Ierasta jau kļuvusi frāze par divu – latviešu un krievu – informatīvo (jeb informācijas) telpu pastāvēšanu Latvijā. Vai šādi apgalvojumi ir pamatoti? Kas ir informatīvā telpa un ko ar to saprot Latvijas mediju eksperti un sabiedrība?

Atbildi uz šo jautājumu mēģinājis rast studiju ietvaros veikts pētījums “Vai pastāv divas informatīvās telpas? 9. un 10. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņas atspoguļojums Latvijas nacionālajā dienas presē latviešu un krievu valodā”. Pētījumā izvirzīti  divi pamatjautājumi: kas ir informatīvā telpa un vai Latvijā pastāv divas informatīvās telpas? Meklēta arī atbilde uz jautājumu, vai un kādas atšķirības pastāv priekšvēlēšanu kampaņu atspoguļojumā nacionālajā dienas presē latviešu un krievu valodā.

Mūsdienās, kad strauji pieaug informācijas loma un informācija pati par sevi kļūst par spēcīgu resursu, aktualizējas jautājums par informāciju, ar kuru saskaras un „kurā dzīvo” sabiedrība kopumā un atsevišķi indivīdi. Līdz ar to aktuāls kļūst arī jautājums par informatīvās telpas jēdzienu – abstraktu fenomenu, kuru aktīvi lieto, raksturojot tā īpašības un vairāku „faktoru” tādu kā mediji, politika, auditorija un tās īpašības (valoda, kultūra, vēsturiskā pieredze utt.), mijiedarbību mūsdienu vidē.

Neraugoties uz plašu jēdziena „informatīvā telpa” pielietojamību un pat veiktiem pētījumiem šajā jomā, Latvijas autori – mediju eksperti, žurnālisti un komunikācijas zinātnes speciālisti, nesniedz šī jēdziena definīciju, ļaujot lasītājiem pašiem lemt, kas tad ir šī informatīvā telpa. Pētījumā, pamatojoties uz dažādajiem jēdziena raksturojumiem, piedāvāta sava definīcija. Proti, „informatīvā telpa ir sociālais fenomens, abstrakta jeb virtuāla teritorija, relatīvi saistīta ar ģeogrāfiskiem faktoriem, to nosaka informācijas plūsmas, auditorija, kultūras elementi, auditorijas kultūras un kolektīvā atmiņa, valoda, informācija un informācijas nesēji – mediji”.

Latvijā būtiskākie faktori, kas veido priekšstatu par informatīvo telpu, ir valoda un etniskā piederība (ko bieži vien saista un/vai jauc ar valodu), kas savukārt ir cieši saistīti ar indivīda/auditorijas vēsturisko atmiņu, tradīcijām utt. Tādējādi ir pieņemts, ka Latvijas sabiedrība ir sadalīta divās lielās grupās – latviešos un krievvalodīgajos. Tā – latviešu un krievu – ir sadalīti arī mediji un politiskie spēki. Tāpēc arī pētījuma ietvaros tiek analizēti preses izdevumi latviešu un krievu valodā – Diena un Телеграф, kas iznāca 2010. gada septembrī – mēnesi pirms 10. Saeimas vēlēšanām, 2006. gada septembrī – mēnesi pirms 9. Saeimas vēlēšanām. Avīzes Diena un Телеграф tika izvēlētas, jo, pēc sabiedriskās politikas centra Providus datiem, tās ir divas objektīvākās Latvijā izdotās avīzes latviešu un krievu valodā.

Pētījuma gaitā tika analizēta un salīdzināta ne tikai rakstu tematika un saturs, bet ņemts vērā arī konteksts un medija izvirzītā dienaskārtība, nosakot katra konkrētā raksta atrašanās vietu avīzē. Iegūtie dati rāda, ka Latvijā ne pirms 9., ne pirms 10. Saeimas vēlēšanām Diena un Телеграф politiskajām aktivitātēm nevelta pārāk daudz uzmanības. Taču parādās, ka krievu valodā iznākošā avīze nedaudz vairāk un arī nedaudz pozitīvāk raksta par „krievu” partijām, kamēr latviešu valodā iznākošā avīze – par „latviešu” partijām, taču nevar apgalvot, ka šī tendence ir spilgti izteikta (atšķirība – apmēram 4-6 procentpunkti).

Vai tas liecina, ka Latvijā pastāv divas informatīvās telpas, kuru veidošanā aktīvi piedalās mediji, atspoguļojot politiskos procesus? Ņemot vērā nebūtiskas atšķirības preses diskursos, tā apgalvot nevar. Tādējādi, atliek secināt, ka ideja par divām informatīvajām telpām Latvijā paliek teorijas līmenī un tiek mākslīgi uzturēta.