Iebraucējam no Eiropas var šķist, ka Japānas ziņu organizācijas zeļ un plaukst. Laikrakstu tirāžas ir augstas, drukāto mediju abonēšanas tradīcijas ir spēcīgas un redakcijas nodarbina arvien vairāk žurnālistu.

Tomēr, viss var arī nebūt tik labi, kā sākotnēji šķitis. Esmu tikko atgriezies no īsas vizītes Tokijā, lai apmeklētu dažādas ziņu organizācijas. Viens no mērķiem bija rast atbildes uz vairākiem no daudzajiem jautājumiem, kas radās pēc iepazīšanās ar Reuters institūta digitālo ziņu 2014.gada ziņojuma datiem par situāciju Japānā. Galvenais – kāpēc valstī, kurā ir viens no augstākajiem laikrakstu lasīšanas līmeņiem pasaulē, ziņu vidi visvairāk ietekmējuši tieši jaunie digitālie spēlētāji. Japāna bija vienīgā aptaujātā valsts, kurā ziņu apkopotājiem, šajā gadījumā, Yahoo Japan, pieder vairāk nekā 50% no visas tiešsaistes ziņu auditorijas, nevis kādai no laikrakstu ziņu vietnēm.

Bet, vispirms, par pozitīvo. Japānā avīzēm joprojām ir neticami augstas tirāžas, par kādām Rietumos daudzi var tikai sapņot. Tādiem kvalitatīviem laikrakstiem kā Asahi Shimbun un Yomiuri Shimbun tirāžas ir attiecīgi septiņi un teju desmit miljoni. Un tas nav tāpēc, ka japāņu avīzes auditorijas palielināšanas nolūkos strādātu visos iespējamajos formātos un ievērotu neitrāli centrisku pozīciju. Patiesībā, lielākajiem tirgus spēlētājiem ir pat ļoti skaidri nosakāma pozīcija. Gluži tāpat kā Apvienotajā Karalistē, arī te tas var novest pie vienas avīzes cīņas ar citu. Tā piemēram, patlaban vairāki konservatīvie laikraksti vēršas pret kreisi centriskā laikraksta Asahi Shimbun redakcionālajām kļūdām, kas mēneša sākumā jau maksāja izdevuma izpildredaktora amatu.

Tāpat līdzīgi kā Lielbritānijā, arī Japānā ir ļoti populārs sabiedriskās apraides nodrošinātājs NHK. Tas mēģina piedāvāt objektīvas ziņas, tomēr bieži sastopas ar labēji orientēto kritiku par piesliešanos drīzāk kreisi orientētajiem.

Pat biznesa ziņu nišā, piemēram tādām organizācijām kā Nikkei, ir milzīgi drukāto versiju pārdošanas apjomi – apmēram 2,7 miljoni pārdoto eksemplāru ik dienas. Ņemot vērā, ka Japānas iedzīvotāju skaits aptuveni divas reizes pārsniedz Apvienotās Karalistes iedzīvotāju skaitu, Lielbritānijā salīdzinoši ik dienu būtu jāpārdod 1,4 miljoni Financial Times eksemplāru, kas ir aptuveni par 15 reizēm vairāk nekā realitātē.

Drukātajā vidē strādājošajiem tās visas var šķist labas zīmes. Es pats paviesojos piecās ziņu organizācijās, kuras nodarbina vienu līdz divus tūkstošus darbiniekus un turpina meklēt arvien jaunus darbiniekus. Viens no apmeklētajiem laikrakstiem šogad paredzējis pieņemt darbā 100 žurnālistus. Ir grūti iedomāties kādu sen izveidotu rietumu ziņu organizāciju, kas nodarbinātu žurnālistus tādos apjomos. Un lielākā daļa no šiem japāņu izdevumiem joprojām piedāvā darbiniekiem darbu uz visu dzīvi.

Rodas vienīgi jautājums, kāpēc tik veiksmīgi japāņu laikraksti uzrāda tik sliktus rezultātus tiešsaistē? Izskatās, ka problēmas sakne rodama tajā, ka laikraksti gadiem ilgi nekoncentrējās uz internetu, jo vai nu trūka intereses, vai arī bija bail, ka interneta versija būtiski iedragās drukāto versiju pārdošanas rādītājus. Daži pat vispār neuzskatīja par nepieciešamu izveidot izdevuma mājaslapu. Tiem, kuriem tādas bija, gadiem ilgi bija ar mieru par salīdzinoši zemām cenām atdot savu saturu, piemēram, Yahoo ziņām vai citiem ziņu apkopotājiem.

Rezultātā šie tradicionālo mediju biznesi ir palīdzējuši izveidot ļoti veiksmīgu interneta portālu, kas izaudzis jau tik tālu, ka nevienai atsevišķai laikraksta ziņu vietnei nav pa spēkam ar to sacenesties ne sasniedzamās auditorijas ziņā, ne ar piedāvātā satura daudzveidību. Piemēram, sabiedriskajai raidorganizācijai NHK nav iespējams aizpildīt šo tirgus nišu, jo to skar dažādi reglamentējoši ierobežojumi pakalpojumu piedāvāšanai tiešsaistē.

Šodien, saskaņā ar Reuters institūta ziņojumu, Yahoo News pieder 59% no iknedēļas tiešsaistes ziņu auditorijas. Google News krietni atpaliek vien ar 17%. Kamēr trīs nozīmīgākajiem laikrakstiem un sabiedriskajai raidorganizācijai pieder tikai 10-14% iknedēļas tiešsaistes auditorijas.

Unikālais Yahoo Japan darbībā ir tas, ka šī vietne nedarbojs tikai kā ziņu apkopotājs, bet cenšas ieplūstošajam saturam radīt pievienoto vērtību, piemēram, pārveidojot virsrakstus, lai padarītu tos saprotamākus, sasaistot ar citiem līdzīgiem vai padziļinātākiem rakstiem, vai rakstu beigās pievienojot paskaidrojumus. Viņi cenšas aptvert visus svarīgākos jautājumus, ne tikai izklaidi, un algo žurnālistus, lai uzlabotu un palīdzētu uzskatāmi pasniegt aptuveni 4000 ikdienas ziņu, nevis lai radītu oriģinālu saturu.

Pat tad, ja daži japāņu laikraksti sāk domāt par to, kā tikt galā ar Yahoo ietekmi – piemēram, kāds laikraksts nesen ir aizliedzis sava satura izmantošanu šajā vietnē – ir sācies jau otrais vilnis, kas draud atkal iedragāt drukāto mediju tiešsaistes versijas. Proti, paplašinoties mobilo sakaru ierīču pielietojumam, tirgū ienāk jauni spēlētāji.

Tās ir sliktas ziņas ne vien Yahoo, bet arī tradicionālajiem medijiem, ja tie nespēj piedavāt mobilās aplikācijas, kas spēj piedāvāt ļoti ātru ziņu pieejamību tiešsaistē, kā to dara, piemēram, Smart News un Gunosy. Un, jau atkal, jaunās tehnoloģiju kompānijas, šķiet, ka gust labumu no tā, ka spēj lietotājiem piedāvāt ērtākās saskarnes un, apkopojot galveno ziņu servisu saturu, spēj piedāvāt visplašāko satura daudzveidību, kas apmierina visas gaumes, politiskos uzskatus un aizraušanās.

Ko tas nozīmē spēcīgajiem, tradīcijām bagātajiem ziņu medijiem? Šobrīd lielākā daļa no tiem ir pelnoši, daži pat ļoti. Tomēr ilgtermiņā tiem būtu jāuztraucas par to, kā satrauji, pat ļoti strauji, attīstīties digitālajās platformās. Pretējā gadījumā, ja ņem vērā to, ka vecāka gadagājuma cilvēki, kuri ir tie, kas dod priekšroku drukātajiem medijiem, mirsts, var iestāties situācija, ka šīm organizācijām nav digitālo risinājumu, ar kuriem aizvietot “norietošos” laikrakstus.

Dažas mediju organizācijas ļoti smagi strādā, lai pielāgotos jaunajiem apstākļiem, tomēr augstās izmaksas to būtiski palēnina. Citi tikmēr arvien ar dalītām jūtām raugās uz digitalizācijas nepieciešamību, jo drukāto versiju pārdošanas rādītāji ir labi. Tomēr situācija var strauji mainīties, un tad netrūks digitālo spēlētāju, kuri uz tā rēķina veikli gūs labumu.

Rezumējot, pirmā sajūta, kas var pārņemt iebraucēju no Eiropas, viesojoties japāņu ziņu organizācijās, patiesi, var būt skaudība. Skaudība par redakciju izmēriem, par spēcīgajiem drukāto versiju abonēšanas rādītājiem un lielajiem pārdošanas apjomiem. Tomēr ir grūti neaizdomāties arī par ko citu, par to, ka sliktāka par dzīvošanu valstī, kuras laikraksti pārdzīvo dziļu krīzi, var izrādīties dzīve valstī, kurā drukāto mediju pārdošanas apjomi un peļņa ir tik augsta, ka nav praktiski nekāda stimula domāt par inovācijām.

Foto kredīts: Elvin / Flickr Cc