Ne jau arābu valstīm vajag Latviju, mums vajag arābu valstis, tāpēc kļūdainu rakstu parādīšanās medijos varētu novest pie sadarbības pārtraukšanas, ja tos iztulkotu.

To nākas  secināt pēc diskusijas „Reportēšana no arābu valstīm: Ēģiptes piemērs”, ko 23.augustā Rīkoja nevalstiskā žurnālistu organizācija FEJS Latvija.

Katarai Latviju nevajag
Savulaik presē „viena gudra eksperte rakstīja lietas par arābu pasauli un tradīcijām, kas var it kā traucēt Latvijas sadarbībai ar Kataru. Tik muļķīgi aprakstīts!” atceras Arābu kultūras centra Latvijā vadītājs Hosams Abu Meri. „Tā nedrīkst. Ja es tulkotu šādu rakstu un sūtītu to uz Kataru, rīt biznesa vairs nebūtu, jo Katarai Latviju nevajag. Latvijai vajag Kataru,” viņš uzsver ekonomisko sakaru un investīcīju svarīgo lomu, ar ko nedrīkst nerēķināties. Arābu kultūras centra vadītājs piebilst, ka ir vairāki gadījumi, kad Latvijas medijos nonākusi neprecīza informācija par arābu valstīm. Viņš uzsver, ka žurnālistam, kurš nav kompetents par šo reģionu, par to labāk nerakstīt.

Pietrūkst klātbūtnes efekta
Laikraksta Latvijas Avīze (LA) žurnālists Jānis Krēķis nenoliedz, ka, ņemot vērā ģeogrāfisko attālumu un Latvijas ārpolitiskās intereses, arābu valstis Latvijas mediju dienaskārtībā nav prioritāte. H.Abu Meri gan norāda, ka tas nav pareizi, „jo ekonomiski un politiski tas [notikumi un konflikti šajā reģionā] ietekmē visu pasauli”, tāpēc arī medijiem atbildīgi jāizvērtē ekonomiskās sadarbības nepieciešamība ar šo reģionu un sava loma šīs sadarbības veicināšanā vai graušanā.

Vienlaikus J.Krēķis nenoliedz, ka Latvijas medijiem ir diezgan lokāls raksturs, un globālais skatījums uz lietām nav tik dziļš, kā varētu vēlēties. Lielā mērā to nosaka ierastās ārzemju ziņu veidošanas rutīnas. Proti, pamatā informācija ārzemju ziņu veidošanai tiek ņemta no ziņu aģentūrām (REUTERS, AP), kā arī ārzemju medijiem (BBC). Tas neizbēgami noved pie klātbūtnes efekta trūkuma. Tai pat laikā J.Krēķis šaubās, vai žurnālistu sūtīšana uz šo valsti situāciju padarītu skaidrāku: „Ja žurnālists aizbrauks uz Kairu bez jebkādām iestrādēm, vai pievienotā vērtība būs pietiekami liela, lai bagātinātu stāstu par Kairu vai Sīriju? Es šaubos!”

Bez tam speciālkorespondenta sūtīšanai uz kādu karsto punktu ir arī  savas finansiālās konsekvences, tāpēc vietējie mediji meklē citas alternatīvas. Piemēram, LA neaprobežojoties tikai ar aģentūras ziņām. Tiek intervēti eksperti no Arābu Kultūras centra, Āzijas studiju nodaļas (piemēram, Leons Taivāns), kā arī izmantoti Ēģiptē dzīvojošo latviešu un ēģiptiešu pieredzes stāsti (intervējot pa telefonu), tāpat arī izmantotas Latvijas vēstniecības Ēģiptē konsultācijas. „Es pieļauju, ka arī Latvijā ir pietiekami daudz ekspertu par arābu jautājumiem, un Latvijas Avīze ir mēģinājusi skaidrot šo situāciju, atklājot ko vairāk par skaitļiem – cik nomira, cik uzsprāga,” uzsver J.Krēķis. H.Abu Meri par ekspertiem Latvijas medijos gan izsakās piesardzīgāk. „Ļoti švaki ar tiem ekspertiem Latvijā. Kādreiz liekas, nerunājiet par lietām, ko jūs nezināt! Tad jau labāk šādos gadījumos tiešām no Reuters rakstīt,” uzskata H.Abu Meri.

Jāmācās valoda un jāiedziļinās tajā, ko dara
Kā vienu no risinājumiem, lai ziņas par notikumiem arābu valstīs un jebkurā citā valstī vai reģionā kļūtu kvalitatīvākas, H.Abu Meri redz arābiski runājošu cilvēku piesaisti, kuri var sekot līdzi informācijai, izmantojot primāro valodu. Tas, pēc Arābu Kultūras centra vadītāja domām, dotu informācijas pieeju vietējiem avotiem un lielāku precizitāti.

Bez tam svarīgi arī, lai ārzemju korespondenti nemitīgi interesētos par ārvalstīs notiekošo, arī pirms došanās uz šīm valstīm būtu vēlams sagatavoties, lai, jau esot tur, labāk varētu izprast un skaidrot situāciju. Tam piekrīt arī J.Krēķis: „Ja cilvēks raksta par ārzemēm, viņam uz turieni ir jābraukā, jāinteresējas un jālasa informācija grāmatās, portālos un citos avotos. Turklāt, ja kādam jau ir iestrādes un kontakti, kāds tur ir bijis, tad to vajag izmantot un ar saviem stāstiem dalīties medijos.”