Ar stāstiem, nevis statistiku var pārvarēt sabiedrības vienaldzību jeb nogurumu no līdzi jušanas

2015. gada 1. October • Jaunākie raksti, Žurnālistikas tematiskās nozares • by

Māte Terēze zināja, kas ir vienaldzība jeb nogurums no līdzjūtības, kad viņa teica: “Ja es redzu masu, es nekad nerīkošos. Ja es redzu kādu vienu konkrētu cilvēku, es rīkošos.”

Sandra Gonzales / Flickr.com

Sandra Gonzales / Flickr.com

Jāteic, ka arī uzvedības pētījumi apliecina to, ka sabiedrība ar daudz lielāku varbūtību kāda viena konkrēta cilvēka ciešanas uztvers kā traģēdiju, taču tūkstošu cilvēku zaudējumu – vien kā statistiku. Nesenā sabiedrības reakcija uz fotogrāfiju ar Turcijas pludmalē izskaloto noslīkušo sīriešu puisēnu tam bija skumjš piemērs. “Jo vairāk ir mirušo, jo mazāk mums rūp,” ar nožēlu secina psiholoģijas profesors un viens no vadošajiem šīs jomas pētniekiem Pauls Sloviks (Paul Slovic).

Tieši šī pētījuma iespaidots, New York Times komentētājs Nikolass Kristofs (Nicholas Kristof) paziņoja, ka darīs visu iespējamo, lai ikreiz atrastu personu, kura spētu ilustrēt plašāku stāstu. Tā vietā, lai koncentrētos uz ciešanām un nežēlīgu statistiku, Kristofs apgalvo, ka tiecas mainīt savus lasītājus, stāstot par cilvēkiem, kuri ir pārvarējuši briesmīgos apstākļus. “Man no šī pētījuma ir divas mācības,” Kristofs skaidro Co-Exist publicētajā rakstā. “Pirmkārt, stāstīt lasītājus uzrunājošus stāstus par konkrētiem cilvēkiem. Otrkārt, rādīt, ka tas viss nav bezcerīgi, ka ir iespējama arī pozitīva notikumu attīstība.”

Vai šāda pieeja ziņu veidošanai patiešām varētu kaut ko mainīt?

Žurnālā Journalism & Mass Communication Quarterly nesen publicētajā pētījumā “Compassion Fatigue and the Elusive Quest for Journalistic Impact” es izmantoju kontentanalīzes metodi un mediju mērījumus, lai novērtētu, kā Kristofs pielieto šos sociālās psiholoģijas principus un, vēl svarīgāk, vai tas sniedza kādu būtisku lasītāju atbildes reakciju. Pētījuma rezultāti pārliecinoši demonstrē, ka nav kādas vienas burvju nūjiņas, kas palīdzētu mediju ziņojumiem auditorijā izsaukt spēcīgu, vienotu atbildes reakciju.

Pētījuma pirmajā posmā tika vērtēts, vai un kā Kristofa sludinātā pieeja, pielietot sociālās psiholoģijas principus žurnālistikā, tiek īstenota. Analizējot viņa publicētos komentārus gada griezumā, es atklāju, ka Kristofs regulāri grūtiem un attāliem sociāliem jautājumiem piešķir konkrētu cilvēku sejas, pārsvarā viena raksta ietvaros koncentrējoties uz vienu, divām personām. Viņa komentāros ir plaši izmantoti tādi elementi kā uzvara pār likstām un mobilizējoša informācija, aicinot lasītājus uz rīcību. Nevēloties atteikties no statistikas, Kristofs teju ikkatrā savā komentārā injicē (parasti nelielās devās) arī kvantitatīvo informāciju. Lai arī var secināt, ka Kristofs aktīvi izmanto metodes, kas varētu palīdzēt pārvarēt sabiedrības vienaldzību jeb nogurumu no līdzjūtības, šo pūliņu efekts nebija acīmredzams.

Pētījuma ietvaros tika aplūkots arī plašs spektrs ar dažādiem interneta mērījumiem, lai novērtētu interneta lasītāju tiešsaistē pausto atbildes reakciju, sākot no Facebook “Patīk” datiem, beidzot ar blogos ievietotajām atsaucēm, kas atrodamas Google sistēmā, sākot no New York Times datiem par lasītākajiem ierakstiem, beidzot ar Technorati algoritmu, lai izmērītu stāsta pozīcijas blogosfērā. Neviens no šiem mērījumiem nedemonstrēja nozīmīgas korelācijas ar stāstu personificēšanu, ar motivējošu grūtības pārvarējušo personu stāstu izmantošanu vai mobilizējošas informācijas publicēšanu.

Pretēji eksperimentālajiem pētījumiem, kas norāda uz to, ka statistikas izmantošana samazina lasītājos empātiju, šis pētījums atklāja, ka lasītāju iesaiste (atbildes reakcija) pozitīvi korelējās tieši ar kvanitatīvu datu izmantošanu, lai gan arī šie rezultāti nav statistiski pārliecinoši. Tas, ko pētījums gan atklāja ļoti skaidri, ka lasītāju reakcija ir saistīta ar stāsta tematu un ģeogrāfisko tuvumu.

Kā jau tika paredzēts, saikne starp lasītāju reakciju un amerikāņu sabiedrībā aktuāliem jautājumiem (aborti, Izraēlas konflikts, prezidenta vēlēšanas) bija pozitīva, spēcīga un statistiski nozīmīga. Tāpat ikviens mērījums parādīja, ka stāsti, kas vēstī par Amerikas Savienotajām Valstīm vai Kanādu, raisīja lielāku lasītāju reakciju nekā stāsti par ārvalstu notikumiem.

Vai kādu izbrīna tas, ka, piemēram, Kristofa komentārs par dziedātājas Lady Gaga kamapņu pret vardarbību ieguva lielāku lasītāju reakciju nekā komentārs par jaunu sievieti, kura ir aizbēgusi no Kambodžas bordeļa? Tas tikai spilgti ilustrē to, kāpēc ziņu medijus pievelk superzvaigznes un sensacionālas ziņas, kamēr smagi jautājumi un problēmas citviet pasaulē, piemēram, cilvēku tirdzniecība, iegūst salīdzinoši mazu atspoguļojumu.

Mēs, protams, varētu vēlēties, lai pastāv kāda viena zelta formula, ka, piemēram, koncentrēšanās rakstā uz vienu, konkrētu cilvēku izsauktu lasītājos tiešu emocionālu reakciju, kā tas ir, piemēram, eksperimentālajos apstākļos psiholoģijas pētījumu ietvaros. Taču tā nav. Vienlaikus, mēs nevaram arī apgalvot to, ka augstāk aprakstītā Kristofa pieeja komentāru rakstīšanai ir pilnīgi neefektīva.

Neraugoties uz to, ka viņš daudz raksta par attāliem un sarežģītiem tematiem, viņa komentāri regulāri ir atrodami New York Times “populārāko” rakstu sarakstā un viņa profesionālā Facebook lapa ir piesaistījusi vairāk kā pus miljonu sekotāju. Tāpat vairākas labdarības organizācijas ir ziņojušas, ka pēc viņa komentāru publicēšanas, kuros ir minētas šīs organizācijas, tām adresētie ziedojumi ir pārsnieguši pat 100 000 ASV dolāru.

Tas, ka Kristofa auditoriju kaut kādā mērā ietekmē viņa pieeja naratīva veidošanai, ir ļoti iespējams. Regulārie lasītāji un, tā saucamie, iesaistītie lasītāji, kuri komentē vai kā savādāk reaģē uz autora radīto saturu, iespējams jau labi pārzina tēmas, kuras aktualizē Kristofs. Tādējādi ir ļoti iespējams, ka šie labi informētie lasītāji aktīvāk reaģē tieši uz faktoloģisku informāciju, nevis ierasto formātu – naratīvu par kādas personas nedienām. Šo pieņēmumu apstiprina arī pētījuma gaitā iegūtie dati, kas atklāj, ka lasītāji visspēcīgāk reaģēja tad, kad komentāros bija piedāvāti ļoti konkrēti ieteikumi par to, kas būtu darāms.

Šī pētījuma rezultāti vienlaikus arī norāda uz izmantoto digitālo mērījumu datu ierobežoto pielietojamību. Proti, personificēšana joprojām ir ļoti spēcīgs žurnālistiskais rīks, taču auditorijas iesaiste ir kompleksa parādība, ko nav tik vienkārši izmērīt ar kāda viena algoritma palīdzību vai klikšķu uzskaiti. Ir vajadzīga papildus izpēte, lai saprastu, kāda veida ziņošanas tehnikas ir visefektīvākās, lai stāstītu lasītājiem par cilvēktiesību pārkāpumiem.

Atliek cerēt, ka šis pētījuma virziens mudinās arī citus pētniekus analizēt to, kā sociālā psiholoģija var palīdzēt veiksmīgāk sasniegt auditoriju ar ziņām par dažādiem cilvēktiesību un sociāliem jautājumiem, kā arī panākt spēcīgāku pilsonisko reakciju jautājumos, kas skar cilvēku ciešanas.

 

Šis raksts ir saīsināts pārskats par pētījumu “Compassion Fatigue and the Elusive Quest for Journalistic Impact: A Content and Reader-Metric Analysis Assessing Reader Response”, kas ir publicēts Journalism & Mass Communication Quarterly, Vol. 92, No. 3 (Autumn 2015), 700-722.

Raksta oriģināls publicēts angļu valodā: Research: Stories, Not Statistics, Can Overcome Compassion Fatigue

Foto kredīt: Sandra Gonzales / Flickr.com

Print Friendly, PDF & Email

Atslēgvārdi:, , , , , , , , , , , , , ,

Send this to friend