Žurnāls ‘Delayed Gratification’: būt pēdējam padarīt par tikumu.

Britiem ir teiciens, ka vakardienas avīze ir šodienas ātro uzkodu ietinamais papīrs, taču vakardienas ziņas nu ir kļuvušas par jaunu žurnālistikas formu – par lēnajām ziņām. To mērķis ir atgriezties pie stāstiem pēc tam, kad putekļi ir nosēdušies; analizēt un izvērtēt faktus; pastāstīt cilvēkiem, kā stāsts atrisinājās un palīdzēt saprast tā kontekstu un ietekmi.

Pirms pieciem gadiem britu žurnālists Robs Orčards (Rob Orchard) izveidoja drukāto žurnālu Delayed Gratification (Novēlotais iepriecinājums). Tas ir pasaulē pirmais lēnās žurnālistikas izdevums, kas iznāk reizi ceturksnī un ļauj atskatīties uz iepriekšējo trīs mēnešu notikumiem un ziņām. Jaunākais izdevums, piemēram, ietver rakstus par Ķelnes uzbrukumiem, Zikas vīrusa uzliesmojumu Venecuēlā. Šī žurnāla darbības principi ir pretēji lielākajai daļai mūsdienu ziņu mediju, kas tiecas sasniegt lasītājus vai skatītājus pēc iespējas ātrāk. Jaunākās ziņas ir pieejamas visu diennakti. Ne visas no tām ir precīzas, ne visas ietver kontekstu, kas ļautu cilvēkiem saprast notikumu sekas.

Cenšoties padarīt lēnumu un precizitāti par tikumu

Pretēji tam Delayed Gratification ir padarījis lēnumu par tikumu. Žurnāla pārdošanas noslēpums ir rodams tajā, ka tā mērķis nav būt pirmajam, bet gan pēdējām ziņotājam, kas izklāsta izsvērtu un vispusīgu stāstu. Kad kameras ir izslēgtas, reportieri devušies prom un tēma ir pazudusi no ziņu virsrakstiem, sākas Roba un viņa komandas darbs.

Šajā gadā uzstājoties Starptautiskajā Žurnālistikas festivālā Perudžā, Itālijā, R.Orčards skaidroja: “Mēs gribējām piebremzēt un atrasts stāsta vērtību un jēgu. Lielākā daļa mediju mums ziņo, kas notika, bet nestāsta, ko tas nozīmē.” Tāpēc šis žurnāls ir ne tik daudz par notikumiem pašiem par sevi, cik daudz par fonu un to radītajām konsekvencēm. Tā priekšrocība ir laiks, ko var patērēt padziļinātai izpētei un dodot iespēju intervējamiem reflektēt par notikušo. “Cilvēki nezina, ko viņi saka emocionālos brīžos,” saka R.Orčards.

Viņš atzīst, ka žurnālam pirmos trīs darbības gadus gāja grūti un tam bija sarežģīti iekarot vietu tirgū. Trīs gadus viņš nemaksāja sev algu, izdzīvošanai pelnīja citā darbā. Viņš pat pārdeva dažas kāzu dāvanas, lai varētu finansēt žurnāla izdošanu, kas, cita starpā, nepārdod reklāmas laukumus. Kopš 2014.gada ieguldījumi ir sākuši atmaksāties. Žurnāls sāka strādāt ar peļņu un nu var investēt līdzekļus nozīmīgāku un lielāku stāstu veidošanā, pieķerties tēmām, kuras citi mediji ir palaidauši garām. Žurnālam ir jau 7000 abonentu, 30% – ārpus Lielbritānijas. Žurnāla mākslinieciskais noformējums un infografikas ir modernas un stilīgas. “Nišā ir iespējas,” viņš saka.

Ir svarīgi pārliecināt lasītājus, ka laba žurnālistika maksā

Kamēr ideālisms ir atmaksājies viņa paša drukātā žurnāla projektā, Orčards apzinās, ka drukātās preses dienas ir skaitītas. Cilvēki sagaida, lai ziņas būtu bez maksas, tāpēc panākt, lai viņi par tām maksātu, ir grūti. “Taču cilvēkus ir jāpārliecina, ka laba žurnālistika maksā,” saka Robs. No vienas puses tā ir lasītāju izglītošana, piekrīt žurnālistikas profesors Pīters Laufers (Peter Laufer) no Oregonas universitātes. Uzstājoties tajā pašā panelī Perudžā, viņš teica, ka medijiem ir pienākums rādīt skaidru bildi. Taču mūsdienu ziņu atspoguļojums ir nelīdzsvarots, viņš piebilda: “Pieci tūkstoši žurnālistu atspoguļoja Maikla Džeksona bēres, taču to būtu varējuši izdarīt pieci, kamēr pārējie varētu doties uz citām vietām pasaulē.”

Lēnā žurnālistika ir jau izplatījusies un nonākusi līdz Vācijai. Minhenē bāzētais Piqd.de ir pagājušajā gadā izveidota platforma, kas tapusi ar August Schwingenstein Foundation atbalstu. Šī jaunuzņēmuma dibinātājs Frederiks Fišers (Frederik Fischer) konferencē teica, ka bija nepieciešama palīdzība, lai tiktu cauri ziņu džungļiem. “Ja tu vēlies doties uz kino, tu pirms tam izlasi atsauksmes,” viņš teica. Viņa izveidotā platforma veido sarakstu ar rakstiem, kurus ir vērts izlasīt, un paskaidrot, kāpēc ar tiem ir vērts iepazīties.

Piqd.de nevērtē rakstus pēc kādas sociālo tīklu algoritmu metodes; tam ir savs teju simts ekspertu, tai skaitā, žurnālistu, politiķu un zinātnieku, tīkls. Katrs no tiem uzraksta vidēji trīs atsauksmes nedēļā. Tas pievērš uzmanību stāstiem populārākajos plašsaziņas līdzekļos, taču vairāk kā puse no ieteikumiem ir attiecināti uz neatkarīgajiem medijiem. “Tur mēs atrodam ļoti motivētus un talantīgus reportierus, kuriem grūtības sagādā savu zīmolu attīstīšana,” sacīja Fišers. Viņš cer, ka reiz tiks ieviests labu žurnālistiku “apstiprinošs zīmols” līdzīgi kā tas ir ar organiskajiem produktiem, godīgu tirdzniecību un zaļo enerģiju.

Lēnais žurnāls vai ātrā vēstures grāmata?

Delayed Gratificatio mājaslapā ir atrodami linki uz Twitter, Facebook, Instragram un Youtube, lūdzot ieteikumus, piedāvājot dalīties ar žurnāla radītajiem grafikiem, piedāvājot priekšskatījumus utt. Tomēr Robs Orčards ir centies izvairīties no aktīvas sociālo tīklu izmantošanas lasītāju skaita audzēšanai. Vairāk par klikiem viņu interese organizēt dažādus bezmaksas pasākumus saviem lasītājiem, kas ir laba socializēšanas iespēja. “Ir svarīgi cilvēkus pārliecināt par savu ideju un pulcināt viņus ap projektu,” viņš saka. “Šis ir kaismīgas aizrautības projekts, ko aizsākusi neliela cilvēku grupa… Tu to vari saukt par lēno žurnālu, bet tikpat labi arī par ātro vēstures grāmatu.”