der Massenmedien in Lettland nach der zweiten Unabhängigkeit. Saarbrücken: Südwestdeutscher Verlag für Hochschulschriften, 2010, 280 lpp. – https://www.svh-verlag.de/catalog/details/store/de/book/978-3-8381-2101-7/lettlands-mediensystem-am-scheideweg