Anonīmi avoti pārvērš politiku par “ēnu teātri”?

“Kāds tuvs cilvēks”, “tuvs draugs”, “draugs”, “uzticības persona”, “bijušais ministrs”. Nesens raksts franču izdevumā Liberation politikas ziņu lapā ietvēra atsauces uz 11 (!) anonīmiem avotiem 1340 zīmju garā tekstā. Dienu vēlāk kādā citā politikai veltītā 460 vārdu garā rakstā izdevumā Le Parisien bija atsauce uz pieciem neidentificētiem avotiem.

Aiz šiem anonīmajiem avotiem stāv politiķi – ievēlēti vai neievēlēti, kuri vēlas komentēt ziņas un notikumus, taču nevēlas to darīt publiski. Tomēr neminot šo avotu vārdus un uzvārdus vai to lomas, lasītājiem ir praktiski neiespējami zināt, kas runā un ko šīs personas pārstāv. Nav pat iespējams droši apgalvot, vai šie 11 avoti tiešām ir 11 dažādas personas. Iespējams, tā ir viena un tā pati persona, tikai atšķirīgi nosaukta. Tā piemēram, “valdība”, “kāds prezidentam tuvu stāvošs cilvēks”, “padomnieks” varētu būt viens un tas pats.

Šajā politikai veltītajā rakstā minēti vienpadsmit anonīmi avoti. Credit: AA

Slepenie avoti
Liberation raksta gadījumā realitātē bija izmantoti tikai pieci vai seši dažādi avoti, man apgalvoja Greguār Bizū (Grégoire Biseau), izdevuma galvenais redaktors un politikas ziņu nodaļas vadītājs. Viņš apzinās, ka pārāk liels neoficiālu avotu izmantojums ir postošs un aicina līdzsvarot anonīmi citētos un atklāti paustos viedokļus.

Prezidenta spiediens
Ja anonīmo avotu jautājums žurnālistikā ir aktuāls jau gadiem, Francijā tas ir kļuvis daudz aktuālāks tieši šobrīd, kad sākusies gaidāmo prezidenta vēlēšanu kampaņa. Francijā politikas spēle jau tā šķiet ļoti slepena – no vienas puses ir oficiālais, institucionālais, viedoklis, kas tiek pārbaudīts un apstiprināts pirms publiskošanas, no otras puses, ir citāti, kas, lai arī ļauj izvairīties no neveiklas un netiešas žurnālistikas valodas, tomēr ne vienmēr tiek atklāti saistīti ar to paudēju vārdiem un uzvārdiem.

“Anonīmu avotu izmantošana vienmēr ir vieglākais ceļš,” saka Gerards Luklerks (Gerard Leclerc), politikas apskatnieks un kādreizējais LCP kanāla direktors. “Šī ir daļa no žurnālistu un politiķu bez-atbildības. Kas man var pateikt, kas ir patiesībā? Mēs pārvēršam politiku par ēnu teātri.”

New York Times nesen izdota direktīva, kas aizliedz izmantot anonīmus avotus, izņemot retus gadījumus, kas skar nacionālo drošību. AFP anonīmu avotu izmantošanai jābūt “izņēmumam, nevis ikdienai” un AFP uzstāj, ka “pirms anonimitātes garantēšanas avotam, ir jānoskaidro šādas rīcības motivācija un tas, vai pastāv informācijas sagrozīšanas iespējamība”.

Kā pārbaudīt anonīmos citātus?
Nezināmas izcelsmes citāti ir riskanti: ne tikai tajos paustie apgalvojumi ir nepārbaudāmi, bet arī mēle var būt asa, kamēr vien var nodrošināt savu inkognito. Taču anonīmie avoti var arī ļaunprātīgi izmantot žurnālistus, kuriem it kā uztic neoficiālo informāciju.

Bet ne obligāti, pārliecināts, G.Bizū, sakot, ka anonīmi avoti var arī “piedāvāt alternatīvu oficiālajai versijai, tie var piešķirt ironiju, neparastus komentārus, daiļrunīgas detaļas, ne obligāti ļaunprātību”. Tikmēr gluži pretējās domās ir G.Luklerks, kurš ir pārliecināts, ka mēs šobrīd pieredzam politkorektuma laiku. Digitālā laikmeta paradokss, kad “viss ir zināms un viss ir pateikts, kad oficiāli nav tāda “ārpus ieraksta”, [taču] realitātē tas ir visur”.

Nelīdzvērtīgais varas līdzsvars
Bet vai tad tas nav žurnālistu pienākums pārliecināt savus avotus runāt atklāti, neslēpjoties? Tā ir zaudēta cīņa, pārliecināts G.Bizū. “…valsts varas sistēmā ir nepieejamas sfēras, kurās viss ir ultra-slepens,” viņš saka. Varas līdzsvars nav žurnālistiem labvēlīgs, viņš piebilst un turpina: “Tu vari strādāt piecus gadus, lai iegūtu avotu, bet vari to zaudēt piecās sekundēs tādēļ vien, ka esi citējis bez atļaujas.” “Sods ir tūlītējs, jo avots, kas sevi uzskata par nodotu, var ar tevi nerunāt pat mēnešiem ilgi,” saka G.Bizū. Taču, ja “nav avotu, nav vērtīgas informācijas”.

Rojs Grīnsleids (Roy Greenslade) no Guardian ir pārliecināts, ka New York Times politika, kas vēlas ierobežot atsaukšanos uz anonīmiem avotiem, Lielbritānijā nedarbotos. “Šeit nekāda anonimitāte nozīmē palikt bez raksta… tas ir vienlaikus gan lāsts, gan svētība,” viņš piebilst. Līdzīgi arī Francijā.

Pārpublicēts no W.I.P (Work In Progress) on Slate.fr
Galvenās ilustrācijas kredīts: ‘Suspendu’ by Max Sat, Flickr CC licence
Ietverto ilustrāciju kredīts: Alice Antheaume