Oksfordas vārdnīcas redakcija par 2016.gada vārdu nosaukusi “post- truth”, ko no angļu valodas varētu tulkot kā “pēcpatiesība”. Šis vārds raksturojot mūsdienu iezīmi: publikācijās svarīgākas par objektīvajiem faktiem kļuvušas emocijas un personīgie uzskati. “Pēcpatiesība” šogad lielākoties tikusi lietota “Brexit” un ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā.

Nesen lasīju Kristiānas Amanpūras (Christiane Amanpour), CNN vadošās starptautiskās korespondentes, pārdomas par “pēcpatiesību”. Viņa tic, ka žurnālisti spēj būt patiesi, bet tiem nav jābūt neitrāliem. K.Amanpūra uzskata, ka “Trampa ērā” mēs nevaram turpināt līdzvērtīgi atspoguļot dažādus avotus, jo tad sanāk nostādīt kā līdzvērtīgus melus un patiesību. Mums esot jācīnās par patiesību laikā, kad sociālajos tīklos piedzīvojam “viltoto ziņu” cunami.

No vienas puses, šis skatījums šķiet pamatots. Mediju viens no uzdevumiem ir atmaskot melus. No otras puses, kā gan tos melus atklāt un kā pārliecināt auditoriju, ka tie ir meli, ja patiesības vārdā upurēsim sabalansētu viedokļu daudzveidību?

Mani biedē viedokļu daudzveidības trūkums atsevišķos raidījumos un rakstos, kuros atspoguļoti politiski būtiski un strīdīgi jautājumi. Ja izvairāmies no viedokļu konfrontācijas, nozīmīga daļa cilvēku medijos neatpazīst savu viedokli.

Tagad ir pierasts teikt, ka tie, kas nepatērē vadošos kvalitatīvos medijus (“mainstream”), ir neizglītoti vai ar kādiem citiem trūkumiem, tāpēc arī priekšroku dodot joku lapām, blogiem utt. Es neesmu tik pārliecināta par šo tēzi, to derētu rūpīgāk izpētīt. Vajadzētu sākt ar jautājumu: vai šo dažādo alternatīvo lapu lasītājiem vadošie mediji vispār šķiet kvalitatīvi, uzticami, objektīvi…

Atminos savu izbrīnu par sižetiem LTV “Panorāmā” ASV prezidenta vēlēšanu dienā. Veseli trīs sižeti radīja iespaidu, ka uzvarēs Hilarija Klintone. Taču nākamās dienas rīts sākās ar ziņu par Donalda Trampa uzvaru. Šis objektīvais fakts bija pilnīgā pretrunā ar iepriekšējās dienas žurnālistu attēlotajām emocijām un viņu intervēto cilvēku personiskajiem uzskatiem… Kādi secinājumi no tā būtu jāizdara skatītājiem?

9.novembrī, kad zinājām par Trampa uzvaru, ieslēdzot sabiedrisko radio, dzirdēju spriedumu, ka “tviterī iestājies šoks”. Jāpiebilst, ka radio balss citēja spilgtākos Trampa virzienā adresētos negatīvos vai ironiskos izteikumus.

Lai kādi būtu mani personīgie politiskie uzskati (par tiem nav šis komentārs), manas pārdomas ir par mediju satura veidošanas procesu. Savulaik, veicot ielu aptaujas, bija prakse intervēt tik daudz cilvēku, līdz atklājās dažādi viedokļi, citādi varēji saņemt pārmetumus par haltūrēšanu. Manuprāt, derētu pieturēties pie šī vecā labā principa gan televīzijā, gan radio, gan interneta medijos…

Mēs, komunikācijas speciālisti, esam samācījušies atpazīt (vismaz tā paši domājam…) dienaskārtības rāmējumu, kultivēšanu, diskursus, tēlotu objektivitāti, manipulācijas tehnikas, propagandu, troļļus utt. Žurnālisti baidās pie vārda laist meļus, populistus, rasistus, šovinistus utt. Teorijas par mediju kā spoguli vai kā logu uz pasauli esot novecojušas, jo medija saturs ir konstrukcija ar mērķi radīt labākas nākotnes realitāti.

Taču vai to saprot mediju patērētāji? Ļoti iespējams, ka mediju patērētāji sagaida spoguli un klasisko objektivitāti, ar to saprotot vismaz divus dažādus viedokļus. Ja nu tas nav atrodams, tiem atliek patērēt vietnes, kuras nemaz nepretendē uz sabiedrības norišu plašu un objektīvu atspoguļojumu – un ir domātas šaurajām aizmirsto minoritāšu grupām. Saskaitot kopā, šīs sākotnēji mazās auditorijas var pārvērsties par vairākumu, par kuru vēlāk citiem ir šoks…

Kad reiz aizrādīju kādam jaunam, izglītotam vīrietim, ka viņš sociālajos tīklos ieteicis vēstījumu no apšaubāmas uzticamības lapas, viņš atbildēja, ka galvenais esot noteiktā raksta saturs, nevis lapas jēga kopumā un tās veidotāju nolūki… Acīmredzot viņš bija lapā izlasījis pats savas domas un viņam ar to pietika…

Protams, mums, žurnālistiem un redaktoriem, ar fragmentētām patiesībām, puspatiesībām un “pēcpatiesību” nepietiek. Ceru, ka arvien vairāk sabiedrības locekļu ieraudzīs sevi tradicionālajos medijos, lai varētu paraudzīties tālāk par savu degungalu, uztvert kontekstu, salīdzināt savu viedokli ar citiem un tādā veidā arī spēt paši atšķirt, kas ir patiesība un kas – meli.

Foto: unsplash.com, CC – drmakete lab