Visaugstāk savu redakcionālo neatkarību vērtē Latvijas reģionālo avīžu, ziņu portālu un sabiedrisko mediju profesionāļi, liecina Latvijas žurnālistu aptauja. Atbildes uz citiem jautājumiem ir pretrunu pilnas: mediju pārstāvji uzskata, ka viņu profesionālisms var nosargāt redakcionālo neatkarību, vienlaikus atzīstot, ka politisko interešu vārdā dibināti mediji un atkarība no komerciālajām interesēm ir būtiska problēma.

Aptauja par dažādiem ar redakcionālo neatkarību saistītiem jautājumiem notika 2013.gada aprīlī un maijā. Tajā uzdotie jautājumi tika veidoti, balstoties uz intervijām ar mediju īpašniekiem un redaktoriem, kas ietilpst 2013.gada maijā iznākušās monogrāfijas “Latvijas mediju īpašnieki” pētījumā. Aptaujas rezultāti ir prezentēti starptautiskajā zinātniskajā konferencē CEECOM 2013 un iekļauti Oksfordas universitātes pētījumā par  Centrālās un Austrumeiropas mediju vidi.

Ar mērķi sasniegt aktīvus mediju profesionāļus visu tipu mediju organizācijās tika izmantota ligzdveida izlases metode. Pētījumā piedalījās dažādu mediju pārstāvji: 25% pārstāv reģionālos vai vietējos laikrakstus, 23% – raidorganizācijas, 21% – žurnālus; 15% – nacionālās avīzes, 7% – interneta ziņu portālus, 7% – dažādus medijus, 2% – vietējos TV un radio. Pētījuma projekts paredz, ka aptauja tiks atkārtota 2013.gada otrajā pusē.

Nevesela vide, spītīgi profesionāļi
Veiktajā aptaujā ir tikai divi jautājumi, par kuriem Latvijas žurnālisti, redaktori un producenti ir vienisprātis. Pirmais ir definīcija, ka redakcionālā neatkarība nozīmē iespēju neatkarīgi pieņemt lēmumus par sava radītā materiāla saturu, informācijas avotiem, iekļautajiem akcentiem un citiem profesionāliem jautājumiem. Tam pilnībā vai lielākoties piekrīt 96% aptaujāto.

Vienlaikus Latvijas mediju pārstāvji atzīst, ka redakcionālā neatkarība atkarīga no mediju īpašnieku politiskajām ambīcijām un peļņas interesēm. Piektā daļa (22%) respondentu atbild, ka redakcionālo neatkarību var ierobežot mediju reklāmdevēji vai citi mediju īpašnieku biznesa partneri. Vēl lielāks skaits aptaujāto – 28% – piekrīt, ka redakcionālo neatkarību var ietekmēt īpašnieku politiskās intereses.

Atbildes uz jautājumiem par redakcionālās neatkarības ierobežojumiem sakrīt ar rezultātiem, kas parāda respondentu profesionālo ikdienu – 75% no aptaujātajiem saka, ka viņu darbu neskar tādi regulāri redakcionālās neatkarības ierobežojumi, kas varētu pazemināt žurnālistikas kvalitāti. Tas nav slikts rezultāts, jo trīs ceturtdaļas mediju profesionāļu atzīst, ka kopumā strādā brīvi un profesionālus lēmumus pieņem neatkarīgi. Diemžēl 11% aptaujāto atzīst, ka viņu ikdiena ir saistīta ar profesionālo principu pārkāpumiem (pārējie 14% respondentu nevarēja atbildēt uz šo jautājumu vai piedāvāja citas atbildes). Daļa piebilst, ka redakcionālās neatkarības ierobežojumi nav regulāri, bet “dažreiz gadās”.

Redakcionālās neatkarības mainīgo vērtējumu apstiprina atbildes uz citiem jautājumiem. Brīva satura veidošana nav dabiska žurnālistu ikdiena, jo 54% aptaujāto piekrīt vai vairāk piekrīt, nekā nepiekrīt,  ka “mūsu redakcijā visiem ir skaidri zināms, kādi temati, informācijas avoti, uzskati vai nostājas ir brīvi atspoguļojami un no kuriem labāk izvairīties”. 38% no aptaujātajiem pilnībā piekrīt vai vairāk piekrīt, nekā nepiekrīt šādam apgalvojumam – “esmu sapratis, ka medija īpašnieku vai vadītāju interešu dēļ, mana darba sastāvdaļa ir pašcenzūra” (41% tam nepiekrīt, 16% – vairāk nepiekrīt, nekā piekrīt).

Cits respondents piebilst, ka brīvu lēmumu pieņemšanu ne vienmēr ierobežo politiskas vai komerciālas intereses, reizēm avotu izvēli vai tēmas risinājumu ietekmē redaktori. Redaktoram aptaujas dalībnieku skatījumā ir īpaša nozīme.

Lielais vairogs – redaktors!
Otrs jautājums, par kuru gatavi vienoties Latvijas mediju profesionāļi, ir redaktora loma redakcionālās neatkarības nodrošināšanā – 93% apraujāto piekrīt, ka redaktoram jābūt kā “vairogam” starp redakciju un mediju īpašniekiem vai vadību, lai nosargātu redakcionālo neatkarību. Šis uzskats atspoguļo lielākās atbildības deleģēšanu redakcijas vadītājam. Tas parāda, cik liela loma ir redaktora personībai, viņa spējai būt ar stingru mugurkaulu, respektētam gan redakcijā, gan mediju vadības pusē.

Savukārt profesionālo pašapziņu apstiprina cita atbilde – 31% aptaujāto saka, ka redakcija kopā sargā redakcionālo neatkarību. 22% no respondentiem uzsver, ka to  nosaka paša respondenta profesionālā pozīcija, tikpat lielā mērā – redaktora principi. Bet  redaktora svarīgajam statusam ir arī ēnas puse. Varētu teikt, ka “dievs” un “velns” ir viens un tas pats, jo aptaujātie citos jautājumos uzsver, ka redakcionālo neatkarību var ierobežot redaktora uzskati par medija misiju (13%) un redaktora demonstrētā auditorijas interešu izpratne (19%).

Es – neatkarīgs, citi – atkarīgāki!
Vispretrunīgākās atbildes sniedz jautājumi par redakcionālās neatkarības vērtējumu savā mediju organizācijā un tās salīdzinājumu ar citiem medijiem. Tās ir kā šķēres: ja 68% respondentu uzskata, ka “manā medijā” ir augsts redakcionālās neatkarības līmenis, jo “varu brīvi pildīt profesionālos pienākumus” (25% respondentu uzskata redakcionālās neatkarības līmenis viņu redakcijā ir vidējs, 4% – zems), tad tikpat lielā mērā – 68% atbildējušo, uzskata, ka “man zināmajās mediju organizācijās redakcionālās neatkarības līmenis ir vidējs, jo kolēģiem reizēm nākas risināt kompromisus starp redakcijas interesēm un ārējām ietekmēm” (13% respondentu uzskata –  citās redakcijās redakcionālās neatkarības līmenis ir augsts, 16% – zems, jo “žurnālisti nevar strādāt atbilstoši profesionālajiem principiem”).

No vienas puses varētu domāt, ka lielākā daļa respondentu pārstāv “komfortablās” mediju organizācijas, taču pašiem ir slikta pieredze vai viņi pazīst kolēģus, kuru darba apstākļi nav tik pieņemami. Tam varētu būt pamats, jo daži respondenti lūdza šīs aptaujas jautājumus sūtīt uz privātām e-pasta adresēm, uzsverot, ka viņi nevar šos jautājumus saņemt savu redakciju datoros. No otras puses, atbildes apstiprina jau aptaujas sākumā minēto, ka apmēram viena ceturtdaļa Latvijas mediju profesionāļu sastopas ar redakcionālās neatkarības ierobežojumiem. Savukārt 33% no respondentiem pilnībā vai daļēji piekrīt, ka jūtas diezgan komfortabli, kamēr citi kolēģi viņu pašu redakcijās spiesti izpildīt reklāmdevēju vai īpašnieku “politisko partneru” pasūtījumus.

Šis jautājums pārbaudīja agrāk veiktajās žurnālistu un redaktoru intervijās dzirdēto, ka politiski un komerciāli ietekmētās redakcijās lielākā daļa žurnālistu strādā neatkarīgi, bet atsevišķi kolēģi regulāri izpilda “pasūtījumus”, kuru avots atrodas ārpus redakcijas. Tāpēc Latvijā redakcionālās neatkarības pakāpi visvieglāk vērtēt individuālā līmenī, nevis redakcijas vai mediju organizācijas līmenī.

Būtisks ir aptaujā noskaidrotais, ka redakcionālā neatkarība lielākoties nav formāli fiksēta darba līgumos. Tikai 27% respondentu darba līgumi ietver vienošanos par redakcionālo neatkarību, nedaudz vairāk – 32%, uzsākot darbu, vienojušies par redakcionālās neatkarības principu. Pārējie (no 41% – 45%) nav pārrunājuši ar darba devēju šos jautājumus, tie nav fiksēti darba līgumos.

Respondenti, kas redakcionālās neatkarības līmeni savā mediju organizācijā vērtē kā zemu vai vidēju pārstāv reģionālos medijus, nacionālos laikrakstus un žurnālus, viņi atzīst, ka gatavojuši slēptās reklāmas materiālus, pārsvarā strādā kā žurnālisti un viņiem ir liela profesionālā pieredze – medijos pavadīti vairāk nekā 11 gadi. Tā nav pretruna ar sākumā minēto, ka reģionālajos laikrakstos ir augsts redakcionālās neatkarības līmenis, jo parāda Latvijas mediju vides daudzvedību – Latvijas reģionos ir gan kvalitatīvi un neatkarīgi mediji, gan tādas mediju organizācijas, kas daļēji pieder pašvaldībām vai citā formā tās ir atkarīgas no vietējiem politiķiem un uzņēmējiem.

Respondenti, kuri piekrīt, ka redakcionālo neatkarību var ierobežot politiskas saiknes vai biznesa apsvērumi, atzina pašcenzūru, viņu darba līgumi neietver vienošanos par redakcionālo neatkarību, strādā par redaktoriem, un viņu darba pieredze ir ilgāka par 15 gadiem.

Pat tajās mediju organizācijās, kurās vērojami redakcionālās neatkarības ierobežojumi, žurnālisti atrod ceļus, kā strādāt neatkarīgi. Viņi sameklē iespēju brīvi veidot konkrētam tematam veltītu saturu vai atbildēt par “savu” rubriku, sadaļu, raidījumu. Nereti tās ir kultūras vai izklaides notikumu rubrikas, sporta žurnālistika, izglītojoši materiāli. Tā iespējams norobežoties no angžētā satura savā medijā un nezaudēt profesionālo pašapziņu, skaidri zinot, ka redakcionālā neatkarība nav pašsaprotama profesionālās ikdienas daļa.