„Nekvalitatīvām ziņām vajag tikai 3 minūtes. Ar ko tu baro savas smadzenes?” – šādu uzrunu šā gada abonēšanas kampaņā bija izvēlējies laikraksts „Diena”. Daudzviet gan izskanēja vērtējumi, ka ar šādu uzrunu laikraksts pats sev rok bedri, jo vai tad tiešām viņu piedāvātais saturs ir caur caurēm kvalitatīvs, tādējādi raisot diskusiju par to, kas vispār ir kvalitatīva un nekvalitatīva mediju sniegtā informācija. Salīdzinājumos runājot, vai mēs tiekam (paši izvēlamies) baroti galvenokārt ar rolton, frī kartupeļiem, uzturvielām trūcīgiem hamburgeriem un cīsiņiem, vai tomēr mums piedāvājumā ir arī kvalitatīva un uzturvērtībām pilnvērtīga pārtika?

Kopējo mediju piedāvājumu patiešām var salīdzināt ar lielveikalu: plaukti vai lūzt no piedāvājuma, bet, kad pieej tuvāk aplūkot 18 dažādos sierus, izrādās, ka tie visi ir holandes, turklāt daļa no tiem tikai izstrādājums, nevis īsts siers. Par mediju satura vienveidīgumu žurnāla „Akadēmiskā Dzīve” rakstā „Latvijas mediju ēdienkarte. Kurš un kā ietekmē kvalitāti?” runā arī asociētā profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedras vadītāja  Anda Rožukalne. Viņasprāt, “Latvijas mediju vide ir salīdzinoši vienveidīga, dominējot līdzīgiem ziņu un iz­klaides mediju formātiem”, kas palie­lina konkurenci, bet samazina satura izvēles iespējas auditorijai.

Kāpēc esam nonākuši situācijā, kuru raksturo “augstais medi­ju satura komercializācijas līmenis, politiskā ietekme atsevišķu mediju darbībā, sabiedrisko attiecību jomas piedāvātās informācijas do­minēšana”, skatāms plašāk. Jāņem vērā kopējais konteksts: Latvijas mediju auditorija ir ļoti maza, turklāt etniski sadalīta latviešu un krievu mediju lietotājos. Tas “vēl vairāk samazina iespējas veidot veiksmīgus mediju biznesa mo­deļus”, uzskata A.Rožukalne. Rezultātā mediju īpašnieku izvēlētās biznesa stratēģijas ir vai nu orientētas uz iztapšanu reklāmdevējiem vai arī ir pietuvinātas atsevišķiem politiskiem grupējumiem.

A.Rožukalne uzsver, ka Latvijā politiķu ietekmei uz mediju vidi ir būtiskas īpatnības. Proti, “(..) daļa mediju dibināta, nevis lai piedāvātu sociāli atbildīgu un daudzvei­dīgu informāciju, bet lai pārstāvētu konkrētu politisku grupējumu intereses un aktuālās va­jadzības. Vienlaikus lielākā daļa mediju, kuru saturā dominē kāda politiska spēka intereses, sevi identificē kā neatkarīgus tirgus spēlētājus, saturā miksējot neitrāli sagatavotu un politis­ki ietekmētu informāciju”. Tas rada grūtības gan redaktoriem un žurnālistiem, jo tiem jāatrod veids, kā apmierināt abas šīs vajadzības, gan auditorijai, kam jācenšas atšķirt objektīvu un kvalitatīvi sagatavotu informāciju no politiskā pasūtījuma. Šādi spēlētāji sarežģī dzīvi arī mediju uzņēmumiem, kuri “strādā atbilstoši tirgus situācijas likum­sakarībām”, jo tiem jākonkurē ar firmām, “kas regulāri saņem atbalstu no saviem politiskajiem sponsoriem un var nerēķināties ar aktuālajiem tirgus faktoriem”.

Taču grēko arī tie mediji, kuriem nav tiešu vai netiešu saišu ar politiskajiem sponsoriem. Liela daļa no viņiem grēko ar to, ka “medijus uztver kā jebkuru citu biznesu, nerēķinoties ar īpatnībām, ko nosaka mediju funkcijas un sociālās atbildības prin­cips”, kas noved pie reklāmdevēju interešu izvirzīšanas priekšplānā, atstājot profesionālu žurnālistiku ēnā. Mediji arvien vairāk sāk piedāvāt vieglu, uzpūstu, skandalozu informāciju, jo uzskata, ka auditorija to pieprasa, tomēr tā nebūt nav. “Mediju tirgus dati parāda, ka vienai un tai pašai auditorijai ir nepieciešamība gan atpūs­ties, izklaidēties un remdēt stresu, izmantojot mediju saturu, gan saņemt svarīgu informāci­ju un iepazīties ar pētnieciskās žurnālistikas darbiem,” raksta A.Rožukalne. Taču praksē vērojams, ka “liela daļa Lat­vijas mediju, pieņemot lēmumus par satura veidošanu, rēķinās galvenokārt ar reitingu un realizācijas datu demonstrēto izklaidējoša un atvieglota satura pieprasījumu”, kas pēc A.Rožukalnes domām arī padara Lat­vijas žurnālistu piedāvājumu vienveidīgu gan tēmu un to pavērsumu ziņā, gan plakanu un viendabīgu profesionālo paņēmienu izmanto­jumā.

“Protams, ir mediju īpašnieku daļa, kas orientēta uz veik­smīgu mediju biznesu, respektē žurnālistikas unikālās funkcijas un cenšas gūt panākumus ar neatkarīgu un kvalitatīvu žurnālistiku,” uzsver A.Rožukalne. Pozitīva ir arī pētnieciskās žūrnālistikas attīstīšanās. Latvijā tā vērsta divos virzienos: pirmās pieejas galvenais mērķis ir atmaskot elites pārstāvjus, otra cenšas apkopot informāciju par būtiskiem procesiem un izvērtē to atbilstību sabiedrības interesēm. Tieši pētnieciskās žurnālistikas projekti, īpaši, tie, ko realizējis pētnieciskās žurnālistikas centrs Re: Baltica, ir parādījuši vēl vienu ceļu, kā veidot kvalitatīvu žurnālistiku. Tā top ārpus konkrēta medija un finansējumu iegūst no fondiem vai ziedojumiem.

Tas tikai vieš cerību, ka Latvijas žurnālistikā ir iespējama attīstība kvalitatīvas žurnālistikas virzienā.

Raksta “Latvijas mediju ēdienkarte. Kurš un kā ietekmē kvalitāti?” pilnā versija lasāma žurnāla “Akadēmiskā Dzīve”, Nr.49 (2012/2013).

Foto – sxc.hu