Nesen arī Eiropas Žurnālistikas observatorijas interneta vietnes ziņoja par jaunākajiem preses brīvības reitingiem. Viena no skumjākajām lietām šajā visā ir tā, ka mediju darbinieki reti uzdod jautājumu par to, kā šādi reitingi tiek veidoti. Pētnieki vismaz pagaidām par šo jautājumu interesējas vairāk, tiesa, arī periodiski. Monro Praiss (Monroe E. Price), Suzanna Abota (Susan Abbott) un Libija Morgana (Libby Morgan) no Pensilvānijas Universitātes nesen ir pacēlušas šo jautājumu un centušies “novērtēt citu vērtētājus”.

Četri no kopumā 16 grāmatas* līdzautoriem analizēja tieši preses brīvības reitingus un to savstarpējās sakarības. Secinājumi ir pārsteidzoši pozitīvi. Lī Bekers (Lee Becker) un Tudors Vlads (Tudor Vlad) no Džordžijas Universitātes izveidoja Reportieri bez robežām (Reporters without Borders), Freedom House un IREX indeksu savstarpējās korelācijas, kas liecina par augstu šo datu ticamību. Tajā pat laikā pētnieki secināja, ka šie indeksi ir balstīti uz ļoti rietumniecisku, lai neteiktu vairāk – amerikānisku, izpratni par preses brīvību: “The Freedom House un Žurnālisti bez robežām vairāk koncentrējas uz plašsaziņas līdzekļu brīvību un to neatkarību no valdības kontroles un mazāk atspoguļo mediju komerciālo kontrolēšanu no dažādu biznesu puses.”

Kaut kādā mērā kritiskāka ir analīze, ko veikuši grāmatas līdzautori no Eiropas. Patriks MakKardijs (Patrick McCurdy) no Erasmus Universitātes Roterdamā, Gerijs Povers (Gerry Power) no InterMediaUK un Anna Godfreja (Anna Godfrey) no BBC World Service Trust norāda uz neatbilstībām šo indeksu veidošanas anketās.  Kristina Holca-Baha (Christina Holtz-Bacha) no Erlangen-Nürnberg Universitātes apgalvo, ka šī rietingu veidošana ir apšaubāma, jo preses brīvības jēdziens nav skaidri definēts. Kā piemēru viņa min Somiju, kas nu jau daudzus gadus šajos reitingos ieņem pirmās pozīcijas. Viņa jautā, vai prakse, ka Somijas valdība subsidē vietējos laikrakstus tomēr nav uzskatāms par masu mediju neatkarības ietekmēšanu.

Atliek cerēt, ka pētnieki paši nav nonākuši profesionālā strupceļā, jo pat vismodernākā pētnieciskā anketa neļaus neapšaubāmi apgalvot, ka, piemēram, Somijā preses brīvība ir augstākā mērā nekā, piemēram, Austrijā un Šveicē. Turklāt vēl mazākas ir izredzes noteikt skaidras atsķirības, kāpēc viena valsts ir zemāk par otru. Būtiskāk šeit būtu orientēties uz to, vai valsts kādā no šiem preses brīvības reitingiem ir atrodama pirmajā vai pēdējā trešdaļā, vai arī tā atrodas indeksā kaut kur pa vidu. Iespējams, daudz godīgāk būtu sadalīt valstis nelielos puduros jeb blokos, nevis ierindot tās konkrētās pozīcijās. Tajā pat laikā, vai žurnālisti tad ar vienlīdz lielu interesi turpinātu atspoguļot šos reitingus, ja nevarētu minēt, ka, piemēram, Šveice vai Austrija jaunākajā reitingā ir zaudējusi vai uzlabojusi pozīcijas par noteiktu skaitu vietu? Diemžēl informācija paliktu bez ievērības, ja būtu jāziņo, ka šīs valstis nemainīgi atrodas augstāk novērtēto valstu blokā, jo šādi informācijai vairs nebūtu ziņu vērtības.

* Monroe E. Price/Susan Abbott/Libby Morgan (eds.) (2011): Measures of Press Freedom and Media Contributions to Development. Evaluating the Evaluators, New York u. a.: Peter Lang

No angļu valodas tulkojusi Līga Ozoliņa. Raksta oriģināls Wie verlässlich sind Pressefreiheits-Rankings? ir publicēts Eiropas Žurnālistikas observatorijas interneta portāla vācu valodā. Detalizētāks autora skatījums par šo tēmu ir publicēts žurnālā Schweizer Journalist Nr. 2 + 3, 2013