Kaut kas patiesi dramatisks notiek ar mediju vidi, publisko sfēru un žurnālistikas industriju, mums pašiem to praktiski nemanot un pavisam noteikti neveltot tam pienākošos izvērtējumu un diskusijas. Ziņu ekosistēma pēdējos piecos gados, iespējams, ir mainījusies dramatiskāk nekā pēdējos piecsimt gados. Mēs redzam milzīgu tehnoloģisko lēcienu – virtuālā realitāte, tiešsaistes video, automatizēti ziņu agregatori, tūlītējās saziņas aplikācijas – un ievērojamas izmaiņas satura izplatīšanas un finansu plānā, ieliekot daudzu izdevēju nākotnes lemšanu tikai dažu ietekmīgu spēlētāju rokās.

Sociālie mediji ir aprijuši ne tikai žurnālistiku, tie ir aprijuši visu.

Tie ir aprijuši politiskās kampaņas, banku sistēmas, personisko vēsturi, izklaides industriju, tirdzniecību, pat valdības un drošību. Mobilais telefons kabatā ir mūsu portāls uz plašo pasauli. Daudzējādā ziņā tas sev līdzi nes neizmērojami daudz aizraujošu izglītības, informācijas apmaiņas un saziņas iespēju, bet tas sev līdzi nes arī eksistenciālus riskus.

Jautājums ir, vai mums šos riskus vajadzētu pieņemt? Vai mēs vispār saprotam, kas šie ir par riskiem? Vai mēs veltām pietiekami daudz pūļu, lai novērtētu un izzinātu šīs jaunās varas sistēmas, kuras ir gana apjomīgas, lai mestu izaicinājumus valdībām, tomēr kas pašas apzināti darbojas necaurspīdīgi.

Es vēlos paanalizēt, kā žurnālistika ir mainījusies interneta un, jo īpaši, sociālo tīklu ietekmē.

Sāksim ar ko aktuālu.

Var teikt, ka šis gads žurnālistikas imidžam ir bijis labvēlīgs. Filma “Uzmanības centrā” (Spotlight), kas vēsta par to, kā The Boston Globe žurnālisti 2002. un 2003.gadā atmaskoja baznīcas paspārnē notikušos pedofilijas gadījumus, ieguva Oskaru kā labākā aizvadītā gada filma.

Šī filma ir kā mīlestības vēstule pētnieciskajai žurnālistikai un tai piemīt kas īpašs – tā ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Tomēr šajā laikā Boston Globe notika arī citas lietas, kas ļauj pastāstīt par žurnālistiku arī citu stāstu. Desmit gadus pirms šī skandāla, Globe par vairāk kā 1 miljardu ASV dolāru iegādājās The New York Times. Desmit gadus pēc skandāla – 2013.gadā, kad Globe jau bija saņēmis Pulicera prēmiju par šo stāstu, izdevums atkal tika pārdots, šoreiz tikai par 70 miljoniem dolāru Džonam Henrijam, Red Sox un Liverpool FC īpašniekam. Divdesmit gadu laikā simtgadīga ziņu organizācija zaudēja vairāk kā 90% savas vērtības, neraugoties uz sasniegtajām virsotnēm gan izcilībā, gan žurnālistikas sasniegumu nozīmībā. Tikai piebildīšu, ka 2002.gada septembrī, tikai pāris nedēļas pēc tam, kad Boston Globe komanda nodrukāja pirmo nopietno atmaskojošo rakstu, Google News tika izveidots.

Faktiski šis gadījums parāda paradoksālo efektu, kāds internetam bija uz žurnālistiku: stāsti ātrāk sasniedza plašākas auditorijas un veicināja aktīvāku lietu izpēti un atklāšanu visā pasaulē. Internets ļāva Globe pētījumam kļūt starptautiskam. Tiesa, jau 2003.gadā Globe izdevēji lauzīja galvu par to, kas būtu pareizākais izdevuma nākotnes biznesa modelis.

Jāsaprot, ka Boston Globe nav viens, ko skar šis viss. The Washington Post, kurā Martins Barons (Marty Baron) – Liev Schreiber tēls filmā “Uzmanības centrā” – šobrīd ir redaktors, arī 2013.gadā tika pārdots Amazon radītājam un ilggadējam vadītājam Džefam Bezosam.

Divas lielākās amerikāņu izdevēju dinastijas – Sulzbergeri, kam pieder New York Times, un Greiemi, kam piederēja Washington Post, gluži vienkārši nespēja rast veidus, kā šos divus diženos ziņu zīmolus pielāgot digitālajai nākotnei. Arī Lielbritānijā tas nav nekas svešs. The Independent martā pārstāja izdot drukāto versiju, saglabājot tikai internetversiju. Tā pēdējo desmit gadu laikā vairāk kā 300 vietējie drukātie izdevumi Lielbritānijā ir pazuduši no tirgus.

No vienas puses internets un sociālie tīkli pavēra iespējas žurnālistiem veikt būtisku darbu, bet vienlaikus tie padarīja žurnālistiska satura izdošanu par ekonomisku risku. Vairāk kā piecpadsmit gadus pastāvēja pārliecība, ka mediju biznesā nav iedomājamas lielākas pārmaiņas kā tās, ko nesīs brīvi pieejama interneta parādīšanās, tomēr tas, kā žurnālistiku pēdējos piecos gados ir ietekmējuši sociālie mediji, ir vērtējams kā tikpat liels apvērsums.

Divas nozīmīgas lietas, kurām neesam pievērsuši pietiekamu uzmanību, ir jau notikušas:

1. Ziņu izdevēji ir zaudējuši kontroli pār satura izplatīšanu.
   Šī kontrole ir nonākusi sociālo mediju un dažādu interneta platformu rokās. Ziņu izplatīšana notiek ar dažādu filtrējošu algoritmu palīdzību un vietnēs, kuru darbības principi ir necaurspīdīgi un nepārredzami. Ziņu bizness pamazām to aptver, un tādi ‘digitālie iezemieši’ kā BuzzFeed, Vox un Fusion veido savu publisko tēlu, sakot, ka viņi ir daļa no ziņu sistēmas, nevis strādā pret to.
2. Sociālo mediju kompānijas iemanto arvien vairāk varas.
   Lielākās moderno tehnoloģiju un sociālo mediju kompānijas – Google, Apple, Facebook, Amazon, un pat tām sekojošās mazākās kompānijas, kā piemēram, Twitter, Snapchat un dažādie saziņas aplikāciju radītāji, ir iemantojušas ārkārtīgi lielu varu, jo tās kontrolē to, ko kurš kuram publicē un lemj, kā ar to nopelnīt.

Šāda varas koncentrācija ir lielāka nekā tā jebkad ir bijusi. Šīs lielās korporācijas gūst labumu uz apjoma rēķina, tādējādi gadiem rūpīgi veidotā mediju tirgus pluralitāte tiek aizslaucīta vienā vēzienā, turklāt tirgus dinamikas pētīšana un pretmonopola likumi, uz kuriem paļaujas amerikāņi, neko nespēj glābt.

Mobilā revolūcija ir nozīmīgāka nekā mēs būtu domājuši.

Mobilās revolūcijas rezultātā laiks, ko pavadām tiešsaistē, lietas, ko darām internetā un uzmanība, ko veltām dažādām platformām ir burtiski eksplodējusi. Piemēram, Lielbritānijā pēdējās desmitgades laikā internetā pavadītais laiks ir divkāršojies, sasniedzot 20 stundas nedēļā, salīdzinājumā ar 10 stundām 2005.gadā. Televīzijas ziedu laikos, kad cita veida elektroniskās izklaides iespēju bija nedaudz vai tādu vispār nebija, TV skatīšanās ilgums nedēļā sasniedza 24 stundas. Šobrīd ar mobilajām ierīcēm mēs neesam tālu no tā.

Pirms diviem gadiem laiks, ko pavadījām internetā pie viedtelefonu un stacionāro datoru ekrāniem bija aptuveni līdzvērtīgs, šobrīd tas jau ir mērāms proporcijā 60:40 mobilo ierīču labā. Tas ir tiešām ļoti nozīmīgi. Google nesen veica pētījumu savā Android platformā, kas atklāja, ka vidēji lietotājam viedtelefonā ir uzinstalētas 25 dažādas aplikācijas, tomēr tikai 4-5 no tām tiek lietotās katru dienu, turklāt starp šīm pāris ikdienā lietotajām aplikācijām visvairāk laika tiek pavadīts tieši sociālo tīklu aplikācijās. Šobrīd Facebook aptveramība ir ievērojami plašāka nekā jebkurai citai sociālo tīklu platformai.

Amerikā tas ir daudz pamanāmāk nekā Eiropā.

Lielākā daļa pieaugušo ASV ir Facebook lietotāji, un vairums no viņiem regulāri Facebook iegūst arī kādas ziņas, kas, atsaucoties uz Pew Research Center datiem nozīmē, ka aptuveni 40% ASV pieaugušo uztver Facebook kā ziņu avotu.

Tā kā mobilajās aplikācijās patērētais laiks pieaug, mēs redzam jaunu ziņu izplatīšanas ceļu rašanos gan sociālo tīklu aplikācijās, gan no ārējiem avotiem. Šobrīd, piemēram, katru rītu ziņu agregators sūta ziņu saites manā Facebook Messenger programmā. Finanšu vietne Quartz ir radījusi ziņu aplikāciju, kas atgādina saziņas aplikāciju. Šādā aspektā nākotne jau ir pienākusi. Facebook, kam pieder WhatsUp un Messenger, tajā visā spēlē ārkārtīgi nozīmīgu lomu.

Atgādinājumam:

1. Cilvēki arvien vairāk izmanto viedtelefonus it visam.
2. Lielākoties viedtelefonos tiek izmantotas dažādas aplikācijas, īpaši tādas sociālo tīklu un saziņas aplikācijas kā Facebook, WhatsUp, Snapchat un Twitter.
3. Konkurence, lai kļūtu par vienu no šīm biežāk lietotajām aplikācijām ir ārkārtīgi liela. Konkurētspēju nosaka tas, vai tev izdodas noturēt lietotāju aplikācijā, vai – nē. Jo ilgāku laiku lietotājs pavada tavā aplikācijā, jo vairāk tu uzzini par viņu, tādējādi tavā rīcībā nonāk informācija, kas var tikt izmantota veiksmīgākai reklāmas pārdošanai, attiecīgi augstāki var būt ienākumi.

Žurnālistika un ziņu izplatīšana ir kļuvusi par nozīmīgu daļu no cīņas par uzmanību mobilajās ierīcēs, jo cilvēkus interesē, kas notiek pasaulē tieši šajā brīdī, kādi ir sporta rezultāti, kāda ir laika prognoze, ko dara draugi un kā Donaldam Trampam klājās Lielajā otrdienā.

Sacensība par uzmanību ir ārkārtīgi sīva. ‘Četri apokalipses jātnieki’ – Google, Facebook, Apple un Amazone (pieci, ja pieskaitām arī Microsoft), ir iesaistījušies ilgā un karstā cīņā par to, kura radītās tehnoloģijas, platformas un pat ideoloģijas uzvarēs. Cīņs ir tikpat mežonīga, cik asa konkurence 1960.gados bija laikrakstu starpā vai 1970.gados starp kabeļtelevīzijām. Tiesa, šobrīd uz spēles ir likts daudz vairāk.

Pilns runas teksts ir pieejams šeit.
Šis ir īss kopsavilkums no publiskās lekcijas, ko Emīlija Bela, humanitāro zinātņu viesprofesore 2015./2016.gadā, sniedza Kembridžas Universitātes Mākslas, sociālo un humanitāro zinātņu izpētes centrā.

Raksts tulkots no angļu valodas, tā oriģināls publicēts EJO portālā angļu valodā.