Šajā rudenī notikušo 10.Saeimas vēlēšanu priekšvakarā aktuāls kļuva jautājums – kas vada Latvijas mediju politiku, kur tā tiek vadīta un ko vajadzētu mainīt likumdošanā, lai mazinātu dažādas manipulācijas attiecībā uz mediju darbiniekiem un mediju saturu?

Ainārs Dimants, Biznesa augstskolas “Turība” komunikācijas zinātnes asociētais profesors, uzskata, ka Latvijas mediju likumdošanā, “pirmkārt, jāievieš prasība pēc mediju īpašnieku caurskatāmības līdz patiesā labuma guvēja līmenim. Otrkārt, jāievieš papildu mediju koncentrācijas ierobežošanas pasākumi, pie reizes nosakot, ka Latvijas medijiem ir aizliegts saņemt atbalstu no ārvalsts budžeta vai valstij piederošiem medijiem, ja šī valsts ir ārpus Eiropas Savienības un NATO. Treškārt, jāievieš abonentmaksas sabiedriskajiem medijiem, padarot tos neatkarīgus no valsts budžeta. Ceturtkārt, jāievieš sabiedrības grupu pārstāvju uzraudzība pār sabiedriskajiem medijiem, atsakoties no politisko partiju (frakciju) izvirzītiem pārstāvjiem uzraudzības institūcijā. Piektkārt, jāizveido Kultūras un mediju ministrija, kuras uzdevums būtu monitorēt situāciju mediju nozarē un nākt ar mediju likumdošanas priekšlikumiem. Pašlaik izpildvarā nav tādas kapacitātes, bet tas neatbilst mediju politikas nozīmei”.

Kāpēc tās ir Latvijas mediju problēmas un kā tās atspoguļojās pēdējo Saeimas vēlēšanu kontekstā, 2010.gada vasarā rakstā “Kas diriģē Latvijas medijus” laikrakstā “Diena” apkopoja Ainārs Dimants, biznesa augstskolas “Turība” komunikācijas zinātnes asociētais profesors:

“Ņemot vērā mediju politikas noteicošo nozīmi, ko parasti labi saprot visi, kam svarīgas kādas intereses (jā, kādas?), laikam gan nav nejaušība, ka jau ar pašreizējās Saeimas vairākuma visnoteiktāko atbalstu pēdējos gados NRTP vada un Latvijas Televīziju kūrē Saskaņas centra izvirzītie pārstāvji. Viens no viņiem ir Pirmā Baltijas kanāla – Krievijas valsts Pirmā kanāla faktiskā meitas uzņēmuma un Kremļa kontrolētās programmas retranslētāja Baltijas valstīs – bijušais (?) jurists. Ar šo kanālu saistīti vairāki Saskaņas centra un Par labu Latviju politiskie darbinieki, kas veido saskanīgu mediju politikas lobiju nevis demokrātiskā Latvijas patriotisma, bet gan, jāsaka godīgi – nedemokrātiskās Krievijas valsts interesēs, veidojot šeit attiecīgu nacionālo identitāti. Turklāt ar dempingu kropļojot Latvijas mediju tirgu – gatavās programmās ievietojot šejienes reklāmu.

No tā vien jau izriet dažas mediju politikas rekomendācijas, tostarp arī mūsu valsts politikai mediju nozarē.

Pirmkārt, lai novērstu, ka Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji pārāk viendabīgi patērē Krievijas dominētos medijus un tādējādi nokļūst Krievijas oficiālās politikas ietekmes sfērā, vēlams radīt pozitīvu alternatīvu – atbalstīt Latvijas sabiedrisko raidorganizāciju programmas, kas atbilstu Latvijas krievu identitātes vajadzībām, kā arī alternatīvus mediju piedāvājumus krievu valodā (piemēram, piesaistot privātas Rietumu investīcijas) un uz mazākumtautībām orientētu un Satversmes vērtībās balstītu mediju saturu Latvijas kopīgajā – latviešu valodā.

Otrkārt, lai mazinātu slēptu publikas atkarību no Latvijas demokrātiskajai tiesiskajai valstij svešām interesēm un vienlaikus nodrošinātu mediju piedāvājumu daudzveidību, kas ir izšķiroši svarīga Latvijas demokrātijai, Latvijas mediju likumdošanā ir jāievieš mediju īpašumu caurskatāmības princips līdz pat fizisko personu – patieso labuma guvēju – līmenim, jānosaka speciāli ierobežojumi (vismaz ne vairāk kā 40% no tirgus, tāpat kā Konkurences likumā) mediju koncentrācijai nevis pēc mediju uzņēmumu apgrozījuma, bet aptvertās auditorijas lieluma, kā arī, lai nekropļotu tirgu, jāaizliedz Latvijas medijiem saņemt valstisku (t.i., oficiālu jeb valsts) – vienalga, finansiālu vai citādi komerciālu – atbalstu no ārvalstīm.

Treškārt, lai mazinātu publikas manipulēšanas iespējas, veicināma kopējas Latvijas žurnālistikas kultūras veidošanās uz Rietumu žurnālistikā pieņemto profesionālo standartu pamata, ieskaitot ziņas un žurnālista vai redakcijas viedokļa nošķiršanu.

Par klasisku un traģisku apliecinājumu līdzšinējās Latvijas mediju politikas un to regulācijas nekompetencei un mazspējai kļuvis vairāku gadu garumā izkaltais čiks – jaunais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. Likumdevēji ignorēja arī Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas viedokli. Valsts pārvaldes iekārtā nav nevienas personas, piemēram, Kultūras un mediju ministrijā, kas monitorētu un izstrādātu priekšlikumus mediju politikas veidošanai. Taču Vienotības vēlēšanu sarakstā iekļauta bijusī ilggadējā Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētāja, kura ir tieši atbildīga, ka esam vienīgā ES valsts, kurā nav nopietnas žurnālistu profesionālās apvienības.

Par mediju politikas jautājumiem, kā sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas un uzraudzības kārtība, ikvienai sevi cienošai partijai un politiskai apvienībai ir jāieņem skaidra nostāja pirms 10. Saeimas vēlēšanām. Kur tā ir?”

Autors: Ainārs Dimants, biznesa augstskolas “Turība” komunikācijas zinātnes asociētais profesors
Pirmpublicējums: laikraksts “Diena”, 2010.gada 9.jūlijs

Vairāk:
KRIEVIJAS MASU MEDIJI LATVIJĀ
Dimants, Ainārs (2010) Krievijas masu mediji Latvijā. Acta Prosperitatis: Biznesa augstskola Turība, Zinātniskie raksti (2010), Nr. 1: Komunikācija publiskajā telpā, 28-40 [ISSN 1691-6077]