* Raksts tapis sadarbībā ar Eiropas Žurnālistikas centru

Ja tiesa liek atklāt anonīmos informācijas avotus, ko vajadzētu darīt žurnālistei?

Vai viņai vajadzētu tos izpaust un saņemt nicinājumu un nosodījumu no saviem mediju kolēģiem? Vai viņai vajadzētu nepakļauties tiesas lēmumam un aizsargāt savus informācijas avotus, saglabājot svētus žurnālistikas ētikas principus?

Šī ir dilemma, ar kuru pavisam nesen sastapusies pazīstamā lietuviešu žurnāliste Laima Lavaste. Nepakļāvīgā laikraksta Lietuvos Rytas (Lietuvas Rīts) žurnāliste patlaban piedzīvo neziņas pilnu laiku, jo nevēlas pakļauties tiesas spriedumam. Dažādus profesionālos apbalvojumus ieguvusī žurnāliste Lavaste saniknoja tiesu sistēmā strādājošos pēc tam, kad pērnajā gadā Lietuvos Rytas publicēja rakstu sēriju ar pirmās lapas virsrakstu: „Tiesnešu grēki –  zināmie un noklusētie.” Citējot vadošu tiesu sistēmas darbinieku, kas vēlējās palikt anonīms, Lavaste atklāja plašu korupcijas shēmu Lietuvas tiesu sistēmā, gadījumus, kad tā bijusi nepamatoti iecietīga pret prasītājiem un varas institūcijām, tiesnešu darbošanos pretrunā ar profesionālo ētikas kodeksu un vēl daudzus citus profesionālos pārkāpumus.

Šādus atmaskojošus rakstus daudzi Lietuvas iedzīvotāji jau sen bija gaidījuši. Taču pateicības vietā žurnāliste saņēma apsūdzību apmelošanā un nepatiesu ziņu izplatīšanā. Viņai tiek prasīts atklāt tā tiesneša vārdu, kas izplatījis šo dezinformāciju.

Aizstāvot žurnālisti, Lietuvas Žurnālistu savienība (LŽS) izplatīja publisku paziņojumu, apsūdzot tiesu varu. „Saskaņā ar spēkā esošo Publiskās informācijas likumu, Lietuvas žurnālistiem ir jāievēro žurnālistu ētika. Bez tam LŽA ņem vērā Eiropas Padomes Ministru Komitejas rekomendācijas visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kas lūdz nodrošināt informācijas avotu aizsardzību, kas savukārt ir neatņemams neatkarīgu mediju priekšnoteikums,” teikts LŽA paziņojumā. „Informācijas avota identificēšana būtu pieļaujama ļoti ārkārtējos gadījumos, kad pretējā gadījumā būtu būtiski apdraudētas sabiedrības vai indivīda intereses,” norāda LŽA prezidents Dainius Radzevičius.

Ko ES var darīt, lai aizsargātu informācijas avotu konfidencialitāti?
LŽA arī norādījis uz ES institūciju aicinājumiem aizsargāt informācijas avotus divu iemeslu dēļ, lai žurnālisti pilnvērtīgi varētu veikt savu darbu un tiktu aizstāvētas arī sabiedrības intereses būt informētiem, neraugoties uz kādas mazākas sabiedrības daļas iebildumiem.

2010.gadā Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas laikā Zviedrijas parlamenta pārstāvis Morgans Johansons (Morgan Johansson), runājot par žurnālistu informācijas avotu aizsardzību, atzīmēja, ka lielā daļā gadījumu varas iestādes ir likušas vai centušās panākt, lai žurnālisti atklāj savus informācijas avotus, neraugoties uz skaidrajiem standartiem, ko izvirzījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Eiropas Padomes Ministru komiteja.

Johansons norādīja, ka ES dalībvalstīm un Eiropas Padomei vajadzētu darīt vairāk, lai pilnībā tiktu ievērota Eiropas Cilvēktiesību konvencija. „Tikai dažas Eiropas valstis ir oficiāli atzinušas nepieciešamību aizsargāt cilvēkus, kam ir profesionālas attiecības ar žurnālistiem,” viņš norādījis. Eiropas Savienībā pagaidām neeksistē šāda vienota likumdošana.

Vai veselais saprāts uzvarēs?
LŽA vadītājs Dainius Radzevičius, runājot par Lavastes gadījumu, retoriski jautā, „kā izskatītos Lietuva”, ja Laima Lavaste atklātu savus avotus. „Ja žurnālisti nodotu savus avotus, cilvēki justos daudz nedrošāki, jo daudziem no viņiem žurnālisti ir pēdējā iespēja, kam lūgt palīdzību noskaidrot taisnību. Ja Lavaste pārkāptu šo žurnālistikas ētikas principu, viņa tiktu uzskatīta par nodevēju, un mediju organizācijas viņai vairs neuzticētos,” saka Radzevičius, piebilstot, ka šajā gadījumā informācijas avota atklāšana būtu pamatīgs sitiens visai Lietuvas žurnālistikas sabiedrībai.

„Lietuvas tiesas pilnīgi noteikti nav informētas par ES likumiem, kas nostājas žurnālistu pusē. Neapšaubāmi, viņi šeit gaidīja, ka žurnāliste padosies un atklās savus informācijas avotus. Bet viņa to nedarīja. Šajā lietā viņa stāv ne tikai par sevi, bet arī par visu Lietuvas žurnālistiku,” saka Radzevičius. Viņš uzsver, ka sabiedrības informēšana par iespējamajiem pārkāpumiem tiesu sistēmā ir būtisks arguments no sabiedrības interešu aizstāvēšanas viedokļa.

Tai pat laikā Radzevičius nenoliedz, ka Lavastes gadījums ir drīzāk „izņēmums”, nevis Lietuvas žurnālistikas ikdiena. Vienīgais līdzīgais gadījums bija 2003.gadā, kad Lietuvas žurnālists Remigijus Bielinskas publiskoja konfidenciālu Lietuvas Drošības dienesta dokumentu. Arī viņam lika atklāt informācijas sniedzēju, bet viņš to nedarīja. “Es līdz pat šai dienai par to neesmu sodīts. Tomēr man nācās noiet garu ceļu līdz panācu, ka mani liek mierā,” saka Bielinskas.

Pati Lavaste cer, ka arī šajā gadījumā veselais saprāts ņems virsroku un lieta pret viņu tiks izbeigta.

* Lineasa Jeglevičius raksta oriģināls publicēts Eiropas Žurnālistikas centrā 2012.gada 12.martā