Postpadomju telpa joprojām žurnālistiem un žurnālistikai ir viens no bīstamākajiem reģioniem. Autoritārie režīmi un militārie konflikti reportieru darbu apgrūtina. Brīvi un neatkarīgi mediji kļūst arvien apdraudētāki, žurnālisti nespēj strādāt neatkarīgi un tas, kas, iespējams, ir vissatraucošākais – žurnālisti arvien vairāk saskaras ar fiziskiem draudiem.

Preses brīvība un žurnālistu apdraudējums Ukrainā

Saskaņā ar Freedom House un Reporters Without Borders, tikai Ukrainā, Moldovā un Gruzija mediji ir “daļēji brīvi”, lai arī šajās valstīs preses brīvība ir trausla, par ko liecina nesenās vēršanās pret žurnālistiem vai mediju izdevumiem. Piemēram, Kijevas rajona tiesa 27. augustā deva Ukrainas Ģenerālprokuroram tiesības piekļūt Radio “Brīvība” īstenotā pētnieciskā projekta “The Schemes” galvenās redaktores Natālijas Sedļetskas (Natalia Sedletska) telefona sarunām un sarakstei.

Savā lēmumā tiesa nodrošināja ģenerālprokuroram piekļuvi Sedļetskas zvaniem, īsziņām un viņas tālruņa atrašanās vietai ļoti specifiskā laika periodā: no 2016. gada jūlija līdz 2017. gada novembrim. Šajā periodā “The Schemes” publiskoja vairākus pētnieciskos darbus, kas atklāja korupciju Ukrainas valdības augstākajā līmenī.

Tikai Ukrainā, Moldovā un Gruzijā mediji ir “daļēji brīvi”, lai gan arī šajās valstīs preses brīvība ir trausla.

Radio “Brīvība” nosodīja šo tiesas lēmumu, sakot, ka “tas nopietni pārkāpj starptautiskos standartus un neatbilst Ukrainas saistībām aizsargāt brīvu presi”. Radio “Brīvība” runas persona Džoanna Levisone (Joanna Levison) piebilda, ka tiesas rīcība “rada biedējošu atmosfēru, kura būtu jāneitralizē”. Pēc viņas domām, tiesas lēmums liek uzdot “satraucošus jautājumus par prasītāju patiesajiem mērķiem”. Ukrainas Masu informācijas institūts (IMI) un citas Ukrainas mediju un cilvēktiesību aizstāvības organizācijas izplatīja paziņojumus, kuros pauda sašutumu par Ģenerālprokurora un tiesas rīcību.

Publiskajiem pārmetumiem bija efekts. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) iejaucās 18. septembrī. Tā spēra nepieredzētu soli, izdodot preventīvu lēmumu, kas apturēja rajona tiesas nolēmumu līdz brīdim, kamēr Sedļetska var sagatavot pilnīgu sūdzību ECT.

Lai gan tiesvedības pret žurnālistiem, liekot tiem atskaitīties pie varas esošajiem, ir satraucošas, Ukrainā var draudēt arī nāves briesmas. Viens no šokējošākiem žurnālistu iebiedēšanas mēģinājumiem ir Pavlo Šeremeta (Pavlo Sheremet) slepkavība Kijevas centrā. Neskatoties uz to, ka ir pagājuši vairāk kā divi gadi kopš šī notikuma, varas iestādes joprojām nav atradušas šī pazīstamā žurnālista slepkavas.

Lai gan tiesvedības pret žurnālistiem, liekot tiem atskaitīties pie varas esošajiem, ir satraucošas, Ukrainā var draudēt arī nāves briesmas.

Slepkavības otrajā gadadienā prokuratūra paziņoja, ka tā beidzot ir izveidojusi aizdomās turētā fotorobots, bet viņš nav atrasts. Saskaņā ar Ukrainska Pravda galvenā redaktora Sevgila Musajeva-Borovika (Sevgil Musayeva-Borovyk) teikto, izmeklēšana turklāt ir noslepenota, un žurnālistiem vairs nav iespēju sekot līdzi tās gaitai. “Iepriekš mums vismaz bija pieeja tiesas lēmumu reģistram un mēs varējām vismaz redzēt, kāda ir izmeklēšanas virzība. Nu tā ir klasificēta, un mēs vairs neko nevaram kontrolēt.”

Par laimi šīs briesmas nav iebiedējušas Ukrainas žurnālistus. Pētnieciskā žurnālistika valstī piedzīvo uzplaukumu kopš Eiromaidana 2013. gadā. Drū Salivans (Drew Sullivan), Organizētās noziedzības un korupcijas ziņošanas projekta dibinātājs, ir pat pārliecināts, ka Ukraina postpadomju blokā ir labais piemērs: “Kopumā situācija postpadomju telpā ir ļoti slikta, tomēr preses brīvības ziņā situācija Ukrainā ir labāka nekā daudzās citās valstīs.”

Preses brīvības kritums postpadomju telpā

Citās postpadomju valstīs, neskaitos Baltijas valstis, ir pat vēl sliktāka. Masu aresti, žurnālistu iebiedēšana un citu šķēršļu radīšana pirms pētniecības procesa, tā laikā un pēc tam ir drīzāk norma, nevis izņēmums.

Viens no vissatraucošākajiem stāstiem ir Azerbaidžāna. Pēc 2014. gada varas iestādes ir slēgušas visus opozīcijas mediju izdevumus. Tās piespieda pamest valsi arī visiem neatkarīgajiem žurnālistiem. Pētnieciskie žurnālisti tika arestēti, no kuriem daži joprojām atrodas apcietinājumā. Īpaši aktīva vēršanās notiek pret tiem žurnālistiem un aktīvistiem, kuri uzdrošinās kritizēt prezidentu un atmasko prezidenta un viņa ģimenes bagātību apmērus un izcelsmi. Azerbaidžānas varas iestādes iebiedē pat žurnālistus, kuri ir emigrējuši, izdarot spiedienu uz viņu radiniekiem vai ar mediju starpniecību.

Situācija uz austrumiem no Kaspijas jūras nav būtiski labāka. Drū Salivans to raksturo sekojoši: “Ir vērojama ievērojama lejupslīde. Žurnālisti Tadžikistānā un Kazahstānā tiek aktīvi vajāti, Uzbekistānā un Turkmenistānā situācija nekas nav bijusi laba. Tikai Kirgizstānā vēl saglabājas zināmas cerības, jo valsts ir vairāk vai mazāk neatkarīga un demokrātiska, tāpat kā tās mediji.”  Muhaijo Nozimzoda (Muhaiyo Nozimzoda), žurnālists no Tadžikistānas saka, ka vietējie politiķi ir ļoti jūtīgi pret kritiskām publikācijām: “Pat ja nenozīmīgam ierēdnim būs ‘brālis vai māsa’, kas hierarhijā atrodas augstāk, pat visniecīgākā kritika var kalpot par iemeslu, lai uzsāktu vajāšanu pret žurnālistu.”

Tuvāk Eiropai? Nav lielas atšķirības!

Tuvāk Eiropai situācija būtiski neatšķiras. Baltkrievija, piemēram neizsniedz apraides licenci opozīcijas TV kanālam Belsat (galvenā mītne Varšavā), ņemot vērā, ka tas kritizē autoritāro valsts pārvaldi.  Atsaucoties uz brīvo žurnālistu Iharu Iļjašu (Ihar Ilyash), Baltkrievijas varas iestādes ļoti labi zina, kā sodīt žurnālistus, nepiesaistot lielu sabiedrības uzmanību. Tādā veidā, pēc viņa vārdiem, tas paliek “ārpus radaru uztveršanas” un starptautiskā sabiedrība nevar adekvāti reaģēt.

Baltkrievijas varas iestādes ļoti labi zina, kā sodīt žurnālistus, nepiesaistot lielu sabiedrības uzmanību.

Arī žurnālisti no Gruzijas, Armēnijas un Moldovas norāda uz negatīvām tendencēm viņu pārstāvētajās valstīs. Armēņu pētnieciskā žurnāliste Liāna Sajadjana (Liana Sayadyan) saka, ka valsts iejaukšanās ierasti ir visvairāk jūtama vēlēšanu laikā. “Vēlēšanu laikā žurnālistiem nav iespējams strādāt tā, kā tie vēlas, viņu aprīkojums var tikt iznīcināts. Izskan arī brīdinājumi pārtraukt apraidi. Kad žurnālisti vēršas policijā, nekas parasti nenotiek. Tikai dažos retos gadījumos pret varas pārstāvjiem ir vērsti kādi disciplinārsodi.”

Ko mēs no tā visa varam secināt? To, ka visā postpadomju telpā turpinām novērot spiedienu uz žurnālistiem un mediju organizācijām un nerimst centieni apspiest vārda brīvību, cik vien tas ir iespējams. Valdības bieži izmanto ļaunprātīgi savu varu, lai klusinātu opozīcijas balsi vai novērstu atmaskojošu stāstu nākšanu atklātībā. Cenzūra var atgriezties, neskatoties uz to, kas rakstīts konstitūcijā, pat tajās valstīs, kurās ir panākts zināms progress. Citiem vārdiem sakot, perspektīva ir drūma un nav daudz pazīmju, ka situācija šajās valstīs drīz un būtiski mainīsies.