Kurš kontrolē kontrolierus? Šis jautājums, kas ir svarīgs visas žurnālistikas sistēmas kā sabiedrības pirmās novērošanas pakāpes pašregulācijai, vēl interesantāks ir otrās pakāpes novērošanā – mediju žurnālistikai jeb žurnālistikai par žurnālistiku.

Pat tad, kad mediju žurnālistika izpaužas pētnieciskās žurnālistikas formā, sekojot precīzijas žurnālistikas (precision journalism) koncepcijai, kas iesaka žurnālista darbībā izmantot sociālzinātniskas metodes un sistemātiskus datus, neaizstājama ir trešās pakāpes novērošana – nevis žurnālistiski, lai cik labi tie nebūtu, bet gan akadēmiski mediju pētījumi ar aptverošu un eksaktu pieeju.

To pierāda jau otrais Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica un Rīgas Ekonomikas augstskolas (SSE Riga) Mediju studiju centra sagatavotais salīdzinošais un tāpēc vien uzteicamais Baltijas valstu mediju pētījums Baltic Media Health Check 2014–2015, šoreiz angļu valodā un Sanitas Jembergas redakcijā (2015). Pirmais (2014) Vai ir dzīve pēc krīzes? Baltijas mediju finanšu un auditorijas analīze (2008–2014) pievērsās pēckrīzes situācijas raksturojumam, kas turpināts arī jaunajā pētījumā, secinot, ka Baltijas mediju finansiālā veselība ir stabilizējusies, jo to finanšu rādītāji 2014. gadā bijuši līdzīgi 2013. gada datiem – 37 no topa mediju uzņēmumiem (jeb 70%) ir darbojušies ar peļņu. Jācer, ka šāds pētījums, kura lielākā vērtība ir salīdzināmu datu un tendenču apkopojums, tiks turpināts arī pēc gada, bet vēl labākā kvalitātē, ar izvērstākām un precīzākām diagnozēm, sniedzot trūkstošās uzziņas arī par diagnožu autorēm (šogad Audra Čepkauskaitė, Aija Krūtaine, Eliisa Matsalu, Rudīte Spakovska).

Kā vietējos krievus dabūt Baltijas informācijas telpā
Šoreiz galvenais stāsts ir nevis par finanšu krīzi, bet par Baltijas mediju piedāvājumu to vietējām krieviski runājošajām auditorijām, lai iekļautu tās savā nacionālajā, nevis atstātu Krievijas informācijas telpā. Atgādināts, ka Latvijā 26% no iedzīvotājiem ir krievi, Igaunijā – 25%, Lietuvā – 5 procenti, bet mediju politika maz ir piedāvājusi, lai veidotu dialogu ar krievu mazākumtautību, viņu balsis un vajadzības ir reti sadzirdētas.

Kā reālistisks solis un ilgtermiņa projekts šajā kontekstā pamatoti izcelts Igaunijas sabiedriskā medija ERR jaunais (kopš 2015. gada 28. septembra) multimediālais kanāls ar vietējo saturu krievu valodā ETV+. Turpretī Latvijā kopš 2014. gada septembra paplašinātie raidījumi krievu valodā gan ir audzējuši un stabilizējuši auditoriju, taču palikuši iesprostoti latviešu valodas kanālā LTV7, par spīti koncepcijām un diskusijām par nacionālajām interesēm hibrīdkara apstākļos un pat Latvijas un Vācijas ārlietu ministru kopīgam komunikē. Turklāt acīmredzamais tiešais konkurents Pirmais Baltijas Kanāls (PBK), Krievijas valsts kontrolētā Pirmā kanāla (Pervyj kanal) jaunākais brālis, nebūt neguļ, bet 2015. gada februārī ieviesa īsās vietējās ziņas tieši LTV7 krievvalodīgo vakara ziņu laikā, ar savām ziņām sasniedzot divas līdz četras reizes lielākas auditorijas nekā Latvijas nacionālā TV.

Diemžēl žurnālistikai raksturīgā vienkāršošana un shematizēšana pārāk izpaudusies, noklusējot Latvijas elektronisko mediju regulatora NEPLP sinhroni ar lietuviešu LRTK veikto RTR Rossija retranslācijas (kas reklāmas pārdošanā un Viasat Baltic satelītapraidē saistīta ar MTG grupu) pārtraukšanu 2014. gada aprīlī – jūlijā, ko tāpat ļoti līdzsvaroti vērtēja Eiropas Komisija.

Salīdzināmie parametri vēl izvēršami
Nav saprotams arī, kādēļ sadaļā par Latviju nav pieminēta Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas izveide un mediju politikas pamatnostādņu izstrādes process, mazāka valsts budžeta dotācija sabiedriskajiem medijiem 2016. gada valsts budžeta likumā nekā iepriekšējā gadā (Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārkāpums), kā arī sadaļā par Lietuvu – gluži pretēji, sabiedrisko mediju finansējuma dubultošana, sākot ar 2015. gada 1. janvāri, ieviešot iezīmētus procentus ienākumu (1,5%) un akcīzes (1,3%) nodokļos.

Uz šī fona izceļas fakts, ka pelnošākais mediju uzņēmums Baltijā 2014. gadā bijis neviens cits kā TV3 Latvija, ar vairāk nekā trīs miljonu peļņu. Tikmēr NEPLP sastāva izmaiņu (Saeimas 2015. gada 8. jūlija lēmums) iemesli galu galā reducēti līdz personiskai nepatikai, ignorējot pat EDSO mediju brīvības pārstāves brīdinājumu, un Latvijas Radio valdes priekšēdētājam Aldim Pauliņam nepamatoti pārmests, ka viņš nemaz neesot kandidējis uz šo amatu. Dažas citas sīkākas faktu kļūdas vietas trūkuma dēļ te nepieminēsim.

Tāpat kopumā pietrūkst vienuviet apkopotas un strukturētas informācijas par lielākajām mediju grupām Baltijas valstīs (piemēram, neparādās lielākā Latvijas laikraksta MK Latvija saistība ar Baltijas Mediju aliansi, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas sabiedriskajiem medijiem Latvijas TV un Latvijas Radio nezkāpēc nav minēti īpašnieku pārskatā). Nav arī skaidrots, kāpēc latvieši no savulaik tikpat lieliem avīžu lasītājiem kā Igaunijā (kur pirmajā avīžu pieciniekā katrai ir pusmiljona peļņa un pārdotās tirāžas pie 50 000 eksemplāru) ir noslīdējuši līdz pašreizējam līmenim, kad trīs lielākās avīzes Latvijā ir krievu valodā.

Nākamajā pētījumā līdzās vērtīgām datu tabulām no Creditinform un TNS sagaidāma precīzāka salīdzinošā mediju politikas analīze, vēlams – pa noteiktiem, pastāvīgiem un mērāmiem parametriem visās trijās valstīs, nekoncentrējoties tikai uz tirgus situāciju. Lai pēc gada atkal varētu salīdzināmi novērtēt attīstību vai satīstību.

Foto – flickr.com/CC – Jürg Vollmer