Igaunijā strādājošie krievvalodīgie žurnālisti tic, ka viņi darbojas kā starpnieki starp igauņiem un krieviski runājošajiem valsts iedzīvotājiem, tomēr viņiem nav sajūta, ka viņi var pilnvērtīgi pārstāvēt krievu minoritāti vai palīdzēt tai sociāli integrēties, liecina nesen veikts pētījums.

Igaunijas mediji, līdzīgi kā tas ir citās bijušajās Padomju Savienības valstīs, kopš neatkarības atjaunošanas 1991.gadā lielā mērā ir darbojušies divās valodās. Krievvalodīgie žurnālisti raksta un ziņo krievvalodīgajai minoritātei (25%), kamēr igauņu žurnālisti gādā par visiem pārējiem.

Atsaucoties uz mediju pētnieci Epu Lauku (Epp Lauk) un Mariju Juferevu (Maria Jufereva) Jivaskilas Universitātē (Somija), šīm divām nošķirtajām mediju sistēmām, ja ņemam vērā arī to, ka ievērojamam skaitam krievvalodīgo nav Igaunijas pilsonības un 16% apgalvo, ka nesaprot ne vārda igauņu valodā, ir būtiska ietekme uz Igaunijas sabiedrību. Viņas raksturo igauņu un krieviski runājošo sabiedrību kā tādu, kas dzīvo “viena otrai līdzās, taču izmanto atšķirīgus informācijas kanālus un kam ir maz kopīgā”.

Sociālā integrācija kopš deviņdesmito gadu sākuma ir bijusi nozīmīga problēma Baltijas valstīs, īpaši, Latvijā un Igaunijā. Abās vairāk kā ceturtā daļa iedzīvotāju ir krievvalodīgie (pēc otrā pasaules kara realizētās Padomju Savienības migrācijas politikas sekas).

Nesenie notikumi Krimā un ieilgušais konflikts Austrumukrainā ir apliecinājums tam, kāda politiskā ietekme krievvalodīgajai minoritātei var būt uz postpadomju valsti. Notikumi Ukrainā izgaismoja arī to, cik izšķiroša ir šīs valsts krievu valodā rakstošo un raidošo mediju loma, atbalstot Krievijas politisko dienaskārtību.

Savā pētījumā Mazākumtautību valodu mediji un žurnālisti sociālās integrācijas kontekstā Igaunijā Epa Lauka un Marija Jufereva pētīja, vai žurnālisti var spēlēt jebkādu lomu, lai vienotu abas kopienas.

Autores tic, ka atšķirības varētu izdoties mazināt, ja krieviski runājošie žurnālisti darbotos kā starpnieki, palielinot Igaunijas notikumu atspoguļojuma īpatsvaru viņu pārstāvētajos krievvalodīgajos medijos, un ja tie darbotos kā pārstāvji, skaidrojot un stāstot igauņiem par krieviski runājošās minoritātes viedokļiem un gaidām.

Pētījuma ietvaros pētnieces aptaujāja 100 Igaunijā strādājošus krieviski runājošos žurnālistus. Viņiem tika uzdoti jautājumi par viņu pašreizējo profesionālo statusu un to, vai viņi ir domājuši par to, ka tiem varētu būt jebkāda loma minoritāšu sociālās integrācijas procesos. Papildus tam tika veiktas arī 11 dziļās intervijas ar žurnālistiem, kuri pārstāv dažādas vecuma grupas un ir ar dažāda līmeņa darba pieredzi.

Pētījums atklāj, ka “profesionālā pašidentifikācija un nodošanās profesijai ir salīdzinoši vāja starp krievvalodīgajiem žurnālistiem” Igaunijā. Tas galvenokārt skaidrojams ar ekonomiskiem apstākļiem. Krievvalodīgie žurnālisti pelna mazāk nekā igauņu žurnālisti (84% krievvalodīgo žurnālistu mēnesī pelna mazāk par 1200 eiro). Tādējādi 77% no viņiem strādā vairāk nekā vienā darbavietā (gandrīz 25% ir pat četras un vairāk darbavietas).

Bez tam, krievvalodīgie žurnālisti parasti nesadarbojas ar saviem igauņu kolēģiem. Lielākā daļa (83%) nav Eiropas Žurnālistu savienības biedri un teju 30% krievvalodīgo žurnālistu nav iepazinušies un nepārvalda Igaunijas žurnālistu ētikas kodeksu. Arī valodas barjera spēlē nozīmīgu lomu – teju 20% no aptaujātajiem žurnālistiem nerunā igauņu valodā (vai nu viņi igauņu valodu zina, bet nepielieto, vai arī pilnībā to nepārvalda).

Lai vai kā, lielākā daļa aptaujāto žurnālistu tomēr redz sevi kā starpniekus starp igauņu un krievu kopienām. Lielākā daļa redz, ka “Igaunijas sabiedrības problēmu apspriešana un izskaidrošana krievvalodīgajos medijos” (94%), “stāstīšana par Igaunijas kultūru un vēsturi” (84%) un “piederības sajūtas radīšana krieviski runājošo iedzīvotāju vidū par to, ka viņi ir daļa no Igaunijas sabiedrības” (83%) ir nozīmīga viņu darba daļa. Salīdzinājumam, tikai 77% aptaujāto redz sevi kā “sargsuņus”.

Vienlaikus pētījums atklāj, ka krievvalodīgie žurnālisti netic, ka var pārstāvēt Igaunijā dzīvojošo krieviski runājošo minoritāti. Lielākā daļa (88%) intervijā teica, ka krievu valodas medijiem nav nekādas ietekmes uz valdības lēmumiem. Gandrīz 50% aptaujāto ir pārliecināti, ka krievvalodīgie mediji valstī neveicina sociālo integrāciju.

Tomēr pētījuma autores atklāja, ka krievvalodīgie žurnālisti ar augstāka līmeņa izglītību ir daudz atvērtāki un brīvāki no aizspriedumiem runājot par savu lomu Igaunijas sabiedrībā nākotnē. Tie žurnālisti, kuri brīvi pārvalda arī igauņu valodu un kuriem ir iegūta augstākā izglītība žurnālistikā, bija daudz optimistiskāk noskaņoti vērtējot savu potenciālu kļūt par sociālās integrācijas veicinātājiem sabiedrībā, nekā tie, kam šādu zināšanu un izglītības nav.

Foto kredīts: Flickr.com, CC – Jaanus Silla