Eiropas Žurnālistikas observatorijas pētījums

Dažiem jēdziens „žurnālists uzņēmējs” (entrepreneurial journalism) izklausās pēc nepareizi izvēlēta vārdu savienojuma, jo tradicionāli no žurnālistiem sagaidīja norobežošanos no biznesa.

Gadiem bija izveidots, ja tā var teikt, Ķīnas mūris starp medija redakciju un medija administrāciju, kas tieši nodarbojās ar mediju biznesu. Taču laiki ir mainījušies un šis mūris vairs nav tik stabils. Ņemot vērā, ka žurnālistam tikt pie ilgtermiņa darba līguma vairs nav tik vienkārši, mediju profesionāļi izjūt nepieciešamību pārskatīt žurnālistikas tradīcijas, lielāku uzsvaru liekot pašiem uz savu pašreklāmu un sevis virzīšanu darba tirgū. Iepriekš EJO piedāvāja rakstu, kas sniedza pārskatu par to, kas Amerikas Savienotās Valstis ir virzījis tuvāk šai „žurnālistu-uzņēmēju” prakses ieviešanai dzīvē. Šajā rakstā apkopota informācija no pētījuma, kas tika veikts Eiropā, lai saprastu, vai arī šeit ir novērojamas līdzīgas tendences kā Amerikā.

Internets pirms vairāk kā vienas desmitgades satricināja ziņu industriju, spiežot ziņu medijus pārskatīt to biznesa struktūru. Ņemot vērā, ka žurnālistu-darba meklētāju skaits ievērojami pārsniedz brīvās vakances, milzīgi atlases konkursi ir kļuvuši par mediju uzņēmumu ikdienu, savukārt žurnālistiem ir mests izaicinājums piestrādāt pie sava paštēla veidošanas. Tendences Eiropā ir līdzīgas, taču tās nevar tieši salīdzināt ar situāciju Amerikā.

Pionieri žurnālisti-uzņēmēji Eiropā
Mēģinājumi apvienot žurnālistiku ar uzņēmējdarbību, lai profesijai rastu jaunus risinājumus, Eiropā ir bijuši daudz virspuējāki kā Amerikā. Nesen veiktā pētījumā, Reuters žurnālistikas pētniecības institūta (Reuters Institute for the Study of Journalism at Oxford) pētnieki Nikolā Bruno (Nicola Bruno) un Rasmuss Klais Nīlsens (Rasmus Kleis Nielsen) identificēja divus būtiskākos izaicinājumus, ar kuriem sastopas ikviens mēģinājums radīt jaunu žurnālistikas produktu: 1) interneta ziņu tirgū turpina dominēt tradicionālo mediju piedāvājums; 2) interneta reklāmas tirgu sadala tikai pāris lielie spēlētāji. Jāņem vērā arī dažādās kultūras izpratnes un valodas barjeras, kas nosaka jauno interneta mediju potenciālo auditoriju un panākumus.

„Mēs divus gadus strādājām tradicionālajā presē, taču cerību tikt pie pastāvīga darba līguma nebija. Pēc divu gadu ilgas gabaldarbu veikšanas, nolēmām veidot paši savu uzņēmumu,” saka Havjers Drauots (Xavier Drouot), franču neatkarīgās reģionālo ziņu vietnes Carredinfo.fr direktors. Atsaucoties uz viņu, žurnālistu-uzņēmēju kustība ir profesijas pārmaiņu procesa centrā, tiesa, Francijā tam pagaidām trūkst sasaistes ar izglītības sistēmu. Tikmēr, „Lielbritānijā šī diskusija ir nonākusi arī līdz izglītības sektoram, taču pagaidām nav plaši apspriesta nozares dalībnieku starpā,”  saka Reuters žurnālistikas pētījumu institūta pārstāvis Roberts Pikards (Robert Picard).

Eiropas centrālajā daļā, Vācijā, vienmēr ir bijušas spēcīgas žurnālistikas tradīcijas. „Žurnālistikas vide šeit ir atšķirīga no tās, kāda ir, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas arī ir iemesls, kāpēc tiešai Amerikas „žurnālists-uzņēmējs” jēdziena pārņemšanai Vācijā nav lielas jēgas,” saka Eihštates universitātes žurnālistikas profesors Klauss Maijers (Klaus Meier). Patiesi, Vācijā salīdzinājumā ar lielāko daļu Eiropas valstu ir liels sabiedriskās apraides sektors, arī laikraksti darbojas veiksmīgi, ja salīdzina ar krīzi, kādu piedzīvoja industrija Amerikā.  Vācu žurnāliste un mediju pasniedzēja Ulrika Langere (Ulrike Langer), kura kā brīvā žurnāliste ir pētījusi Amerikas mediju vidi, piebilst, ka „lielākā daļa Vācijā realizēto žurnālistikas izglītības programmu neizšķir vēl atsevišķi žurnālistu-uzņēmēju jēdzienu no tradicionāli ierastās pašnodarbinātības formas jeb brīvās žurnālistikas”. Te viņa arī uzsver šī jaunā jēdziena neprecīzo formulējumu. Viņasprāt, ja jaunais žurnālistu-uzņēmēju virziens vēlas būt kaut kas vairāk kā sakāpināta pievēršanās brīvajai žurnālistikai, tad tam vajadzētu izpausties kā vairāku žurnālistu sadarbībai, veidojot kopīgu biznesu jeb žurnālistu birojus (vāciski: “Journalisten-Büro”).

Itālijā, turpretim, diskusijas par šo jauno pieeju žurnālistikai sākās jau ap 2009.gadu. Tolaik nacionālais dienas laikraksts La Stampa publicēja rakstu par Tow-Knight žurnālistu-uzņēmēju centru (Tow-Knight Center for Entrepreneurial Journalism), kas izveidots CUNY Žurnālistikas aspirantūras skolas paspārnē. Kopš tā laika diskusijas ir turpinājušās un nesen notikusi pat paneļdiskusija Starptautiskā žurnālistikas festivāla laikā Perudžā. Tomēr itāļu žurnālists un mediju eksperts Stefāno Tesi (Stefano Tesi) stingri iestājas pret šo jēdzienu savā blogā, uzsverot, ka nav savienojamas žurnālista un uzņēmēja lomas. Atsaucoties uz viņu, „žurnālista pilnvaras, tam sniegtā uzticība un profesionālās prasmes” vienkārši nav savienojamas ar „uzņēmēja dotībām un sirdsapziņas trūkumu”. Viņš paredz, ka šis jaunais virziens atstās nevēlamu ietekmi uz žurnālistikas profesiju un graus profesionālo ētiku.

Tikmēr Baltijas valstīs ir vērojama spēcīgāka šo jauno tendenču klātbūtne profesijā. Tā, piemēram, Latvijas žurnālisti izmanto fondu sniegtās iespējas, lai veidotu savus blogus un mājaslapas. Tas ļauj tiem veikt izpēti un veidot pētnieciskos rakstus, kam bieži vien seko arī grāmatu izdošana. Tiesa, fondi nav vienīgais veids, kā žurnālisti-uzņēmēji var izdzīvot. Piemēram, interjera un dizaina žurnāla Deko galvenā redaktore Agnese Kleina ir izveidojusi savu modes blogu, ko ik mēnesi apmeklē vidēji 15 000 unikālo lietotāju. Pateicoties pašas izveidotajam zīmolam, Agnese realizē arī dažādus ar žurnālistiku tieši nesaistītus projektus, piemēram, ir izdots gada plānotājs, ir tapušas apģērbu kolekcijas u.c.

Tikmēr uz Dienvidiem, piemēram, Albānijā, Rumānijā, Serbijā un Ukrainā tradicionālais brīvās žurnālistikas jēdziens pagaidām ir pārāk spēcīgs, lai jaunās vēsmas kļūtu pamanāmas, tiesa, darba apstākļi pēc dzelzs priekškara krišanas arī šajās valstīs žurnālistiem ir likuši kļūt radošākiem, domājot par to, kā nopelnīt iztikai. Piemēram, rumāņu brīvais žurnālists un arī žurnālistikas pasniedzējs Aleksanderu-Bradutu Ulmanu (Alexanderu-Bradut Ulmanu) jēdzienu žurnālists-uzņēmējs uzreiz nesaista ar sava uzņēmuma dibināšanu, drīzāk, ar spēju darboties dažādās vidēs, ar dažādiem līdzekļiem, tai skaitā, piesaistot grantus un iesaistoties dažādās fondu programmās.

Ulmanu uzskata, ka Rumānijā būtu nepieciešams vēl papildu fondu līdzekļu piesaistes iespēju, jo visai vājā ekonomiskā situācija nenāk par labu ne žurnālistiem, kas ir nodarbināti lielās mediju organizācijās, ne brīvajiem žurnālistiem. Līdzīgi ir arī Albānijā. Valstī ir interneta vietnes, piemēram, www.lajmifundit.com un www.alblajm.com, kuras vada un veido viens cilvēks. Diemžēl tās nav peļņu nesošas un ar reklāmas ieņēmumiem pietiek tikai mājaslapas uzturēšanai. Lielākas interneta vietnes, piemēram, www.gazetaidea.com un www.respublica.com ir veidotas par privātiem līdzekļiem, taču arī nespēj pašas sevi uzturēt. Atsaucoties uz www.lajmafundit izveidotāju Dardanu Malaju (Dardan Malaj), Albānijā tikai pāris telekomunikāciju uzņēmumi un pāris bankas izdala līdzekļus arī interneta reklāmai, kamēr pārējie dod priekšroku drukātajiem medijiem.

Izglītības iespējas Eiropā
Arī iespējas izglītoties kā žurnālistam-uzņēmējam Eiropā atšķiras. Piemēram, Lielbritānijā Londonas Pilsētas universitāte piedāvā speciālu studiju programmu žurnālistiem-uzņēmējiem, kurā uzsvars ir uz datoranalītisko žurnālistiku un sabiedrības vadību. Līdzīgs studiju kurss tiek piedāvāts arī  Burnemutas Universitātē jomas profesionāļu tālākizglītības programmā. Tikmēr citas Lielbritānijas universitātes un institūti, piemēram, Kārdifas Žurnālistikas skola, Goldsmitas Universitāte un Londonas Ekonomikas Augstskolas Mediju un komunikācijas katedra saviem žurnālistikas studentiem piedāvā plašākus mediju menedžmenta un biznesa vadības studiju priekšmetus.

Francijā, atsaucoties uz Havjēra Drauota teikto, uzņēmējdarbības mācīšana kā tāda netiek augstu vērtēta. Žurnālistikas skola SciencesPo universitātē Parīzē tomēr maģistratūras programmas ietvaros piedāvā kursu žurnālistikā-uzņēmējdarbībā. Vēl iedvesmot jaunām inovācijām cenšas Jauno uzņēmēju un studentu-uzņēmēju kustība (Movement for the Young and Student Entrepreneurs), kas tika izveidota 2009.gadā, lai mudinātu jaunos francūžus uzsākt savu biznesu jau studiju gados vai tūlīt pēc studijām. Tiesa, šī asociācija koncentrējas vairāk uz uzņēmējdarbību, nevis tieši uz žurnālistiku, un piedāvā mentoringa pakalpojumus un ik gadu apbalvo labāko biznesa projektu.

Vācijā vairākās vadošajās žurnālistikas studiju programmās tiek mācīti pašnodarbinātības pamati, kā arī tiek apspriests žurnālistu-uzņēmēju jēdziens. Eihštates Universitāte, piemēram, piedāvā Mediju un žurnālistikas menedžmenta un inovāciju maģistratūras programmu, savukārt Dortmundes Tehniskā universitāte piedāvā kursu „Brīvās žurnālistikas ekonomikas pamati”. Kādreizējais vadošā biznesa iknedēļas izdevuma Wirtschaftswoche galvenais redaktors Volkers Volfs (Volker Wolff), kurš tagad ir žurnālistikas maģistratūras programmas direktors Maincas Universitātē, vienmēr ir centies panākt, lai žurnālisti izprastu arī ziņošanas biznesa un finansiālos aspektus.

Arī Vācijas Žurnālistu asociācija atbalsta brīvos žurnālistus, piedāvājot viņiem izglītoties dažādos kursos par biznesa praktisko pusi. Piemēram, Langere asociācijas paspārnē sākusi piedāvāt kursu žurnālistiem-uzņēmējiem. Viņa to māca arī sava divu dienu kursa „Kā pelnīt naudu internetā” ietvaros Hamburgas Publicistikas akadēmijā.

Arī lielākās Šveices žurnālistikas skolas MAZ vadītāja Silvija Egli von Mat (Sylvia Egli von Matt) uzskata, ka žurnālistus ir jāapmāca būt „daudz radošākiem un vairot sevī uzņēmēja garu”. Egli uzskata, ka nākotnes žurnālistiem ir jāstrādā kopā ar dizaineriem un tehnoloģiju cilvēkiem, „ir jāievieš jauni izgudrojumi, radot jaunus formātus, jaunas pētnieciskās un informācijas pasniegšanas formas, kā arī piedāvājot jaunus biznesa modeļus”. Līdzīgi domā arī Cīrihes Pielietojamās zinātnes universitātes žurnālistikas profesors Vincencs Vīss (Vinzenz Wyss), taču viņš uzskata, ka Šveices žurnālistikas skolām ir vēl daudz darba jāiegulda, lai apmācītu nākotnes žurnālistus strādāt ar fondu līdzekļiem un pašiem pieņemt biznesa lēmumus.

Rumānijā tikmēr daudzas izglītības programmas ir orientētas uz multimediju, interneta žurnālistikas, interneta tehnoloģiju, mediju menedžmenta, alternatīvo un sociālo mediju apmācību, tādējādi cenšoties sagatavot žurnālistus iespējamai nepieciešamībai strādāt kā brīvajiem žurnālistiem vai kā mediju menedžeriem. Līdzīgi arī Albānijā, Serbijā un Latvijā žurnālistikas skolas piedāvā dažādas izglītības programmas ar interneta žurnālistikas, multimediju u.c. novirzieniem, taču neviena specifiski nenodrošina žurnālistikas-uzņēmējdarbības mācību programmas. Daudzi mācībspēki šajās valstīs norāda uz to, ka universitātes visai lēni reaģē uz reālās dzīves pieprasījumu, ņemot vērā birokrātisko mācību programmu akreditēšanas procesu.

Pat Ukrainā, neraugoties uz to, ka strauji veidojas daudz mediju nevalstisko organizāciju, galvenokārt tiek cilāti dažādi ar vārda brīvību, cenzūru un mediju ētiku, ne tik daudz ar žurnālistikas ētiku saistīti jautājumi. Tiesa, Mohilas Žurnālistikas skola Kijevā sākusi realizēt divas jaunas mācību programmas – vienu tālākizglītības programmu orientētu uz jauno mediju sniegto iespēju apguvi, otru žurnālistikas pasniedzēju apmācībai, lai tie spētu izglītot uz biznesu orientētus nākotnes žurnālistus.

*****
Cenšoties sniegt pārskatu par dažādajām žurnālistikas-uzņēmējdarbības izpausmēm Eiropā, viens ir skaidrs: trūkst vienotas izpratnes par šo terminu un ko tas ietver. Daudzi šo kustību saredz kā jaunu iespēju ambicioziem žurnālistiem, kamēr citi to tulko vienkārši kā citu formulējumu ierastajam terminam brīvais jeb ārštata žurnālists.

Pētījuma veidošanā līdzdarbojusies Tīna Betels (Tina Bettels), Nataša Fioreti (Natascha Fioretti), Jonila Godole, Keita Neisija (Kate Nacy), Darja Orlova (Dariya Orlova), Līga Ozoliņa, Miroļubs Radojkovičs (Miroljub Radojkovic) un Andrea Seceleanu.